Šoreiz lūkojām, kā ļaudīm Kandavas novada Vānes pagasta Variebas miestā dzīvojas. Maz gan te to ļaužu uz vietas palicis. Variebniekiem arī vaicājām, kad viņu dzīves labākie gadi, kad saulainākās dienas dzīves celiņā bijušas… Variebas ļaudis veci, ne tik veci, arī jaunie atcerējās laiku, kad viņi katrs ģimenē, savas mammas aprūpē dzīvoja. Par šiem laikiem slēdziens gandrīz viennozīmīgs: “Labi visi laiki, dzīves gadi, ja cilvēks strādā un nevienu darbiņu nesmādē.”

Mums dota iespēja dzīvot brīvi

Veltu Čubi «Grantskalnos» sastapām. Kundze ķēķī šiverējās, bumbieriem mizas nolobīja. Zaptē vārīšot. Istabā silti. Lauku ļaudīm, ja čadīgi, ar malciņu nav jāknapinās. «Grantskalnos» daudzreiz ir būts. Mājele miesta centrā stāv. Garām pabraukt nemaz tā lēti nevar. Veltas kundze stāstīja, ka vasara arī Variebā sausa bijusi. Pirmais pērkons bez lietus garām esot aizgājis. Un, tas jau esot zināms, ja tā, tad sausums sētā, tīrumā atkal ir noteicējs. Burkānu, kāpostu, kāļu sēklas nemaz neesot uzdīgušas. Kartupeļi – tā nekas, smuki esot izauguši. Kundze Variebā lielāko sava mūža daļu esot nodzīvojusi. Kopš pagājušā gadsimta 1964. gada variebniece. Tolaik te kolhozs bijis. Pašiem savs kolhozs «Imula». Velta, toreiz vēl jaunkundze pēc skolas darbā šeit atsūtīta. Kolhozā par grāmatvedi strādāt atsūtīta. Kolhoza kantoris kā reiz arī «Grantskalnos» esot bijis. Tolaik Variebā skoliņa arī bijusi. Arī pasts, veikaliņš un lielkūts līdzās. Pēc tam mazo kolhoziņu Vānei pievienoja. Iesākumā te, Variebā, ļaudis čum un mudž bijuši. Pašiem savas balles un lustes arī, cik uziet! Veltas kundzei vaicājām, kurus gadus viņa izvēlētos, ka laika ratus atpakaļ atgriezt varētu? ”Kolhoza laikā grūti mums dzīvojās. Darbā noteiktā laikā bija jābūt. No 8.00 rītā līdz 18.00 vakarā jāstrādā. Cipari ar kauliņiem jāsavieno. Datoru jau tolaik nebija. Tagad bērnus vienus atstāt nemaz nedrīkst. Bet es tolaik bērnus istabā ieslēdzu…

Bet, ja laika rats būtu, atgrieztu atpakaļ laiku, kad veselība kaulos un miesā turējās. Tad koptu zemi. Audzētu lopus. Tieši šajā laikā mums ir dota iespēja brīvi dzīvot. Darīt to, kas katram gēnos un sirdij tuvs,” «Grantskalnu» saimniece teica.

Kad 87 gadi mūžiņā

Līvija Siliņa «Mazlēpienos»?? dzīvo. Teica, ka viņai šķietot, – kungu laikā te Variebas muižas kalpu māja esot bijusi. Ēkā virtuves grīda ar māla plāksnēm ir izklāta. Plāksnes vietām gadu gaitā zemē iegrimušas, bet salūzušas nav. Par sevi saimniece pastāstīja: ”Man 87 gadi ir mūžiņā. Es, mani vecāki šajā pusē kopš 1939. gada dzīvo. Kara laiku kā pa murgam atceros. Šajā pusē kariņš mierīgi pagāja. Mana ģimene uz Variebu pārcēlās. Te labāku, auglīgāku zemi varēja dabūt. Tas bija tad, kad Variebas muižas īpašnieki uz savu fāterlandi (Vāczemi) aizbrauca. Mēs viņu zemi un muižas lielo lopu kūti dabūjām. Vācu laikus arī atceros. Vācu zaldāti te dzīvoja. Mēs ar viņiem draudzīgi sadzīvojām. Pati tolaik 10 līdz 12 gadus jauna meitene biju. Visādi ir gājis. Latvijas pirmās brīvvalsts, vācu laikā ne vainītes nebija. Kolhozā arī izdzīvot varēja. Pati lauku brigādē strādāju. Variebas skolā par apkopēju desmit, vairāk gadus nostrādāju. Bērni tolaik kā allaž – bija paklausīgi un arī ne visai.

Tagad man te tā dzīvojamā ir vēsīga. Durvis, logi veci. Ziemā vēsums pa spraugām istabā iekšā spraucas. Saldē un drebina. Plītīte virtuvē un krāsniņa dzīvojamajā arī vecīgas. Pati vēl turos. Veco laiku rūdījums ir iekšā. Viena pati dzīvoju. Vecis nomira. Sen atpakaļ aizgāja. Viņš sevi netaupīja. Tālab arī aizgāja. Laikā, kad kolhozs beidzās, es savu lielkūti, to, kas tepat miestā līdzās, atpakaļ paņēmu. Kamēr duka iekšā bija, lopus turēju. Tagad kūti izīrēju. Kad vajadzība, labi ļaudis mani sev līdzi uz Kandavu aizvizina. Vānē tak neko prātīgu nopirkt nevar. Tālrādē seriālu «Mīlas viesulis» vakaros skatos. Vēl bišķi «Panorāmu». Par politiku neskatos. Tā mani neinteresē.”

12 bērni, 25 mazbērni un četri mazmazbērni

Variebas skolai nosaukums nav mainīts. Sendienas skola te bija. Bērnu apdzīvota bija. Arī šodien ļaužu piepildīta. Kas zina, varbūt kādreiz atkal bērni skolā skolosies… Skoliņā nama saimnieci Angeliku Leiti un viņas vedekliņu Everitu Baltiņu sastapām. Vedekliņa kopā ar vīreni pa māju šiverējās. Angelikas kundze pa vecam (krievu laikā) Māte varone bija. Viņa pasaulē laidusi un izaudzinājusi sešus brašus dēlus un tikpat smuidras, darbīgas meitas. Kopā vesels ducis bērnu. Visi, izņemot pastarīti Lauri, savā dzīvē esot. Lauris un viņa mīļotā Everita skolā pie mammas dzīvojot. Pārējie vienpadsmit lielajā dzīvē ar visām četrām iekšā. Visādi dzīvojoties. Daži pat pašķīrušies. Citam jau pa pāris sievām, vīriem pūrā esot. Angelikas bērniem tāpat kā daudziem dzīves ceļos vedoties. Bet kundzei 25 mazbērni un četri mazmazbērni jau pūrā esot. Būs vēl!” vecmamma par to ir pārliecināta. Reti esot reizes, kad visi Leiši kopā sanākot. Trīs bērni ārzemēs maizīti pelnot. Vecākā meita Norvēģijā strādājot. Vīrs – ģimenes tēvs, pats galvenais Leitis jau 12 gadus kā zemzemē. Kraupainais (vēzis) vīram aknās iemeties. Darbīgs vīrs bijis. Šņabi ne piles nedzēris. Angelikas kundze zina, ka te skola bijusi. Bet tas bijis sen. Pastarīša Laura mīļotā Everita esot lauku meitene no Rūmenes Kandavas novadā. Jaunie iecerējuši veco skolu atjaunot. No ārpuses un iekšpuses pa smuko visu iztaisīt. Nopelniem bagātā mamma, vecmamma un vecvecmamma sūkstījās, ka nopelniem bagātā viņa vien krievu laikā bijusi. Savā mūžiņā maz gadu valsts labā viņa nostrādājusi. Divpadsmit bērnus dzemdējusi, izaudzinājusi. Bet to augšās pierē neviens vairs neņemot, tāpēc pensija… Taču Angelikas bērni visi darbīgi, čakli esot. Un māti tak neviens novārtā neatstāšot.

Ja strādā, visi gadi labi

Igors savu uzvārdu mums nepateica. Teica, ka Variebā viens Igors vien esot. Visi tāpat viņa godavārdu zinot. Viņš te, Variebā, 30, vairāk gadu riktīgi dzīvojot. Ģimene viņam kupla esot. Mīļsieviņa, trīs bērni ģimenē. Pats gadsimta ceturksni mežā strādājot. Darbiņu te apkaimē cik uziet dabūt varot. Tepat līdzās viens kārtīgs saimnieks esot. Viņš lopus turot. Tie, kuri te abpus ceļam aplokos ganās, esot tā saimnieka. Visi, kam slinkums kaulus nelaužot, darbu varot dabūt. Riktīgo, ar ciešiem papīriem. Bet daudz te esot tādu, kuri nepagalam strādāt nevīžojot. Viņi staigājot apkārt, diņģējoties un bičojoties, un allaž tiek pie stiprā alus dižpudeles. Vaicājām darbiniekam, kur viņi, tie vietējie slaisti, to kampavu nopērk? Bode tak gabalā, vien Vānē. Igors atbildēja, ka tai mantai neviens ceļš par garu neesot. Darbinieku Igoru divstāvu mājas «Imuliņas» pagalmā satikām. Viņš garāžiņas priekšā pie autiņa ķimerējās. Teica, ka mašiņš vecs esot. Un limuzīns pēc papīriem viņa meitai skaitoties. Arī Igoram pavaicājām, kuri tie labie ļaužu dzīves laiki, viņaprāt, bijuši, ir. Igors atbildēja: ”Visi labi. Un, ja cilvēks strādā, arī šobrīd ne vainītes nav. Naudiņa gan – ar 200 līdz 300 eirikiem dzīvošana mēnesī esot paknapa. Ja tūkstoti mēnesī nopelnītu… Tālrādi viņš gan neskatoties. Tur visu laiku ļaudis kacinot: ”Sūdīgi, aizvien sūdīgāk mums dzīvojas.””

Dzīve mums katram viena tik dota

Ingrīdas kundze biešu laukā šiverējās. Lopbarības bietes vāca no vagas. Gaismā cēla. Kaudzē ar bietēm viducī ierāmēja. Darbiniece teica, ka jāstrādā naski, jo rudens ar joni virsū nākot. Pirms pāris dienām salna arī klāt bijusi. Kabačiem laksti esot apsaluši. Pupas «Imuliņu» plašajā sētā gan turpināja ar pilnu klapi ziedēt. Salna ziedus arī neesot ķērusi. Kundzei pavaicājām, kuri viņas dzīves labākie gadi bijuši. Viņa mazliet padomāja. Bieti malā nolika un teica: ”Skolas laiks Jaunpilī, kad pie mammas dzīvoju un Jaunpils vidusskolā mācījos. Šodien arī nav ne vainītes. Strādā tik. Nav ko žēloties, un, Dies pas’, vēl par dzīvi, kas katram viena tik dota!”

Tur augšās dzīve pa ruļļiem vairs nevedas

Uldi Siliņu «Teņu» pagalmā sastapām. Vīrs pie spēkrata – trešā golfiņa – ķimerējās. Iedarbināja. Uz gāzīti uzspieda. Bišķi piespieda. Šerpāk un tā, ka melli dūmi no izpūtēja ar joni laukā spruka. Uldis teica: ”Mašiņš laiciņu dīkā pastāvējis. Jāpadarbina, lai akumulators nenosēžas.” Arī «Teņu» siamnieks par dzīvi nesūkstījās. Teica: ”Forši iet. Es esmu penčuks. Bet vēl šo to pastrādāju. Duka kaulos vēl ir.” Un vēl viņš teica, ka tur augšās valdībai arī pa ruļļiem dzīve nevedoties. Viņš televizoru skatoties un katru vakaru redzot un dzirdot, ka meklē un vētī, ko Lembergs un Šlesers pa dzērumu sarunājuši…”