Laiks uzņēmējiem MAF

Nobeigums. Sākums 29. oktobra laikrakstā.

Viņa stāstīja, kā noturēties uz klāja, ja apkārt viss viļņojas, un kuros mirkļos vajag pagriezt stūri uz pareizo inovāciju pusi: “Mēs zinām, ka dažādas idejas cilvēki parasti ievieš, kad uzņēmumam ir sākusies lejupslīde, jo neko darīt – jāķeras pie pēdējā salmiņa. Un, lai cik tas savādi nebūtu, tieši tad arī vislabākās idejas rodas. Tā ka – ja nezināt, ko darīt, aiciniet savu komandu izdomāt visdažādākās idejas, kā uzņēmumam palīdzēt – kā uzlabot to, ko jau ražojat vai piedāvājat, vai arī – kā nonākt pie kaut kā jauna. Nenoraidiet, nekritizējiet nevienu ideju, jo sliktu ideju nav, tikai katrai savs laiks, un redzēsiet, ka no daudziem ideju desmitiem būs arī kas tāds, ko varēsiet pielietot, lai sāktos augšupeja. Ļaujieties izdomai, un atbildes nāks!”

Neesmu liela runātāja, vairāk – darītāja…

Tā, stāstot savu pieredzes stāstu par veikalu «Figure» un kafejnīcu «Malta kappija» Tukumā, Pils ielā 7a, atzina SIA «Ieva 92» valdes priekšsēdētāja Viola Zaltāne. Viņa teica, ka nav sagatavojusi prezentāciju: “Neslēpšu, – neesmu jauno laiku cilvēks, kas savas domas izsaka prezentācijā. Pēdējoreiz prezentēju savu diplomdarbu augstskolā, un zinu, ko tas nozīmē.

Esmu tukumniece, esmu te dzimusi, bet mācījusies Tukumā neesmu nevienu dienu. Liktenis manu dzīvi ir veidojis tā, ka mācījos internātskolā – ļoti foršajā Kandavas internātskolā. Šajā skolā pavadīto laiku nenožēloju nevienu brīdi, jo šī skola iedeva ļoti stipru kalumu, neatlaidību un vēlmi izsisties. Tālāk ieguvu kultūras darbinieka un pedagoga izglītību, kas man dzīvē ir ļoti noderējusi un noder joprojām. Pēc studijām atgriezos dzimtajā pilsētā – strādāt. Lai arī kultūras jomā nostrādāju pavisam neilgu laiku, tas bija ļoti jaudīgs – vadīju Lauktehnikas klubu, kur tajā laikā bija ļoti forša komanda, ar kuru kopā izveidojām kultūras dzīvi ļoti labā līmenī.

Bet – nāca 90. gadi, un viss mainījās – bija brīva Latvija, radās pavisam citādāka uzņēmējdarbība, un arī mēs tajā iesaistījāmies, izveidojot savu uzņēmumu. Par to būtu jārunā arī manam vīram, jo uzņēmējdarbībā vienmēr esam bijuši kopā… 1992. gadā nodibinājām uzņēmumu «Ieva 92». Sākumā tas bija individuālais uzņēmums, bet pēc tam, pieaugot apgrozījumam, izveidojām savu SIA.

Biznesā esmu jau 30 gadus, bet pēdējos 20 mums ir veikals dāmām «Figure». Tas iekārtots mūsu mājā, kurā arī dzīvojam… «Figure» veikals šajos gados ir kļuvis atpazīstams, pie mums brauc sievietes no visas Latvijas, un viņām patīk mūsu koncepts, sortiments, apkalpošana, atmosfēra. Mūsu darbinieces spēj palīdzēt ar stila padomiem, ar piemērota tērpa izvēli, ar sarunām, un tas ļauj reizēm pat pazust laikā, relaksēties…

Tā ir atbilde tiem, kas vēlētos, lai organizējam tiešsaistes tirdzniecību internetā – šajā ziņā esam vecmodīgi un izvēlamies klātienes kontaktus ar saviem klientiem. Un klientes to ir novērtējušas, turklāt – ja viņas pie mums vēlas atgriezties, esam trāpījuši desmitniekā, un tas priecē.”

Novērtēju, ka valsts novērtēja

“Runājot par finansiālo situāciju… Te gribu atgādināt kovida laiku. Mēs bijām saņēmuši ļoti skaistu apģērbu kolekciju, ar ko vēlējāmies iepriecināt savas klientes, bet pandēmijas dēļ vienā dienā visas durvis visiem bija jāaizver. Un tā kā mums nebija tiešsaistes tirdzniecības, savu darbību pilnībā apturējām. Mēs bijām ļoti godīgi, ievērojam visus valstī noteiktos likumus un netirgojām nevienu lietu, lai gan bija tādi lūgumi. Un tā kā bijām godprātīgi strādājuši arī iepriekš, no valsts saņēmām ļoti labus grantus. Godīgi sakot, tas bija mirklis, kad valstij pateicām paldies, jo šis atbalsts apliecināja, ka esam novērtēti…”

Zināju, ka tam jāizdodas…

Violas Zaltānes jaunākais veikums ir kafejnīca «Malta kappija», kurai 9. decembrī apritēs gads. “Kā mēs līdz tai nonācām?! Mazliet atkāpjoties – esmu diezgan liela pilsētas patriote. Man patīk skaistas lietas, vide, sakopta pilsēta, un man šķita, ka šī niša Tukumā nav aizpildīta – nebija tādu vietu, kas mani uzrunātu, un man šķita, ka tukumnieki šādu vietu ir pelnījuši. Un tad es vīram teicu, ka veikals ir sasniedzis panākumus un sevi attaisno, bet vēl mums vajadzētu kafejnīcu. Vīrs teica, ka esmu galīgi traka – lai vispirms uz galda nolieku bilanci… – mūsu ģimenē es esmu stratēģe, bet viņš ir finansists… Izdzirdot par bilanci, teicu, ka viņš ir vēl trakāks par mani, jo es nesaprotu, ko tajā rakstīt… Man nav bijis nekādas saistītas ar ēdināšanu – kā lai izdomāju, par cik varētu dažādas gardas lietas iepirkt un par cik – pārdot, tāpēc lai par to pat neprasa1 Bet teicu arī, ka tā lieta aizies, jo to uzreiz zināju…

Man dzīve ļoti palīdzējusi iekšēja sievišķīgā intuīcija, pārliecība, un tad vēl uzskatu, ka ir tāds dievišķais stars, kas tev palīdz nonākt līdz mērķim pa taisnāko ceļu. Visu apzināto dzīvi esmu šādu dievišķā spēka klātesamību jutusi. Un tā nu man izdevās vīru pierunāt, noliekot priekšā ļoti pamatotu un nopietnu argumentu – ka mūsu foršās dāmas, ka brauc pie mums no pus Latvijas pēc forša šopinga ir pelnījušas padzert gardu kafiju un apēst gardu kūku. Viņas to jau agrāk bija jautājušas, un tad es piedāvāju to izdarīt apģērbu veikalā, kur mums ir šāds stūrītis, bet tas, protams, nebija tas…

Un tad nu es piesaistīju savu draudzeni Andu Ozoliņu, vienu no vadošajām Latvijas dizainerēm, kam ir pieredze šādu skaistu vietu izveidošanā, un viņa piekrita. Turklāt mums ir līdzīgs skatījums uz lietām un arī tajā, kā šāda vieta varētu izskatīties. Mēs radījām mājīgu, mierīgu interjeru, atsedzot un saglabājot mājas vēsturisko mantojumu. Protams, tie bija ieguldījumi, taču uzskatu – ja vēlies radīt patiešām kaut ko skaistu, par šiem ieguldījumiem ir jāaizmirst, jo galu galā – es to radu sev. Ja man pašai šajā vietā patiks, tad patiks arī citiem – maniem draugiem, citiem tukumniekiem un arī pilsētas viesiem. Un tagad, kad gandrīz gads jau aizritējis, redzu, ka cilvēkiem pie mums tiešām patīk, jo viņi pie mums atgriežas, pavada laiku sarunās…”

Vaicāta, kādi ir pirmā darba gada rezultāti un secinājumi, V. Zaltāne skaidroja, ka kafejnīca ir viņas mazais bērns, gadu vecs. “Es šo bērnu ļoti mīlu, loloju un esmu tam ļoti klātesoša. Kad kafejnīcu atvērām, veselu mēnesi tur nostrādāju diendienā, lai saprastu šo drēbi… Un man joprojām šis darbs patīk, man patīk aprunāties ar cilvēkiem, kas pie mums nāk ciemos, redzēt, ka viņi te pavada laiku un ir apmierināti… Bet, ja runājam par finansiālo pusi, esam mazos plusos, tā kā mani apsvērumi, kurus vīram izteicu bilances vietā, ir attaisnojušies…,” skaidroja Viola.

1. Zaltāne atzina, ka uzņēmējdarbībā viņa ir sasniegusi labāko dzīves scenāriju: “Varbūt vēl kaut ko radīšu, bet to laiks radīs. Taču man patīk ne tikai radīt, bet arī to, ko esmu izveidojusi, uzturēt, lai nezūd kvalitāte – apkalpošana, sortiments, un to panākt ir diezgan komplicēts process, jo visu laiku ir jābūt klātesošam.”

Komandas veidošana ir ļoti svarīgs darbs

Vēl tikšanās dalībnieki vaicāja, kā izdevies radīt tik jauku un patīkamu atmosfēru kā veikalā, tā kafejnīcā. V. Zaltāne skaidroja, – tas ir rūpīgs darbs un zināšanas: “Apzinātā vecumā izlēmu iegūt vēl vienu izglītību un studēt uzņēmējdarbību. Mans mērķis bija iegūt teorētiskās zināšanas, jo praktiskā pieredze man jau bija. Mana diplomdarba tēma bija personāla atlase uzņēmumā un vadība, un tajā ieguvu desmit balles. Jau zināju – lai kādu jautājumu man arī neizdotu, uz visiem spēšu atbildēt. Ne velti es izvēlējos šo tēmu, jo man vienmēr ir bijis interesanti veidot komandu. Kolektīvs mums nav liels – 10 cilvēki, bet zinu, ka šajā procesā ir diezgan daudz zemūdens akmeņu. Taču intuitīvi esmu centusies sajust cilvēku, ar viņu runājot, – vai viņš būs mūsu komandas cilvēks, vai nebūs. Ja komandā ir vairāk cilvēku, un mēs esam plus/mīnus desmit, tad šiem cilvēkiem savstarpēji jāsastrādājas – kā robratiņiem. Protams, ir bijuši klupšanas akmeņi, ir bijis, ka darbinieks nostrādā neilgu laiku un aiziet, bet – esmu ļoti pateicīga savām meitenēm, kas «Figūre» veikalā strādā 20 un vairāk gadu, jo 80% no mana biznesa bez viņām nebūtu. Tu vari piedāvāt visu ko, bet, ja nav komandas, kas to pasniedz tālāk, tad darbs nevar notikt.”

Esam iezīmējušies Latvijas kartē…

“Mums daudzas dāmas ir jautājušas: “Vai jums ir veikals Rīgā?” Un mana atbilde ir, ka nav un nebūs, – aicinu ikvienu atbraukt ciemos pie mums uz Tukumu. Un lepojos, ka mums ir izdevies iezīmēt mūsu un Tukuma vietu Latvijas kartē. Cilvēki par mums ir izlasījuši internetā, medijos… Un ir patīkami dzirdēt, ka par mums zina, ka mūs zina…  Ir labi, ka cilvēki īpaši brauc ciemos un pie reizes redz arī Tukumā un apkārtnē visu ko citu.  Un pateicības vārdi ir vislielākais kompliments, paldies visiem par to!”

Baibas Dornes radošās sētas stāsts lielāks

Engurniece Baiba Dorne ir viens no tiem aktīvajiem cilvēkiem, kas Engures vārdu arī ir aiznesis pasaulē. Daudzajām aktivitātēm, kurās iesaistās un kuras organizē, viņa nu pievienojusi radošo sētu, kur sezonas laikā ikvienam smelties iedvesmu, jaunas idejas un arī spēkus ikdienas darbam. Viņa pastāstīja: “Mēs daudzreiz, apdomājot dažādas biznesa idejas, nepamanām to, kas ir mums apkārt. Manas idejas ir piedzimušas no tā, ka esmu daudzbērnu mamma un par daudzām lietām, bērnus auklējot, esmu domājusi. Un šīs domas ir par Enguri, kur paaudžu paaudzēs esam dzīvojuši, tā ka šī vieta ir manās asinīs, jūra ir man blakus… Es fotografēju, vadu pasākumus, iesaistos projektos, un no šī visa esmu guvusi milzīgu pieredzi. Ar to esmu dalījusies tuvās un tālās vietās – it visur, kur mani aicināja. Un kādā brīdī sapratu – pietiek man braukāt apkārt, ir pienācis laiks aicināt visus pie sevis. Un tā tapa radošā sēta «Jūras stāsti» – ar piecu paaudžu jūrnieku un zvejnieku dzīves stāstiem, ar viņu likteņiem un viņu mīļajiem… Mana mazmeita ir manas dzimtas astotā paaudze Engurē, bet vēl ir ko “rakt un rakt” … Mans dēls ir kapteinis, vīrs – kapteinis, tētis – zvejnieks, tāpat kā vectēvs un vecvectēvs… Esmu apkopojusi dzimtas stāstus, cienu latviskās tradīcijas, kas māca dzīvot pēc Saules un Mēness kalendāra, tāpēc pie manis var piedzīvot dažādus rituālus – kā mēdz sacīt, pa latvisko. Tāpēc arī jaunlaulātie tagad brauc pie manis ciemos… Agrāk viņi aicināja mani pie jūriņas un lūdza viņus sasiet ar jostām, bet tagad aicinu pie sevis uz savu sētu… Kā jau Engures fane, par to visu es varētu runāt un stāstīt stundām ilgi…

Pirms trim gadiem mans vīrs salika savus jūras stāstus Tik Tok vietnē, un viņam radās 700 000 sekotāju, un es sapratu, ka cilvēkiem tas viss šķiet interesanti. Un tad es sāku likt savus suņu stāstus, kas arī bija tāds magnēts…”

Radošā sēta darbojas no 1. maija līdz 30. septembrim Engurē, Liepu ielā 9.

Laba ideja aizved līdz mērķim! Lielāks

Elīna Grigorjeva no «Brīnumu būdas» darina Ziemassvētku rotājumus. Viņas stāsts ir par uzdrīkstēšanos un izkāpšanu no komforta zonas. Elīnas pastāstīja: “Esmu triju bērnu māmiņa. Ilgi domāju, kas būtu tas, ko varētu darīt un kas varētu sagādāt visvairāk prieka. Ideju man bija ļoti daudz, un, visas tās rūpīgi pārdomājot, nonācu līdz Ziemassvētkiem un Ziemassvētku rotājumiem. Pati jau gadus desmit veidoju savu kolekciju, tāpēc katru gadu mūsu ģimenes Ziemassvētku eglīte sanāk citādāka. Kad biju noformulējusi ideju, aizgāju pie LIAA Tukuma nodaļas pārstāves Renātes Freibergas. Ilgi domāju, vai ir vērts runāt, bet tomēr izlēmu par saviem plāniem izstāstīt. Renāte man palīdzēja noticēt sev, un tā aizsāku jau nopietnāku darbu. Rotājumus izgatavoju no epoksīda sveķiem un pašcietējošā māla, un vēl dažādu eksperimentu ceļā kopā ar kolēģīti izdomājām, lai mūsu izmantotais materiāls nebūtu plīstošs, bet gan elastīgs – tātad vieglāk veidojams un drošāks…

Novēlu visiem ticēt sev un darīt to, kas visvairāk patīk, pat ja tas sākumā nav ne viegli, ne vienkārši. Savukārt tad, kad atradīsiet savu īsto ceļu, īsto nodarbošanos, tā pati tālāk rādīs ceļu uz nākamajiem plāniem un idejām.”

Jāpiebilst , ka Elīnas gatavotos eglīšu rotājumus var apskatīt feisbukā lapā «Brīnumu būda» un sazināties var pašu darinātāju pa e-pastu brinumubuda@gmail.com.

Koši un skaisti motīvi

Anda Neimane jeb AndA Abstract foruma dalībniekiem dāvināja nelielas kartītes, uz kurām atainoti viņas darbi – lielformāta gleznas un dabīgā zīda lakati. Daudzi mākslinieci jau iepazinuši, viesojoties viņas darbu izstādēs, taču tas nav viss… “Ideja, ka jādara vēl kaut kas bez gleznām, nāca vēlāk, kad sapratu, ka ne visi var nopirkt gleznu, bet ir daudz skaistu un manis radītu motīvu, kas cilvēkiem var iepatikties. Un tad motīvus no gleznām sāku izmantot arī uz termokrūzēm un pagājušajā gadā arī uz svecēm  un citiem izstrādājumiem,” atklāja Anda, kas arī piedāvā meistarklases lieliem un maziem uzņēmumiem, kā arī radošās darbnīcas, piemēram, sveču apgleznošanā. Vairāk informācijas andaabstract.com.

Agita Puķīte

Foto: Zane Margo Ozoliņa

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju  “Laiks uzņēmējam” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF 2024