Viens no veiksmīgākajiem tēlainajiem salīdzinājumiem, kas radies nesenajos kovidlaikos: dzīvošana “burbulī”.

Patiešām, vizuāli viegli ir iztēloties tādu smuku, visās varavīksnes krāsās zaigojošu burbuli, tādu kā mikropasauli, personisko mikrokosmosu, kur iekšā atrodams viss, kas pazīstams un saprotams: tuvinieki, darbs, ikdienas rutīna, pagātnes pieredze, nākotnes plāni un cerības, dzīves uzskati un vērtības, reālās vai iedomātās negācijas un pat nepieciešamais ļaunums, bez kura mūsu pārējām vērtībām pietrūktu īstenā smeķa. Savukārt viss tas, kas rēgojas tur, ārpusē, aiz rozīgajām sienām, šķiet nesaprotams, nesvarīgs, uz mani neattiecināms. Svarīgi ir tas, ka es jūtos ērti un labi savā burbulī.

Tāpēc nav jābrīnās, ka, dzīvojot saskaņā ar visnotaļ ērto burbuļfilozofiju, rodas neizpratne par globālām vai vismaz mūsu subkultūrai svarīgām lietām un to kopsakarībām. Un tad panesas arī secinājumi. No tādiem plašiem, globāliem līdz ikdienišķiem…

Kā tas ir – nedrīkst masveidā cirst mežus? Veci meži jāsaudzē, jauni arī jāsaudzē… Ko tad mums cirst, ja viss tagad būs jāsaudzē?! Kā saprast – samazināt? Cilvēkiem (man) vajag darbu, naudu, peļņu. No kā tad dzīvos? Mums mežu pietiek; visur, kur vien brauc, mežus vien redz! Eiropā, – tā cita lieta, tiem viss izcirsts, tiem jādomā par zaļo politiku un tamlīdzīgām blēņām! Mūsu sādžā, sory, burbulī, viss ir čikiniekā. Pietiks zaļumu vismaz vienai, divām paaudzēm, pēc tam tie liekēži, kas sevi sauc par vides zinātniekiem, varēs filozofēt…

Globālā sasilšana? Pardon, kāda vēl sasilšana, kad Zviedrijā no gaisa krīt sasaluši zvirbuļi un šorīt man aiz loga bija mīnus divdesmit?! Atdzišana tā ir, mīļie draugi un nevis sasilšana! Nav ko te ar pašu izdomātiem zinātniskiem terminiem man prātu čakarēt. Fakti jeb kā jums, izglītotajiem dīkdieņiem, patīk sacīt – empīriskie novērojumi – liecina pretējo. Kāds Šerloks Holmss?! Viņa empīriskie novērojumi liecināja, ka Saule griežas ap Zemi? Nu un tad? Kāds tam sakars ar globālo sasilšanu?!

Ātruma ierobežojumi ceļu satiksmē? Tas tikai tāpēc, lai varētu soda naudās pelnīt miljonus. Padomājiet paši – tagad automašīnām ir pavisam citas tehnoloģijas, drošības sistēmas. Pirms piecdesmit gadiem, jā, tad 90 km/h skaitījās liels ātrums, bet ne jau tagad! Tāpēc es braukšu tā, kā man ērtāk! Jā, un spidometri patiesībā ir nepareizi saregulēti, rāda lielāku ātrumu, nekā patiesībā ir. Nav ko vilkties un kavēt satiksmi! Man savā miestā jānokļūst piecas minūtes ātrāk, nekā tam gliemezim. Lai nesēžas pie stūres, ja nemāk braukt!

Krievijas preces mūsu veikalos? Krievijas graudi? A kas? Lētas, normālas preces, normāli graudi. Ja mēs prastu saražot lētāk, ja mūsu tirgotāji negribētu pelnīt miljonus, tad nevajadzētu to importu. Paši vainīgi. Cilvēkiem taču nav jācieš. Kāda tur kara finansēšana!? Tie nabaga pārtikas ražotāji un lauksaimnieki tur austrumos nekādu karu nefinansē. Bet mums vajag lētāk! Cilvēkiem taču jādzīvo no kaut kā!…

Mums uzbruks? Kādas muļķības! Kur tad nu šie uzbruks!? Paskat, ar Ukrainu nespēj galā tikt, kur nu vēl NATO valstīm klāt ķerties! Mums ir kodolieroči, ja neesat dzirdējuši. Tāpēc pietiks arī ar to drāšu žogu uz robežas. Neviens tāpat neuzdrošināsies tam pāri līst. Ukraina – tā pavisam cita lieta, nevajag te galvu jaukt…

Tā nu tā burbuļdomāšana burbuļo. Reizēm pat apmulst prāts un grūti pamanīt, kur beidzas loģika un sākas burbuļa vīzijas. Reizēm pat piemirstas, ka patiesībā – gribam to vai nē – mēs visi ar saviem smuki krāsainajiem burbuļiem eksistējam vienā lielā, globālā tīmeklī. Gluži kā miljardiem sīku rasas pilieniņu gigantiskā zirnekļa tīklā, kur viena dzīpara vibrācija skar mūs visus, turklāt visdažādākajos, pat negaidītos un nesaprotamos veidos. Šo vienkāršo patiesību zināja pat mūsu senči, iekodējot dainu rindās: Pilna Māras istabiņa / Sīku mazu šūpulīšu: / Vienu Māra kustināja, / Visi līdzi līgojās.

Vai to saprotam arī mēs, gudrie mūsdienu cilvēki, savos ērtajos burbuļos burbuļojot?