Lasot informāciju par to, ka jāpagarina Brīvības laukuma pārbūves termiņš, jau atkal rodas pārdomas par mūsu pilsētas nākotnes “seju”. Nē, ne tāpēc, ka ir vēlme “piekasīties” būvniekiem. Protams, būvdarbu laikā var gadīties neparedzēti apstākļi, papildu izmaksas un tamlīdzīgi šķēršļi. Svarīgi, lai viss tiktu izdarīts kvalitatīvi un līdz Rožu svētkiem jūlijā... 

Bet šoreiz – ne par to. Bet par Tukumu kopumā. Vai mūsu pilsēta ar šo atjaunoto laukumu reiz varētu kļūt omulīga – tāda, kurā ir vēlme uzkavēties arī pēc tumsas iestāšanās? 

Par to domājot, allaž atceros divus braucienus, saistītus ar manu radošo darbību. Pirmais – Viļņas apmeklējums īsi pirms Ziemassvētkiem. Mani pozitīvi pārsteidza vecpilsētas gaisotne, pat neraugoties uz zināmu nesakoptību pēc nesenajiem sniegputeņiem. Viss šķita omulīgs, aicinošs, iekļaujošs, tāds, kurā gribas pakavēties. Tāpat vien, bez konkrēta mērķa un nolūka. Būt tajā, uzsūkt sevī šo īpašo auru. Turklāt, pēc visa spriežot, tās nebija tikai tādas subjektīvas viena īpatnēja mākslinieka izjūtas. Tumšā ziemas vakarā Viļņas ielas bija cilvēku pilnas. Turklāt, vairums – vietējo, nevis tūristu. Redzēju ģimenes ar bērniem un suņiem, kas, neraugoties uz piesnigušajām ielām, izbaudīja vakara pastaigas. Dzirdēju Ziemassvētku dziesmas pie mirdzošām svētku instalācijām. Čalas, smiekli, gaišas ielas, pārpildītas kafejnīcas... Jūs teiksiet: nu tā jau lielpilsēta, tas jau pavisam cits stāsts... Labi, tad atgriežamies Latvijā. Piemēram, Liepājā, jo arī tā ir īpaša... Nē, nu labi, lai pielīdzinātos Tukuma mērogiem, pastāstīšu par Cēsīm.

Ierados tur caurbraucot tumšā marta vakarā un vēlējos ieturēt kārtīgas vakariņas. Lai gan nebija īpašu cerību, ka tik vēlu atradīšu ēdināšanas iestādi ar vēl strādājošu virtuvi (Tukumā vienīgā alternatīva būtu stacijas kebabi). Jutos izbrīnīts, redzot ļaužu drūzmu vecpilsētas ielās un pārpildītās kafejnīcas, lai gan līdz tūrisma sezonai vēl bija tālu. Arī Cēsīs pārņēma omulība un vēlme pastaigāt pa mazajām ieliņām, ko pēc sātīgas maltītes arī labprāt darīju.

Kas gan ir tas, kas padara pilsētas un to vēsturiskos centrus pievilcīgus brīvā laika pavadīšanai gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem? Salīdzinot Viļņu, Liepāju un Cēsis, iezīmējas – vismaz manā subjektīvajā uztverē – dažas kopīgas iezīmes. Piemēram, pārdomāts ielu apgaismojums. Sakoptība. Iespēja gūt estētisku baudījumu, raugoties uz ēkām un apstādījumiem. Sakārtotas ielas un ietves. Dažādas instalācijas, kuras patīkami aplūkot. Soliņi, kur pasēdēt. Drošības sajūta. Iespēja apmeklēt mājīgas kafejnīcas un citas ēdināšanas iestādes, jo īpaši – vakara stundās, kad beidzies darba cēliens. Kultūras pasākumu daudzveidība. 

Ja tā padomā, daudz kas mums no tā jau ir, vai vismaz virzāmies uz to. Ir gan jau esošas vietas (Pils iela, Fīrekera gāte, Pilsētas parks, skvērs pie bijušās sinagogas, skvērs pie novada domes, celiņš pāri dzelzceļa gājēju tiltam un Slocenei), gan vietas ar potenciālu, piemēram, tā dēvētais Saules dārzs, Dienvidu nogāze, Slocenes piekraste, kuras sakārtošanas labu sākumu jau redzam. Arī kultūras dzīve mums gana aktīva, un ir muzeji ar kvalitatīvu piedāvājumu.

Bet... Kāds būtisks elements tomēr izpaliek, lai visu šo atdzīvinātu. Un tie ir cilvēki ielās. Šī raibā drūzma – jaunieši, pārīši un ģimenes ar bērniem, kas nevis steigšus pārskrien no vienas vietas uz otru, nozūdot tumsā, bet gan veido stabili klātesošu Tukuma vēsturiskā centra komponentu. Reizēm šķiet, ka vienīgās dzīvās vietas pilsētas centrā vakaros (jo īpaši tagad, kad iestājas tumšais laiks) ir Ledus halle un lielveikali. Arī kultūras pasākumu apmeklētāji vairumā gadījumu pēc koncerta vai izrādes beigām tūdaļ izklīst, nevis turpina kavēties vecpilsētā. Tātad – pietrūkst šīs maģiskās saistvielas, kas aicina palikt un izbaudīt pilsētas valdzinājumu.

Doma par Tukumu kā pilsētvidi, kurā cilvēkiem gribas uzkavēties, nav jauna. Un ir apspriesta ne reizi vien, runājot dažādos līmeņos gan par vēsturisko ēku saglabāšanu, gan centra atdzīvināšanu un jaunu satikšanās vietu radīšanu. Sarunās piedalījušies gan pašvaldības, gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju pārstāvji, iesaistījušies arī namu īpašnieki, muzeja un tūrisma informācijas centra darbinieki. Ir noticis forums par Tukuma vēsturiskā centra attīstību, bijušas koprades darbnīcas, veikta vecpilsētas izpēte, ģenerētas idejas, izskanējuši priekšlikumi. Vai tie tiks ieviesti? Vai tie spēs mainīt pilsētas auru? Vai to spēs pārbūvētais Brīvības laukums? 

Reizēm maģijai nevajag daudz. Piemēram, laukums pie Pompidū centra Parīzē (kas nav bijuši, var “ieguglēt” un apskatīt). Tur it kā nekā tāda nav. Liela, moderna ēka, kas no ārpuses atgādina drīzāk industriālu objektu, nevis mākslas centru, un slīps betona laukums. Allaž cilvēku pilns. Viņi te nāk vienkārši pasēdēt un komunicēt savā starpā. Viss. Nejauši vai gudra psihologa plānots, bet “maģiskais āķis” šajā vietā ir atrasts. Varbūt izdosies arī mums atrast šo “īpašo odziņu”? Turēsim īkšķus!