Kad sāls maksā tikpat, cik cukurs

Rakšanas, sēšanas, stādīšanas laiks ir pienācis. Šķiet, pēdējos gados vairāk vietas mazdārziņā vai privātmāju pagalmu dārzos varējām ieradīt puķēm un košumkrūmiem, jo kvalitatīvus un gana lētus augļus un dārzeņus varēja iegadāties tirgos un lielveikalos. Kas attiecas uz audzēšanas tehnoloģijām, tad tās pie mums arī vēl dabai un cilvēkam gana draudzīgas, jo lielākā daļa audzētāju izmanto integrētās tehnoloģijas, kas paredz agroķimikālijas lietot tikai īpašos gadījumos – tikai tad, ja tiešām ir konstatēts augu slimību vai kaitēkļu apdraudējums. Tie, kuriem svarīgi ir paša audzēti dārzeņi vai, piemēram, tomātu šķirnes ar īpašu garšu, vairāk vietas un no darba brīvo laiku atvēlēja dārza darbiem. Pārskatot medijus, šķiet, ka šopavasar tik ierastā kārtība būs jāmaina. Aizvien vairāk medijos runā par neprognozējamu cenu celšanos un nu jau arī par pārtikas trūkuma draudiem.
Aprīļa beigās Zemkopības ministrijas biroja vadītājs Jānis Eglītis ticies ar ražotāju un mazumtirgotāju organizāciju pārstāvjiem. Satraukumu par pašreizējo situāciju pauž Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ģenerāldirektors Guntis Vilnītis: ”Pārtika veikalos kļūst dārgāka, bet mūsu lauksaimnieki un ražotāji kļūst arvien vājāki kā vietējā, tā starptautiskajos tirgos.” Tiek norādīts arī uz to, ka 23 valstis Eiropā ir pārtikai samazinājušas PVN. Tikšanās rezultātā vienojās par trim soļiem pārtikas cenu mazināšanā: valsts atbalstu ražotājiem energoresursu, izejvielas un iepakojuma sadārdzinājuma dēļ, priekšlikumu sagatavošanu PVN samazināšanai pārtikai, kā arī mazumtigotāju iekļaušanu Ekonomijas ministrijas izstrādātajos noteikumos par valsts atbalstu energoefektivitātes paaugstināšanai.
Runājot par pārtikas cenām, šķiet, tā ir visai noslēpumaina lieta – tirgotāji neizpauž, cik lielus uzcenojumus viņi liek no ražotājiem iepirktajām precēm. Tas esot biznesa noslēpums, un arī ražotājs to nedrīkst izpaust, jo tad viņa preci tirgotāji vienkārši neiepirks. Un, šķiet, tirgotāji jau nemaz tik slikti nedzīvo, jo lielveikali joprojām aug kā sēnes pēc lietus laikā, kad jāriskē ar konkurenci un arī ar to, ka vienā vai otrā vietā veikalu var nākties aizvērt. Acīmredzot risks attaisnojas…
Mani kārtējais īpašais pārsteigums sasniedza vakar, kad veikalā parastā rupjā sāls paciņa maksāja dārgāk nekā cukurs – 0,99 eiro. Sāls no Ukrainas, fasēta SIA «Voldemārs», Latvijā. Apzinos, ka arī sālim iepriekšējās pirmskara cenas vairs nebūs, bet tomēr interesanti būtu zināt, cik liels ir tas noslēpumainais uzcenojums. Pašlaik iznāk tā, ka sāls un cukurs ir gandrīz vienā cenā.
Piensaimnieku ārkārtas kongresā izskanēja viedoklis, ka valsts nav gatava krīzes stundai, ka pārtikas rezervju nav, kaut gan daudzās Eiropas valstīs tādas esot. Zemkopības ministrijas pārstāvji, kuri par šīm pārtikas rezervēm ir atbildīgi, pauduši viedokli, ka pārtikas rezerves Latvijā nav veidotas, jo to uzturēšana un atjaunošana prasa ievērojamus finansu līdzekļus. Toties pastāvot Ministru kabineta noteikumi, kas paredz cilvēku grupas, kuras prioritāri jānodrošina ar pārtiku, bet pārējiem iedzīvotājiem ir pašiem laikus jāsagatavo personīgie pārtikas krājumi krīzes gadījumiem, lai nodrošinātu iztiku vismaz nedēļai. Noteikumi arī paredz, ka valsts apdraudējuma gadījumā tiks ieviesta normēta pārtikas apgāde. Ļoti ceru, ka līdz tādai situācijai nenonāksim. Bet, neskatoties uz jau tā visaugstāko inflāciju Eiropas valstu vidū, arī ar cenu kāpumu tomēr būs jārēķinās. Tāpēc, ja vien ir iespēja, kāda iesēta biešu vai gurķu dobe, kā arī iestādīta kartupeļu vaga šoruden tiešām lieti noderēs.