Atjaunotajai neatkarībai – tikai 30 gadu

Kad vakar aizvadījām apaļos 30 gadus, kopš neatkarības atjaunošanas, bija grūti nebūt saviļņotam un noskaņojumā pacilātam. Manai – piecdesmit un nedaudz vairāk gadu paaudzei – šī ir pašu piedzīvotā Neatkarības diena, kas nošķīra garos padomju gadus no jaunā – cerību un pašu lemtā laika. Turklāt paši esam piedzīvojuši ne tikai 1990. gada notikumus, bet arī vairāku gadu ilgo ceļu līdz tiem – ar baznīcu atjaunošanu, represijās cietušo pieminēšanu, ar manifestācijām, piemiņas pasākumiem, Baltijas ceļu, ar dažādām kustībām un parakstu vākšanām… Un tad satraukuma pilnie gadi pēc neatkarības – kad it kā viss bija nolemts, bet nekas nebija skaidrs…
Kopš tā brīža aizskrējušie 30 gadi ir taču tikai tāds nieks vēstures gaitā, taču tik daudz kas jau detaļās, uzvārdos un notikumos aizmirsies.. Tā vien šķiet, ka brīvība, kas soli pa solim toreiz ienāca mūsu mājās, ģimenēs, darba vietās, sarunās, domāšanā, bija tik likumsakarīga, gluži vai mums nolemta un nopelnīta. Pat nemanījām, kurā brīdī būt brīvam un neatkarīgam kļuvis tik pašsaprotami… Gluži kā šodien, kad ik uz soļa nedomājam un neatceramies, ka atklātība un demokrātija ir tiešs 4. maija balsojuma un deklarācijas nopelns. Tāpat kā dzīvot mierā. Imants Ziedonis, arī bija viens no tiem deputātiem, kas Augstākajā padomē toreiz, pirms 30 gadiem nobalsoja par 4. maiju un brīvu Latviju, un viņš ir teicis: “Neviena cita zeme nevar Radītāja mieru dot. Mieru dod tikai tēvu zeme.” Jādomā, ar to viņš nedomāja tikai par kara/miera attiecībām, lai arī tās pagātnē ir plosījušas Latviju un sašķēlušas cilvēkus, bet drīzāk dzejnieks ir domājis to mieru, ko cilvēks iegūst, dzīvodams paša radītā, godīgā pasaulē, būdams saskaņā ar sevi, ar saviem darbiem, būdams gandarīts par to, ko ir paveicis savas ģimenes, tauta un valsts labā.
Un vēl mieru rada kopā būšana – kā tagad, negaidītu pārbaudījumu priekšā redzam: kad pasauli māc grūtības, par visu vairāk gribas mājās – kopā ar ģimeni, ar savējiem. Un tas nekas, ka izolācija nereti rada strīdus vai kāds, uz valsti atkal sadusmojies, draud – tiklīdz robežas būs vaļā, dosies prom… Tas jau arī ir šo 30 gadu nopelns, ka normālos apstākļos (bez Covid-19) varam vienā brīdi izdomāt un dzīvot kādā citā Eiropas vai pasaules valstī, vai mācīties, kur sirds kāro, vai ceļot, kur iegribas… Par to visu tiešām ikdienā nedomājam, jo ikdiena jau tā ir aizpildīta ar tik daudzām domām, ar darbu, ar pienākumiem… Tikai tādos brīžos, kā 4. maijā, kā šī gada 4. maijā, kad tik daudzi saposās tautas tērpos un klāja baltus galdautus, nemaz nebēdājot, ka tērpā būs jābildējas vienatnē, bet pie galda, iespējams, labāk pat nesēsties… Svarīgi būt garā vienotiem un par savu valsti, savām domām, darbiem un vārdiem atbildīgiem. Un svētkus svinēt – arī tas ir pašiem un mūsu Neatkarībai svarīgi.










