Neizbēgami un nenovēršami reizi gadā pienāk diena, kad ļaudis saspļauj saujās un dodas vākt to, ko visdrīzāk paši nav piemēslojuši. Vismaz tā gribas domāt, redzot arī lielos bērnu pulkus šajā darbā iesaistāmies pat pirms talkas. Nu nemēslosi taču, ja pēc tam pašam jāvāc?!

Savukārt pēc talkām parasti rakstām par kubikmetru desmitiem un simtiem, kas mežos, parkos, grāvjos, pagalmos un ielu malās savākti, un jūtamies lepni, ka vismaz kaut kāds piesārņojuma posts ir novērsts. Bet diemžēl eiforijas brīdis parasti ir īss. Paiet nedēļa, divas vai trīs un atkal piebērti kapu konteineri, piedrazoti šķiroto atkritumu laukumi, meži, parki un ceļmalas. Un nelīdz fakts, ka katram mirstīgajam jābūt līgumam par atkritumu izvešanu, bet tiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, šis maksājums pienākas automātiski, neatkarīgi no tā, vai viņš uz konteineru ar maisiņu iet katru pusstundu, vai to apmeklē reizi pusgadā, cītīgi visus atkritumus sašķirojis un pārstrādājis. Par spīti tam visam, laimes kā nav, tā nav. Turklāt – ar katru gadu paliek trakāk. Saka gan, ka par to nevajagot brīnīties un varbūt arī bēdāties, jo – jo vairāk mēslu, jo augstāks dzīves līmenis. Taču prieka šai visā patiesībā pamaz, jo augstākais dzīves līmenis, iespējams, vien palīdz ar izdomu – kā atrast arvien neskartākas vietas, kur mēslus izbērt…

Ko darīt? Runājot godīgi, nav pat vismazākā priekšstata… Pat ja katram tiktu uzlikts atkritumu nodoklis, ieskaitot zīdaiņus, kuru drazas (pamperi), izrādās, dabā nesadalās gadsimtiem ilgi, tas taču neliedz pilsonim no privātmājas iziet ar miskastes maisiņu rokās un atstāt to, piemēram, daudzdzīvokļu māju konteineros, kapos, autobusu pieturās… Protams, var par to brīnīties, kur pietiek spēka un laika, lai vestu, piemēram, mēbeles un tualetes podus uz kapiem vai dziļi mežā, taču neviens neko pretī iesākt nespēj…