Sen zināma patiesība: uz jebkuru notikumu mēģinot paskatīties it kā ”ar citām acīm”, pēkšņi kļūst redzama gluži cita aina. Ziniet, es pamēģināju…

Vasara. Pasākums Tukuma centrā. Ar draudzeni ieejam kafejnīcā un pasūtām divas kafijas un divas „brūnās” kūciņas. Kad apkalpojošā jaunkundze pie kūku vitrīnas dodas ar vienu šķīvīti, mēs spriežam: vai tad neredz, ka mēs esam divas?! Izrādās, ka nav vis redzējusi. Un… arī dzirdējusi nav: apsēdušās pie galdiņa, konstatējam, ka iedotas tomēr ”baltās” kūciņas. Tātad – apkalpojošais personāls mūs ne redz, ne dzird? Kāpēc? Iespējams, ka visi pārguruši, bet tad par to jau laikus vajadzēja padomāt kafejnīcas īpašniekiem, citādi sanāk, kā sanāk – svētku reizē apkalpošanas kultūra ”pieklibo”!

Rudens. Izkāpjot no vilciena, mājup dodamies pa kāpnēm uz Rīgas ielu. Viens mirklis, un vienai no mums aizķeras kāja. Klūpam un krītam abas! Cilvēku straume pašķiroties mūs apiet… Paldies, mīļie tukumnieki, par to, ka arī jūs vēl nepaklupāt, nepārkritāt mums pāri, pat uz rokām neuzkāpāt – tad būtu daudz sāpīgāk!.. (Par to, ka neviens pat neapstājās un neapjautājās, vai nav vajadzīga palīdzība, šoreiz nerunāsim…). Ceļu turpinot, spriežam: ”kurš idiots” iedomājās, ka tad, ja gaisma no vienīgās laternas kalna galā spīd tieši acīs, kāpnes skaitās apgaismotas? Un kurš ”gudrītis” projektēja un bruģītī ieklāja to mazo, pat dienas laikā grūti pamanāmo puspakāpienu trepju piekājē? Un kāpēc tur nav ne dzeltenās brīdinājuma svītras (dienai), ne gaismekļa (vakaram, naktij)? Un kāpēc mūsu pilsētā ir tā, ka nereti ”toni nosaka” visādi huligāni, dīkdieņi, postītāji? Jo – reiz taču šīm kāpnēm bija tik skaisti iekārtots apgaismojums!

Un vēl. Manuprāt, atsevišķās vietās pilsētā jēdzienu ”ielu apgaismojums” būtu laiks aizstāt ar ”ietvju apgaismojumu”. Jo ielas taču nu jau pārdesmit gadus, kopš spēkā ir Ceļu satiksmes noteikumi par braukšanu ar ieslēgtām ugunīm, automašīnas apgaismo pašas sev! Bet tie pelēkie bruģīši, kas ziemā apledo, patālajā, koku lapotņu kliedētajā pusgaismā ir vienādi nepārredzami visā ”tuneļa tumsas” garumā. Protams, es pat aptuveni nevaru iedomāties, cik izmaksātu šādi rekonstrukcijas darbi… Taču – vai tad pilsēta nav domāta tās iedzīvotājiem?

Protams, šādu jautājumu uzdošanu – gan sev, gan citiem – varētu turpināt vēl un vēl. Būtu labi, ja tāpat pamēģinātu arī citi, un ne tikai Tukumā. Esmu pārliecināta: citādām acīm paskatoties sev apkārt, uzdodot reizēm varbūt pat visai ”neērtus” jautājumus, mūsu dzīves kvalitāte var mainīties. Un ar laiku – noteikti uz labo pusi!