Pirms dažām dienām sociālajos tīklos parādījās ziņa, ka autobuss notriecis sirmgalvi un neviens nelaimīgajam cilvēkam nav steidzies palīgā. Pārmetumi kā no pilnības raga tika veltīti autobusa šoferim, kam autobusā būtu jābūt pirmās palīdzības sniegšanas aptieciņai, kam, pārvadājot pasažierus, tomēr būtu jāzina, kā pareizi rīkoties nelaimē. Protams, pārmetumi ir laikā un vietā un par to nediskutējam, bet…

Bet kā būtu, ja kas līdzīgs atgadītos ar mums pašiem, kam taču arī ir autovadītāja tiesības? Cik no mums spētu adekvāti rīkoties? Nu labi, varam cietušajam uzsegt folijas pārklāju, varam kaut ko atrast un bīdīt zem gulošā, lai mazāk saltu. Bet cik ir to, kas vismaz kaut vai tikai teorētiski prastu apturēt asiņošanu? Sirds masāža un mākslīgā elpināšana tā kā teorētiski vairāk varētu būt zināma, bet kā būtu, ja vajadzētu šis zināšanas izmantot praksē?

Jāteic, ka zināšanu atsvaidzināšanai nemaz tik daudz vietas nav atvēlēts arī īpašajos kursos, arī specializētajos interneta portālos tās ir jāpameklē. Un tad nu atkal jautājums, cik bieži vispār šādas specifiskas zināšanas atsvaidzinām?

Iespējams, padomus pirmās palīdzības sniegšanā nelaimes gadījumos ik pa laikam vajadzētu atgādināt populāros ziņu portālos, jo kaut arī šīs nebūs izklaides ziņas, uz ko tiecas liela daļa internetmediju, bet gan jau ka būtu noderīgākas par to, kādi sievietēm zeķturi un kādi vīriešiem kreklturi un taml. Tā nu reizi ir viela pārdomām mums visiem, jo pirmās palīdzības iemaņas apgūt un prast pielietot vajadzētu ikvienam.

Un visbeidzot – cilvēcības jautājums. Ir svarīgi nebūt vienaldzīgiem, ir svarīgi nepaiet garām cita nelaimei, nesēdēt automašīnā, līdz atbrauc glābšanas dienests un neatliekamā medicīniskā palīdzība, nepaiet garām uz soliņa saļimušam, aizbildinoties ar nevaļu vai ”mierinošo atrunu”: ”Ak, tas jau tikai jau bomzis…” Ja ne citādi, tad vajadzētu atcerēties seno gudrību, kas vēsta, ka no cietuma, slimībām un nabadzības, tāpat kā no vecuma un nelaimēm neviens nav pasargāts…