Ja kādam draugam pagalam sašļukusi dūša, cenšamies viņu visādi uzmundrināt – sak’, nav taču tik ļauni, paskaties uz dzīvi no gaišās puses! Kad mūsu valsts bija iegrimusi dziļajā krīzē, ēterā aizvien biežāk atskanēja vārdi par Latviju kā skaistu zemi ar četriem gadalaikiem. Acu priekšā uzbūrās ainas ar piesnigušiem mežiem vai tikko apsētiem laukiem, vai saules pielietu jūras krastu, vai krāsainām kļavu lapām. Iespējams, tas pievilināja dažus tūristus, bet diezin vai atvilināja kādu no 250 tūkstošiem prombraukušo iedzīvotāju, kuriem gan zināms, ka ziemas pie mums nekādas, pavasaris lāgā nepagūst iestāties, kad elpu aizsit vasaras svelme, mijoties ar garlaicīgu, vēsu līņāšanu, toties rudeņi izstiepušies pusgada garumā.

Zaudēto pilsoņu atgūšanai valdība ir apstiprinājusi reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu. Ar tā īstenošanu gan lāgā nevedas. Grūti nepamanīt, ka politiķi emigrantus iedala vēlamajos un valstij mazāk noderīgajos. Vairāk priekšrocību ir izglītotajiem un jaunajiem cilvēkiem (vēlams, ar bērniem). Ekonomikas ministrija nemaz neslēpj, ka pieprasījums pēc vienkāršā darba veicējiem mūsu valstī ir niecīgs. Paši taču saprotat, kādēļ. Kur mums tās lielās ražotnes, kur zemeņu lauki un augļkoku plantācijas, kur sēņu un gliemežu vietas? Tādējādi tie, kuri dzimtajā zemē tomēr atgriezušies, nereti piedzīvo vilšanos. Protams, ne jau gadalaikos. Sociālekonomiskie apstākļi joprojām ir nomācoši un valsts attieksme vienaldzīga. Viņi nejūtas gaidīti. Savukārt liela daļa aizbraucēju koferus atpakaļceļam ij negrasās kravāt pirms minimālā alga Latvijā nebūs sasniegusi 500 eiro apmēru. Par to tā kā sašutuši mājās palicēji – sak’, mēs te ceļam labklājību, bet šie grib piebraukt pie visa gatava!…

Iesakņoties svešā zemē noteikti nav viegli. Kamēr prāts un rokas aizņemtas ar Maslova piramīdas apakšējo slāņu piepildīšanu, vēl nekas. Vēlāk, kad vēders pilns, bet domas brīvas, sirds, droši vien, kļūst aizvien smagāka.

Kādu manu paziņu darba un labākas dzīves meklējumi noveduši Austrijā. Mājvietu viņa atradusi netālu no Zalcburgas lidostas. “Zini,” viņa man saka, “dažkārt vakaros, kad pārņem skumjas, es izeju ārā un skatos, kā gaisā paceļas lidmašīnas uz Rīgu.” Tomēr pati biļeti mājupceļam vēl nav nopirkusi.