Kad notiek kāds īpašs, svinīgs, nozīmīgs pasākums, parasti tajā ir bariņš aicināto viesu, no pašvaldības, nereti – arī no Saeimas vai ministrijas. It kā nekas slikts, tikai ar dažiem Saeimas deputātiem bēda tā, ka šie gandrīz nav apklusināmi, pat ja par konkrēto tēmu neko daudz nezina un risinājumu piedāvāt negrasās. Starpvēlēšanu laikā ar to visu ir kļuvis mazliet mierīgāk, bet, līdz ko tiks izziņots nākamais satraukuma un gaidu pilnais tautas kalpu izvēlēšanas cēliens, transports uzreiz jutīs, kur lauki, jo nezin kāpēc tieši lauku pagasti šādiem runātājiem šķiet vispateicīgākie.

Bet ir kāda daudz drūmāka lieta, kam īpaši smagas izpausmes pamanījām aizvadītā gada nogalē. Un proti, tā ir daudzviet teju par neatņemamu visu notikumu virsotni padarītā bezgaumīgi ”bezdibenīgā” pateikšanās ”partijai un valdībai”. Dažviet, kur notiekošais nu ļoti atgādināja ainas no «Mērnieku laikiem», tas lika sakaunēties pasākuma vadītāju vietā. Dažviet notikumi uzvēdīja ne tikai pašus dziļākos padomju stagnācijas laikus, bet pat kaut ko no senākām – no personības kulta laka – smaķelēm. Un, kas daudz briesmīgāk, šo ”klanīšanās” sistēmu krēsliem un amatiem, izrādās, paši amatu vīri un sievas, kas it kā būtu tautas kalpi, tā pa īstam un kundziski kultivē. Izrādās, ir pat gadījies tā – ja kādā vietā klanīšanās nav godam veikta (kāds deputāts zālē notikumu karstumā nepamanīts, bez pateicības un ziediem palicis), pasākuma vadītājam par to aizrādīts un pat ieteikts tūdaļ, uz karstām pēdām kļūdīšanos labot – nolūgties ar dāvanām rokās un, zemu noliektu galvu…

Skaidrības labad jāpasaka, ka nerunājam par Ziemeļkoreju un viss iepriekš uzrakstītais nav pasaku stāsts. To zinām noteikti – visi šeit aprakstītie (izņemot Saeimas deputātus) ir mūsu pašu novadu ļaudis un visi – gan tie, kam jāklanās, gan tie, kas šos paldies gaida un nez kādus kungus tēlo – visi saņem algas, kas no nodokļu maksātāju kabatām nāk. Vien atšķirība tā, ka tas skolotājs vai kultūras darbinieks, kam jāklanās, saņem daudzkārt mazāku algu un reizēm pat nezina, kā par tiem grašiem, ko tie, kas augstākos amatos sēd, pasākumiem atvēl, vispār ko iespējams veikt. Un tās puķes, tās konfekšu kārbas, ko pateicībā pasniegt viesiem vai saviem palīgiem, gan skolotājs, gan kultūras darbinieks nereti nopērk par savu naudu… Un vienīgi, par šo cilvēku sirdsmieru domājot, šoreiz nesaucam ”kungus” un ”kundziņus” vārdā…