Esam atkarīgi no pasaules tirgiem

– Kā situācija kokrūpniecībā ietekmē nozares uzņēmumus un vai šobrīd tiešām varam runāt par krīzi arī šajā nozarē?

– Tā kā koksnes pieprasījums pasaulē krītas, tas ietekmē visus, to vidū arī Latvijas vietējo tirgu. Turklāt to, kas notiek pasaulē, ietekmē arī kurināmā cenas, inflācija, kā arī karš Ukrainā. Šobrīd tirgus arvien vēl ir ļoti tramīgs un nav atguvies, tāpēc kaut ko prognozēt praktiski nav iespējams. It kā ir jūtama tendence, ka šis pavasaris varētu būt labāks nekā pēdējie seši, septiņi mēneši, bet par stingru stabilitāti runāt nevar.

– Vai notiekošais ir ietekmējis jūsu uzņēmuma ražošanas apjomus? Ir nācies tos samazināt?

– Ražošanas apjomus Tukuma novadā mēs neesam samazinājuši, taču – tā kā produkcijas ražošanai izmantojam ne tikai pašu pārstrādātos apaļkokus, bet arī kā izejmateriālu iepērkam dēļus, tad šī iepirkuma apjomus gan esam samazinājuši, jo – ir samazinājušies realizētās produkcijas apjomi un cenas. Absurdi, ka izejmateriāla cena ir ļoti augsta, bet realizācijas cenas ir kritušās visā pasaulē. Varētu šo situāciju salīdzināt ar ballīti, pēc kuras nāk paģiras un pēc tam atkal ballīte. Šobrīd mēs esam paģiru stadijā, un vēl īsti nav skaidrs, kad sāksies nākamā ballīte…

– Un ja runājam par eksporta tirgu?

– Arī eksporta tirgi ir ļoti nestabili. Uzreiz pēc kara sākuma Ukrainā kļuva skaidrs, ka tiks pārtraukts Baltkrievijas un Krievijas koksnes imports uz Latviju. Mēs pieļāvām, ka izejmateriāla deficīts varētu radīt iztrūkumu eksporta piegādēs, tāpēc ražojām tik, cik bija iespējams, un uzkrājām produkciju noliktavās, bet… Mēs nebijām gatavi tam, ka produkcijas pieprasījums pasaulē tik strauji kritīsies. Līdz ar to tas, ka vairs netika ievesta koksne no Krievijas un Baltkrievijas, mūs nekādi neietekmēja, jo varējām iztikt ar savējo vai arī iepirkt no Zviedrijas vai Somijas, protams, par daudz augstākām cenām.

– Arī kurināmā krīze atklāja, ka gadiem esam iztikuši ar Krievijas un Baltkrievijas šķeldu; līdz ko tās nebija, radās problēmas un auga cenas. Vai arī kokmateriālu segmentā liela tirgus daļa bija imports tieši no šīm valstīm?

– Visā Eiropā kokmateriālu imports no šīm valstīm veidoja aptuveni 10% no patēriņa. Latvijā katru gadu no Krievijas un Baltkrievijas tika ievesti aptuveni 1,2 līdz 1,3 miljoni m³ zāģmateriāla, bet šobrīd šis iztrūkums problēmas nerada, jo, kā jau minēju, visā pasaulē ir krities pieprasījums. Kāpēc? Tas skaidrojams pavisam vienkārši – pēc vispārējās pandēmijas daudzās valstīs ekonomika tika sildīta, ieguldot lielus līdzekļu celtniecībā, infrastruktūras objektos utt., līdz ar to celtniecības apjomi pieauga pat nenormāli – par 20-25%, kas savukārt radīja haotisku pieprasījumu pēc zāģmateriāliem. Un, kad pandēmija un visi šie ieguldījumi beidzās, un tas notika 2022. gadā jau pirms kara, pieprasījums sāka samazināties.

2021. gada cenas var aizmirst

– Kāda situācija šobrīd ir kokmateriālu tirgū – pietiek materiāla, nepietiek? Dzirdēts, ka šobrīd uzņēmēji ar zāģmateriāla pārdošanu nogaida… 

– Mēs iepērkam jau gatavus apaļkokus, kas tiek piegādāti līdz zāģētavai, tikai reizēm tos pērkam mežā – pie ceļa. Kas attiecas uz materiāliem, iespējams, kāds arī nogaida ar pārdošanu, cerot uz  augstāku cenu, bet es domāju, ka tādas leiputrijas vairs nebūs. 2021. gads pasaules ekonomikā nebija tradicionāls, bet tā gada cenas varam aizmirst – tas bija burbulis, kas pārplīsa. Tiem, kas par to domā, iesaku apskatīties, kāda ir apaļkoku cenu politika Skandināvijā, un tad var izdarīt secinājumus. Jebkurā gadījumā pieprasījums pasaulē ir stipri samazinājies.

– Dzirdēts, ka Skandināvijā cenas tomēr tiek regulētas…

– Skandināvijā ir ļoti daudz privāto mežu, tur ir spēcīgi kooperatīvi, kas spēj noturēt cenu, turklāt arī pārstrāde nav tik sadrumstalota, kā tas ir pie mums Latvijā, kur pārstrādes jaudas pārsniedz resursu pieejamību, tāpēc arī cenas ir tik augstas.

– Un šur tur jau mazie gateri aizveras…

– Kamēr nebūs radīta vide, lai pasargātu mazos kokapstrādātājus no dažādām ietekmēm; kamēr resursi bez pievienotās vērtības no Latvijas vienkārši aizplūdīs, tikmēr būs šādas problēmas. Diemžēl mēs redzam, ka pārpircējs baļķus saliek konteineros un aizved uz Ķīnu par tādu cenu, ar kuru mazais zāģētājs nevar konkurēt.

– Vai valstij būtu jāiejaucas?

– Te valstij būtu jāiejaucas, protams, raugoties, lai tiktu ievērotas Eiropas savienības regulas, kas regulē tirgu. Domāju, ka pie tā jau darbs notiek – nozare ir ieinteresēta, lai Latvijas koks paliek Latvijas ražotājam, un šajā jautājumā jau ir apvienojušies daudzi uzņēmumi. Tas arī varētu palīdzēt aizsargāt tirgu, lai mazie zāģētāji var attīstīties, saglabāt esošas darba vietas un radīt jaunas. Tā ir ļoti nopietna tēma, par kuru ir jādomā visiem.

– Jau pieminējāt šķeldu… Kad pērn to lielos apjomos no Latvijas izveda, valsts atzina, ka to ietekmēt nevar. 

– Protams, ir jāvērtē, kur to pārdod, jo šobrīd Latvijā nav tik lielu rūpnīcu, kas varētu izmantot visu saražoto šķeldu. Esmu vairāku valdību ministriem teicis, ka Latvijā ir jābūt vienai milzīgai pārstrādes rūpnīcai, kas ražo elektrību un izmantotu šos resursus, lai tie nebūtu jāizved uz ārzemēm. Tur tieši to, par ko minēju, jau šobrīd dara – cenšas nodrošināt sevi ar saviem enerģijas resursiem.

No maza uzņēmuma – līdz lielam

– Jūsu uzņēmumam šogad aprit 15 gadu. Kā vērtējat nozarē nostrādāto laiku?

– Biznesā vienmēr ir kā pa viļņiem – augšā un lejā, bet kopumā šis ir bijis labs laiks. Tas bija 90. gadu sākumā, kad iepazinos ar savu partneri Anglijā un, šķiet, biju pirmais cilvēks Latvijā, kas aizveda uz Lielbritāniju pirmās jumta latas. Šajos 15 gados mēs esam izauguši no maza uzņēmuma līdz uzņēmumam ar gada apgrozījumu 38 miljoni eiro un 150 strādājošajiem. Mūsu saražotā produkcija veido 35-40% no Anglijas jumta latu tirgus – esam lielākie šo latu ražotāji Eiropā, varbūt pat pasaulē. Esmu gandarīts, ka Sēmē ir kolektīvs, kas nemainās – daudzi cilvēki strādā jau no pirmsākumiem, un tas ir ļoti labs rādītājs.

– Tā kā iepriekšējos gados nozarē bija redzama augšupeja, jūs to izmantojāt, lai investētu vairāk nekā 1,3 miljonus eiro Tumes ražotnē. Tagad tas atmaksājas?

– Mēs investējam iekārtās. Sēmē ir apaļkoku pārstrādes līnija, kur ražojam izejmateriālu gala produkcijai, bet Tumē savukārt ir specializēta iekārta lielāka diametra apaļkoku pārstrādei. Visu šo investīciju mērķis bija optimizēt vienu no mūsu pamata ražotnēm Tumē, lai, vienkāršiem vārdiem runājot, šī iekārta ļautu noteiktā laikā saražot vairāk zāģmateriālu, nekā to varējām izdarīt iepriekš. Lai izdzīvotu šajā situācijā, kurā, kā redzam, – elektrības cenas ir pieaugušas, tāpat arī degvielas, izejmateriālu cenas, bet tai pat laikā realizācijas cenas ir neadekvāti zemas, ir jāmeklē dažādi risinājumi. Ir pilnīgi skaidrs – ja uzņēmums neattīstās un nedomā par izmaksu samazināšanu, tas agri vai vēlu radīs problēmas. Tāpēc turpinām attīstīties – pagājušajā gadā esam iegādājušies vēl vienu kokapstrādes rūpnīcu Rīga, kurā jau šobrīd notiek darbs, bet vienlaikus tā tiek modernizēta. Līdz gada beigām ceram visus iecerētos darbus pabeigt.

– Ja mēs runājam par zināmu krīzi, vai tā līdz ar iekārtu optimizāciju ietekmēs, piemēram, darbinieku skaitu jūsu uzņēmumā?

– Mēs neplānojam nevienu atlaist ne krīze, ne līniju optimizācijas dēļ. Ražotnēs jau tā nav daudz darbinieku, turklāt vairāk domājam par iekārtu efektivitāti, piemēram, resursu patēriņā, kā arī jau pieminēto ražošanas apjoma kāpināšanu. Turklāt pēc pāris mēnešiem situācija uzlabosies – nesaku, ka tā būs augšupejoša, bet varētu kļūt stabilāka. Un ja stabilizēsies pieprasījums un cenas, būs vieglāk plānot nākotnes budžetu un domāt par attīstību.

Agita Puķīte