Saruna ar rakstnieci un tulkotāju Ingrīdu Zaķi

Ingrīda Zaķe pievienojusies Tukuma literātu pulkam salīdzinoši nesen, vien 2022. gadā, bet jau īsā laikā kļuvusi par savējo. Viņa ne vien aktīvi piedalās biedrības rīkotajos pasākumos un grāmatu izstādēs, bet arī ierosina savas iniciatīvas, piemēram, TLA «Grāmatmīļu klubiņš» ir viņas ierosināta un organizēta tradīcija, kas darbojas kopš pagājušā gada.

Ingrīdu lieliski raksturo citāts no viņas stāstu krājuma «Vairāk nekā miljonārs»: “Dzīve ir aizraujošs, krāsains piedzīvojums, nevis smaga nasta. Ja tu tam ticēsi, tad nekādi šķēršļi nespēs tevi aizkavēt un nekādas grūtības salauzt…” Par krāsainu dzīvi, plašumu, radošo karjeru un daudz ko citu parunāsim Ingrīdas jubilejas gada intervijā.

Kad dvēsele alkst plašuma

– Tavs mūža darbs daudz bijis saistīts ar tulkošanu, bet pašas stāsti un romāni sākuši iznākt, tā teikt, mūža pilnbriedā. Kas bija tas faktors vai dzenulis, kas pamudināja no tulkošanas beidzot pievērsties rakstīšanai?

– Pirms tam mans maizes darbs bija pārsvarā tehniskās literatūras tulkošana, jo par to maksāja normāli, kamēr par daiļliteratūru – tikai kapeikas. Taču jāsaka, tas nebija visai interesants un radošs darbs, dvēsele alka kaut ko plašāku, sirdij tuvāku. Tāpēc sāku tulkot daiļliteratūru apgādam «Kontinents», un tieši šis darbs mani pamudināja uz domu, ka es taču arī varētu kaut ko uzrakstīt, turklāt varētu pat labāk nekā tie autoru, kuru darbus es tulkoju. Bija apnicis iedziļināties citu autoru domās, sekot līdzi viņu radītiem sižetiem un tēliem, gribējās kaut ko savu. Pamēģināju. Tolaik, pirms divdesmit gadiem, bija tāda visai populāra izdevniecība «Nordik». Aizgāju pie apgāda direktora, piedāvāju savu manuskriptu, un viņi to publicēja – tā pasaulē ieradās mans pirmais romāns «Izplatītāja rokasgrāmata». Tas man bija milzīgs notikums, saaicināju visus radus un draugus uz prezentāciju Latviešu biedrības nama Zelta zālē. Drīz par manu pirmo grāmatu rakstīja «Delfi», stāstīja arī Latvijas radio, tas bija ļoti emocionāli pacilājošs brīdis, ļoti iedvesmoja turpināt rakstīt. Tomēr tad sākās lielas pārmaiņas manā privātajā dzīvē, un otru grāmatu, savu stāstu krājumu «Vairāk nekā miljonārs», palēnām rakstīju vairāk nekā desmit gadus. Arī tā iznāca apgādā «Nordik».

Pārmaiņu un brīvības alkas, kas noved… Eiropas parlamentā

– Tev ir pieredze darbā Eiropas parlamentā Luksemburgā. Kā nonāci tik prestižā vietā?

– Bija manā dzīvē posms, kad nācās pārcelties no Rīgas uz laukiem un desmit gadus dzīvot kopā ar mammu. Man kā pilsētas cilvēkam šī atrautība no ierastās vides radīja alkas atgriezties ierastajā dzīvē un sabiedrībā, ļoti vēlējos pārmaiņas. Un kolīdz šāda iespēja radās, nekavējos to izmantot. Laikrakstā pamanīju sludinājumu, ka iespējams pieteikties darbam Eiropas Savienības institūcijās, un es, ilgi nedomājot, aizsūtīju pieteikumu. Ilgu laiku nekas nenotika, bet tad saņēmu aicinājumu uz eksāmenu. Tas notika 2004. gadā Rīgā, Ķīpsalas hallē. Kopā eksāmens turpinājās astoņas stundas! Bija jāparāda savas zināšanas par Eiropas institūcijām, kā arī valodu prasmes, tulkojot no divām svešvalodām. Es izvēlējos angļu un vācu, visu godam izturēju un tiku virzīta uz otro kārtu, kas bija laikam šausmīgākais notikums manā dzīvē. Vari iedomāties – bija jāstājas divpadsmit dalībvalstu pārstāvju priekšā, brīvi jādiskutē divās valodās un jāatbild uz viņu jautājumiem! Arī to izturēju un beigu beigās sāku strādāt Eiropas parlamentā. Par to pašai bija brīnums, jo biju viena no vecākajām starp visiem pretendentiem…

– Vai šim dzīves posmam bija arī kāda paliekoša ietekme literārajā karjerā?

– Eiropas pieredze bija ne vien birokrātisks darbs ar dokumentu tulkošanu. Varu teikt, ka tur iemācījos latviešu valodu. Tulkojumiem bija jābūt perfektiem, redaktori visu stingri vērtēja. Piemēram, redaktore un rakstniece Irēna Auziņa… Bija daudz semināru, apmācību, tā valoda tika noslīpēta, apgūta arī juridiskā terminoloģija, tulkošanas programmas un daudz citu zināšanu. Divi gadi, ko pavadīju šajā darbā, bija ļoti vērtīgs laiks gan pašizaugsmei, gan radošumam.

Prozā ir lielāka brīvība

– Cik liela loma tavā radošajā karjerā bija Literārajai akadēmijai?

– Ļoti liela! Pēc atgriešanās no Eiropas atkal gribējās ko radošu un garīgu, un šie kursi bija lieliska izraušanās no ikdienas – pozitīvs, emocionāls pacēlums un prieks atrasties starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Neraugoties uz to, ka man bija iznākušas jau divas grāmatas, Literārā akadēmija sniedza gandarījumu par pašas radošo varēšanu. Izcili pasniedzēji – Inga Žolude un Ronalds Briedis, interesantas nodarbības, unikāla pieeja apmācībām. Nu, piemēram, šāds mājas darbs: uzrakstīt stāstu par lietu, par kādu priekšmetu, ko pamani uz ielas… Tieši akadēmijā sākās mana izaugsme un iekļaušanās radošo personību vidē. Tas deva spēcīgu iedvesmu visam tālākajam. Apmācību gads beidzās tik ātri un man bija tik ļoti žēl pamest akadēmiju, ka pieteicos arī dramaturģijas klasei un pavadīju vēl vienu aizraujošu apmācību posmu Laura Gundara vadībā. Tomēr man dramaturģija šķiet ļoti ierobežojoša ar visiem nosacījumiem un kanoniem, labāk man tomēr patīk radoši izpausties prozā, – tur ir lielāka brīvība.

– Kāds ir bijis līdz šim apjomīgākais darbs? Un kāds – pašai mīļākais?

– Apjomīgākie darbi bijuši divi, abi ir tulkojumi. Viens no mana mūža lielākajiem sasniegumiem tulkošanas jomā ir Latvijas slaveno arhitektu Jāņa Krastiņa un Ivara Strautmaņa grāmatas «Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis», ko tulkoju no latviešu uz angļu valodu. Otrs ļoti sarežģīts un vērtīgs darbs ir žurnālista Roberta Džobsona pētījums «Prinča Filipa gadsimts», kas iznāca pērn. Tulkojot šo grāmatu, astoņus mēnešus izjutu dziļu saistību ar Anglijas karaļnamu, pat ņēmu vērā Rolandes Bulas ieteikumu un visu karaliskās dzimtas shēmu uzzīmēju uz tapetes, lai būtu vieglāk orientēties, kas kurš kuram ir.

Savukārt no pašas darbiem vismīļākais ir mans trešais romāns «Pusnakts lilija». Manuprāt, šī grāmata ir ātri uztverama un cilvēciskās emocijās uzrunājoša. Daudz autobiogrāfisku faktu, daudz prototipu no reālām dzīves situācijām. Savulaik dziļa analīze un pozitīva atsauksme tika sniegta Latvijas rakstnieku savienības avīzē «Konteksts», kur akcentēts gan aizraujošs sižets ar vairākām paralēlām līnijām, kas gūst plašu un dziļu filozofisku skanējumu, gan šokējošas beigas.

Plašās pasaules aicinājums

– Esi pazīstama arī Itālijā. Kāpēc tieši Itālija, un ar ko tas sākās?

– Pirms Tukuma literātu apvienības iestājos Zemgales dzejas kopā «Pieskāriens», kur darbojās arī Līga Lapinska. Viņa lieliski pārvaldīja itāļu valodu, mūsu kopas dalībnieku dzeju tulkoja itāliski un sūtīja to publicēšanai vietējam starptautiskajam almanaham, kas iznāk reizi gadā. Šī almanaha izdevēji rīko arī konkursu ar nosaukumu «Otto Millioni», kur gada beigās žūrija un lasītāji vērtē iesūtītos darbus no visām pasaules valstīm, labākajiem piešķirot balvas. Un pagājušajā gadā izdevās arī man… Mana miniatūra «Diablo vēji» no cikla «Četras stihijas» tika novērtēta ar pirmo godalgu. Arī šogad piedalos. Esmu jau iekļuvusi starp desmit finālistiem gan dzejas, gan prozas sadaļā, gaidīsim balsojuma rezultātus gada beigās.

– Sekojot tev sociālajos tīklos, jūtams, ka esi ceļotāja. Kāds ir tava mūža līdz šim lielākais ceļojums un kādi galamērķi plānoti nākotnē?

– Aizraušanās ar ceļošanu sākās tūliņ pēc Atmodas. Var teikt, ka esmu apceļojusi visas Eiropas valstis, izņemot Grieķiju. Tā vēl jāiepazīst. Bet vislielākais bija mans šī gada jubilejas ceļojums pa ASV un Meksiku. Amerika mani vilinājusi vienmēr, arī tīri ģenētiski, jo mans vectēvs, kas cēlies no latviešu zemnieku ģimenes, 17 gadu vecumā devās uz turieni, tur apguva lauksaimniecības prasmes un izglītību un pēc atgriešanās Penkulē atvēra pienotavu un veikalu, uzcēla divas mājas, iegādājās zemi, vārdu sakot, darbojās ar īstu amerikāņa vērienu. Par to mūsu dzimtā allaž runāja. Bet, kad pēc Atmodas atvērās robežas un sāka darboties studentu apmaiņas programmas, uz ASV devās mans dēls Dainis. Tā nu savā jubilejas gadā nolēmu apmeklēt zemi, kur pabijis gan mans vectēvs, gan dēls… Šīs vietas mani tā “ievilka”, ka nākotnē plānoju tur vēl atgriezties. Jau esmu pieteikusies tūrisma braucienam uz Maiami nākamā gada janvārī. Papildus apmeklēšu arī dažas Karību jūras salas…

– Kāds ir tavs iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids, ja neskaita ceļošanu?

– Pilnīgi noteikti tās ir grāmatas. Ne dienu bez lasīšanas. Vismaz cenšos. Esmu izlasījusi gandrīz visu jaunāko latviešu literatūru. Tā mani interesē primāri. Pērku, eju uz bibliotēkām. Man patīk arī apmeklēt izstādes, koncertus, un, protams, grāmatu atklāšanas.

Mana dzīve sastāv no laimīgajām lozēm

– Vai ir kādas epizodes, kas no taviem ceļojumiem vai ārvalstu karjeras, vai citiem piedzīvojumiem neizdzēšami iespiedušās atmiņās un ietekmējušas arī tavu radošo darbību?

– Atskatoties uz savu, nu var teikt, jau diezgan garo mūžu, secinu, ka mana dzīve sastāv no laimīgajām lozēm. Kad pēc Atmodas vadīju angļu valodas kursus, viens no maniem studentiem izrādījās liela starptautiska uzņēmuma direktors. Viņš mani uzaicināja strādāt par  firmas pārstāvi Latvijā ar kontu bankā un paraksta tiesībām. Šīs firmas pamatkapitāls bija miljons rubļu, īsti neatceros vēl krievu rubļu, vai jau repšiku, bet ar smaidu varu teikt, ka reiz esmu bijusi miljonāre. Otrreiz ”izvilku laimīgo lozi”, kad kāds nu jau bijušais ministrs, tagadējais Saeimas deputāts, bet toreiz jauns biznesmenis meklēja saviem uzņēmumiem tulku un desmit kandidātu konkurencē es tiku pieņemta darbā. Nākamā laimīgā loze manā karjerā bija darbs ārzemēs Eiropas Parlamenta tulkošanas nodaļā. No dziļiem laukiem ar neregulāriem, zemiem ienākumiem par gadījuma tulkošanas darbiem pēkšņi nokļuvu pašā Eiropas sirdī ar galvu reibinošām privilēģijām. Visas šīs likteņa dāvanas ir veicinājušas arī manu radošo izaugsmi, jo pieredze starptautiskā vidē, ”dzīvas valodas” lietošana un komunikācija ar ”dzīves varenajiem” ir bagātinājusi manu dzīves uztveri un redzējumu.

– Esi tulkotāja, rakstniece, skolotāja, strādājusi skolā, starptautiskos uzņēmumos… Kāda vēl ir tava darba pieredze? Kurš darbs pašai sagādājis vislielāko patiku?

– Bija tāds interesants laika posms, kas man pašai ļoti patika. Tā saucamajos “tumšajos padomju gados”, kad filologi un svešvalodu zinātāji varēja dabūt darbu tikai skolās… Izdevniecība, kas izdeva ārzemju grāmatas, bija tikai viena – «Globuss», un tur vakanču nebija. Bet bija tāda lieta kā «Intūrists» – visas savienības mēroga tūrisma organizācija. Es tikko biju pabeigusi studijas svešvalodu fakultātē, meklēju iespēju, kur pielietot savas angļu valodas zināšanas, un iestājos «Intūrista» rīkotajos gidu kursos, vadīju ekskursijas. Šajā vidē apgrozoties, saņēmu piedāvāju strādāt par administratori tikko uzceltajā  viesnīcā «Latvija» (Tagadējais nosaukums «Radisson Blu Hotel Latvija». – Red.). Tas bija ļoti interesants darbs, interesanti cilvēki, protams, arī ārzemnieki, kas toreizējos laikos bija gluži kā svaiga gaisa malks. Tur risinājās arī daži labi romāna cienīgi notikumi, kurus pēc tam izmantoju romānā «Jūras valsis». Viesnīcu sistēmā nostrādāju astoņus gadus, jo man kā divu mazu bērnu mammai tur bija ļoti izdevīgi darba laika grafiki.

Smagais roks tālruņa zvana melodijā

– Tavs ģērbšanās stils vedina domāt, ka jaunībā esi bijusi visai aktīva un atraktīva meitene… Vai esi smagās roka mūzikas cienītāja ?

– O, jā! (smejas). Es pārstāvu paaudzi, kas stāvējusi pie rokmūzikas šūpuļa. Visa mana jaunība pagāja «The Beatles», «The Rolling Stones» un citu roka veterānu zīmē. Es biju ļoti cieši ar to visu saistīta, jo uz manas ielas dzīvoja tāds populārs cilvēks, leģendāra persona kā Juris Lapinskis, toreizējais nelegālo mūzikas ierakstu izplatītājs. No viņa varēja dabūt ierakstus, un mēs ar brāli bijām visīstākie fani. Pirkām ierakstus, atskaņojām uz lentām, pēc tam uz kasetēm, bijām informēti par visiem ārzemju mūzikas jaunumiem, dziesmu vārdus zinājām no galvas, gājām uz Poligrāfiķu kluba diskotēkām, draudzējāmies ar cilvēkiem, kam bija ierakstu kolekcijas… Varbūt tas nav pozitīvi, bet kopš tā laika manu attieksmi pret cilvēkiem lielā mērā nosaka nevien tas, ko viņi lasa, bet arī tas, ko viņi klausās. «Radio 2» cienītāji noteikti nebūs man simpātisko personu lokā (smejas). Tāpēc man ļoti saskan ar manu vīru Laimoni. Pirmo reizi aizejot pie viņa ciemos,  – tad man bija 50 gadi, viņam 53…, – viņš uzlika smagā roka ierakstus… (smejas). Tas ir mans! Man dzīvē vajag krāsas! Man telefonā zvana melodija arī ir atbilstoša. Šodien pat… aizeju pie zobārsta, sēžu krēslā, un man pēkšņi somiņā zvana telefons. Dakteris saka: “Oho, kāds jums tur signāls! Droši vien mazbērni uzlikuši…” Es paskaidroju, ka pati esmu to izvēlējusies, ka šī ir mūsu jaunības mūzika… Bet man šķiet, ka viņi mani tomēr nesaprata (smejas).

– Un neizbēgamais jautājums – par nākotnes plāniem. Ir kas jau iesākts vai vismaz iecerēts?

– Pašlaik tulkoju garīga, reliģiska satura grāmatu. Melnraksts man jāpabeidz visai ātri, jo grāmatas autors no ASV ieradīsies uz prezentāciju janvāra beigās vai februāra sākumā, bet līdz tam melnraksts vēl jāpārbauda un jāiziet visi tehniskie procesi, kas saistīti ar iespiešanu. Decembrī došos uz Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju, kur beidzot ķeršos pie sava iecerētā romāna. Tas būs mans sirds darbs ar pagaidu nosaukumu «Sadalītā dzīve». Esmu pietiekami ilgi nodzīvojusi padomju laikos, pusi mūža esmu pavadījusi šajā iekārtā, nu pienācis laiks aprakstīt savu un savas paaudzes pieredzi.

Ar Ingrīdu Zaķi sarunājās

Guntis Zariņš

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju  “Tukums – UNESCO” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2024