Septembris jau gadu desmitiem bijis Dzejas mēnesis. Sarīkojumi kultūras namos, skolās, brīvā dabā joprojām ir iecienīti un ”neizmirstošo” poēzijas cienītāju apmeklēti. Programmas vēsta, ka šogad būs tāpat. Un – vēl saturīgāk, aizraujošāk, daudzveidīgāk: jubilejas gads taču! Līdztekus tam Latvija var lepoties arī ar citiem sasniegumiem kultūras jomā. Vēl neesam beiguši pārsteigti priecāties par Rolanda Kalniņa filmas «Četri balti krekli» panākumiem pasaulē, kad Latvijas nacionālā ekspertu komisija nobalsojusi, ka ikgadējā sacensībā par nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai «Oskars» mūsu valsti pārstāvēs Ivara Selecka darbs «Turpinājums». Filmas galvenie varoņi – vienas klases audzēkņi. No dažādām ģimenēm nākuši, dažādās tradīcijās audzināti, taču visi – domājoši, aizrautīgi, savu ģimeni un valsti mīloši. Un – kas viņiem par zināšanām, idejām, spriedumiem, sapņiem par nākotni! Tas, lūk, ir mūsu turpinājums, un par to – patiess prieks!

Dzīve pilna savdabīgu paradoksu. Tajā pat laikā, kamēr Operas teātra direktors ”lūdz dievu, lai Melbārde paliktu kultūras ministres amatā”, Ministru kabineta sēžu zālē pulcējušies 11 no 13 līdzšinējiem premjeriem, lai simtgades pasākumu ietvaros dalītos pārdomās par Latvijas nākotnes izaicinājumiem diskusijā «Latvija pirmajos un nākamajos 100 gados». Bijušās pirmās personas visgudri sprieda par mūsu valsts un tautas nākotni. Bijušie valdību vadītāji, no kuriem lielākā daļa savu politisko karjeru beiguši, sniedza savu redzējumu par to, kas būtu jādara pašreizējiem politiķiem, kādai jāizskatās mūsu nākotnei. Diskusijā ekspremjeri nonāca zināmās pretrunās paši ar sevi – skaisti izrunājušies par to, ka sabiedrībai jābūt gudrai, informētai un kritiski domājošai, viņi sāka žēloties par to, ka sabiedrība un žurnālisti pret politiķiem ir pārāk kritiski.

Tā nu jau kādu laiku par Latvijas galveno kampēju un tam vajadzīgo likumu piedzinēju dēvētais Andris Šķēle uzstāja, ka pāreja uz atklātām valdības sēdēm esot bijusi kļūda. ”Šī ir vieta, kur vīri un sievas sanāk, novelk žaketes, atrota piedurknes un ķeras pie darba, un pēc tam paši nes atbildību par saviem lēmumiem. Jo publiskākas ir politiķu sēdes, jo dziļākā slepenībā tiek pieņemti patiesie lēmumi,” uzsvēra Šķēle. ”Padarīt valdības sēdes par atklātām bija pilnīga muļķība,” viņam piebalsoja Andris Bērziņš. Re, cik tas vienkārši – padarīt baltu par melnu! Un atbildība arī pavisam vienkārša – ”ņem” un „nes”! (Kurš par ko un kad ir atbildējis?!) “Šī nepārtrauktā diskutēšana un katra lēmuma apšaubīšana noved pie neskaidrība un vilcināšanās,” žēlojās Aigars Kalvītis. “Tas ir neizbēgami, jo Rietumos inteliģence, tostarp žurnālisti, jau tradicionāli ir bijusi kreisi noskaņota, un tas pārņemts arī Latvijā. Tādēļ jau tika lamātas “pozitīvisma kampaņas”, kaut patiesībā šie cilvēki taču nemeloja, bet tikai teica labas lietas,” filozofēja Māris Gailis. Viens gan – Krištopana kungs mūs šoreiz neapsaukā par reņģēdājiem, Šķēles kungs vairs nemāca tīrīt zobus, tagad viņš no visas sirds vēlas, lai tauta dzīvotu pārticīgāk. (Varbūt iesākumam pietiktu ar OIK atcelšanu? Taču to viņš pat nepiemin; varbūt savu „krusttēva” lomu piemirsis?) Ko padarīsi – gadi dara savu…