Tūrismā strādājošie neļaus sameloties, ka pastāv tāds fenomens – varam tālu braukt, izzināt, baudīt un priecāties, bet par dzīvi un ievērības cienīgiem apskates objektiem aptuveni 30-60 kilometru rādiusā ap savu dzīves vietu nereti neko daudz nezinām. Daļēji, lai to mainītu, bet vienlaikus, lai tuvākiem un tālākiem viesiem pastāstītu par to, kas tad jauns tūrismā pa šo laiku noticis tieši Lapmežciema pagastā, septembra vidū te norisinājās īpaši organizēta Tūrisma  diena.

No celtniecības Ukrainā pie restorāna Latvijā

Kā tieša liecība par to, ka pasaule kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ir ievērojami mainījusies, ir jauns restorāns Bigauņciemā. Vietējiem un caurbraucējiem tas agrāk bijis pazīstams kā ēstuve «Dižpriede», kurā pandēmijas laikā gan darbībā apsīka. Šobrīd te saimnieko bēgļi no Ukrainas un restorāns darbojas ar nosaukumu «Sho», kas esot bieži lietots un daudznozīmīgs vārds ukraiņu valodā, tiešā tulkojumā ir vienkārši «kas?». Iepriekšējas pieredzes restorāna darbībā lielākai daļai no šī uzņēmuma dalībniekiem nav bijis nekādas, stāsta viens no šīs kompānijas – Oleksandrs . Viņu vidū ir žurnālisti, grāmatveži, juristi, būvniecības uzņēmumā nodarbinātie un citi, kas situācijā, kad viņu mājas un dzīves Ukrainā šobrīd ir teju pilnībā izpostītas (cilvēki ir no dažādām apdzīvotām vietām šobrīd anektētajos Luhanskas un Doņeckas apgabalos), bija spiesti doties bēgļu gaitās. Nonākot Latvijā, gan sapratuši, ka negrib gluži tā – rokas klēpī salikuši sēdēt, un tad nu meklējuši risinājumus, iespējas strādāt, līdz būtībā kā dāvinājums nācis šis restorāns. Tā nu arī strādājot un procesā mācoties, mēģinot saprast, kas klientus interesē, kas viņiem garšo. Boršču un Kijivas kotleti, protams, nevar pārspēt nekas, bet klienti sūtot un novērtējot arī vareņkus ar ķiršu pildījumu, sirņikus, kas tie paši mūsu biezpiena plācenīši vien ir, un tamlīdzīgi. Piedāvājumu papildina arī kultūras programma. Salīdzinoši nesen te notika foto izstādes atklāšana, un nu pie sienām lūkojami Karpatu dabas skati Latvijas fotogrāfu acīm. Tāpat regulāri ir dzīvās mūzikas vakari, kuros uzstājas gan mūspuses izpildītāji, gan arī ukraiņu dziedātāji.

Restorāna cilvēkiem, uzsver Oleksandrs, ir ļoti nozīmīgi klientu vērojumi, ieteikumi, reizēm – arī kritika. Piemēram, saņēmuši sūdzību par to, ka nav apkalpošanas latviešu valodā, tā nu nācies nolīgt viesmīli latvieti. Bet visādi citādi turpinot strādāt un cerot pārlaist arī ziemas sezonu, kas jūrmalciemos, kā zināms, tradicionāli ir daudz klusāka nekā vasaras.

Ar putniem pie putniem

Braucot atpakaļ pagasta centra virzienā, nav iespējams nepamanīt salīdzinoši nesen parādījušos norādi «Pie putniem», ko rotā izteiksmīga pupuķa zīmējums. Šie cekulainie lidoņi, tāpat kā citi putni, atpūtas vietā vai tās tuvumā tiešām arī manīti, stāsta saimnieks Gints Balodis. Kā ģimenes uzvārds, tā spārnotie apkārtnes iemītnieki arī ir iemesls, kādēļ šai vietai tāds nosaukums. Ģimenes īpašumā šis zemes gabals ir salīdzinoši nesen, bet atpūtas mājiņas, kas katra nes kāda putna vārdu, piemēram, «Cekuldūkuris» un «Balodis», savā vietā uzstādītas vien 2021. gadā. Noriskējuši un piedalījušies LEADER konkursā, pretendējot uz Eiropas Savienības fondu atbalstu, pēc tam ņēmuši kredītu «Altum», jo komercbankas šādas ieceres atbalsta nelabprāt, arī paši, protams, ieguldījušies, un projekts tiešām īstenots – būtībā vietā, kas agrākajos gados bijusi diezgan aizaugusi. Tāds ideālais klients šajā atpūtas vietā ir nelielas kompānijas, ģimenes, kas vēlas baudīt dabas tuvumu, jūru, un, protams, putnu dziesmas. Un tas viss, ieteicams, vairāku dienu garumā, skaidro saimnieks. Katrā gadījumā, te neesot runa par milzīgām un skaļām ballītēm.

Iesākumā viesu pieteikšanos organizējuši paši, bet šobrīd saimnieki izmanto arī platformas booking.com piedāvājumu. Papildu pakalpojums, kas izaudzis no pieprasījuma, ir pārvietojama pirts un burbuļvannas, un šajā jomā sadarbojoties arī ar citiem apkārtnes tūrisma uzņēmējiem – gādājot pirti vai baļļu viņu viesiem. Kāda būs šī ziemas sezona, vēl esot grūti paredzēt, secina saimnieks, jo  jāizvērtē, piemēram, aktuālās elektroenerģijas cenas, kas būtiski, jo mājiņas apkurina āra siltumsūkņi, kas šo enerģiju patērē.  Bet nu interesenti var lūkot aktuālos piedāvājumus gan atpūtas vietas mājas lapā, gan jau pieminētājā tūrisma vietu platformā booking.com.

Nenotikusī osta

Šoreiz ne pašu acīm skatīta, bet ceļojuma plānā tomēr iekļauta, tāpēc arī pieminama ir Kupskalana dabas taka, kas ir vēl viens papildinājums plašajam dabas taku piedāvājumam. Tādi uzkrītoši uzraksti ceļa malā nav izvietoti, bet būtībā tā ir koka laipa noejai uz jūru Bigauņciemiemā gar Siliņupes krastiem aptuveni 400 m garumā. Kas būtiski, tā ir gana ērtā, piemēram, māmiņām ar bērniem ratiņos, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo tāda tā arī projekta ietvaros arī apzināti tikusi veidota – lai darītu pieejamu piekļuvu pludmalei. Un,  kā zināja teikt Tūrisma dienas un vienlaikus arī Lapmežciema kultūras dzīves organizatore Laila Lazdiņa, nākotnē, iespējams, paredzēti vēl kādi šīs vietas uzlabojumi, piemēram, apgaismojums. Bet, kas tad ceļotājam paveras pēc tam, kad viņš šo taku nostaigājis? Kupskalana takas galā ir plaša, labiekārtota pludmale un arī Lapmežciema mols. Zinātāji stāsta, ka kādreiz bijuši plāni te veidot ostu, jo Lapmežciemam, kaut vietējais kolhozs «Selga» darbojies ar gana lielu vērienu, tādas nav bijis. Pagājušā gadsimta 50. gados to bija iecere labot, un darbus sāka ar mola izbūvi, taču ne pārāk veiksmīgi, līdz šo ideju atmeta pavisam. Tā nu te arī stāv tā dēvētais “vecais mols”, ko ļoti iecienījuši ne tikai jūras putni, bet arī fotogrāfi.

Ar pietāti pret vietējo vēsturi

Līdzīgi kā tas bijis ar atpūtas vietu «Pie putniem», arī Ragaciema «Skadiņi», kas bijusi sena zvejnieku sēta (minēta 1826. gada tautas skaitīšanas dokumentos), var teikt, ka savu pārtapšanu ir piedzīvojusi tieši pandēmijas laikā, stāsta saimniece Laila Lazdiņa. Plašajā pagalmā gana atstatus viena no otras izkārtojušās omulīgas atpūtas mājiņas, bet ir arī plašākas telpas dažādiem saietiem, svinībām, ko vasarīgākos laikapstākļos vēl var paplašināt uz labiekārtotas terases rēķina. Šīs saiešanas telpas veidotas ar cieņu pret vietas vēsturi, piemēram, saglabājot daļu no kādreizējās saimniecības ēkas mūriem. Arī interjerā ir daudz dabisku materiālu, atsauču uz jūru, kas tepat netālu – vien piecu minūšu gājiena attālumā. Līdzīgi – ar pietāti – saimnieki atjaunojuši arī dzīvojamo māju. Piemēram, saglabājot malkas plīti un tradicionālo elektrības vadu pinumu, kas netiek paslēpts aiz sienu apdares, čuguna radiatorus un tā tālāk – daudz interesantu nianšu. Arī atpūtas mājiņās ir pa kādam asprātīgi iekombinētam elementam, nu, piemēram, galds, uz kura šujmašīna, virves  kā dekorējums gaismekļu abažūros un bojas, kas pašas pārtapušas apgaismojumā, un tamlīdzīgi. Tas viss rada īpaši mājīgu atmosfēru un, kā jau minēts, atgādina, ka tepat aiz stūra jūra skalojas.

Pašiem sava kultūrvieta pie jūras

Lapmežciema pagasta robežās tāpat vien, pa ceļu braucot, jūru neieraudzīsi – ir tomēr jāizlīkumo vēl par ieliņām, atrodot sev ērtāko izeju. Tā tas ir arī Ragaciemā, taču, gribas teikt, ka visefektīvākā un jēgpilnākā ir tieši noeja cauri Ragaciema sedumam. Tas uzbur ainiņu, kā te zvejnieki reiz dzīvojuši, jo tieši sedumā un tīklu būdās agrāk notikusi tā vislielākā ciema saiešana. Ar laiku tas gan bija zudis, stāsta Lapmežciema muzeja vadītāja Anita Alberta, un minētās tīklu būdas, kas vēl šur tur bija saglabājušās, labākajā gadījumā varēja atrast kādā ciemnieka sētā. Viena no tām, apstākļus sakritības dēļ jeb spiestā kārtā atkal tika nogādāt savā “dabiskajā vietā“ jeb sedumā, un ar to brīdi aktīvākie ciema ļaudis saskatīja iespēju jūras krastu apdzīvot pavisam citādi – pēc veciem paraugiem tapa vēl vairākas mājiņas, kas tika novietotas turpat blakus. Tā tapa šī kultūrvēsturiskā vieta – Ragaciema sedums. Kas ne mazāk svarīgi – dažas būdiņas arvien vēl tiek izmantotas to sākotnējam mērķim – te tiek glabāti zvejas rīki, bet kopumā ciemniekiem un viesiem laika gaitā šī ir kļuvusi par iemīļotu saietu vietu. Tā, piemēram, jau kopš gadsimtu mijas te ik gadu (ar pavisam retiem izņēmumiem) notiek tā dēvētie mazie Zvejnieksvētki. Iesākumā tas bija tāds neliels pasākums, kur daži ciemnieki iestudēja un savējiem parādīja kādu izrādi, pie viena arī pacienājot kaimiņus ar turpat uzvārītu zupu. Ja izrāde ierasti ir jūlijā, tad īsi pirms Līgo svētkiem jau otro gadu pēc kārtas te notiek tāds krāšņs pasākums kā «Seduma rotāšana». Kopā ar floristikas meistariem interesenti veido rotājumus, dekorējot tīklu būdas un sedumu kopumā. Ārkārtīgi “fotogēnisks“ pasākums!

Vien zivtiņ` un pastaig` gar jūr`

Noslēgumā viesiem bija iespēja, ja ne gluži noiet visus sešus kilometrus gar tā saukto Gauso jūdzi jeb 30. gados būvēto taisnumtaisno Zvejnieku ceļu, tad vismaz vēlreiz palūkoties jūras bangošanā no stāvkrasta perspektīvas gan. Atgādinājumam – vieta nosaukumu ieguvusi, jo tā allaž bijusi neapdzīvota, mežiem klāta, un caurbraucējiem reizēm arī bīstama, jo te uzglūnējuši laupītāji. Taču vēl pirms tam vēl viena īpaši jau caurbraucēju iemīļota vieta – Ragaciema tirdziņš, kur tad var iegādāties arī to kūpināto zivi, kas tik ļoti piedien jūrmalciemiem un pēc kā viesi allaž alkst. Taču ne tikai to. Piemēram, te uzstādīts arī īpašs automāts, kurš piedāvā pirkt nevis kafiju, kā tas ierasts, bet gan dažādas ekskluzīvas apēdamas lietas, kaviāru un ceptus nēģus burkā ieskaitot. Tāpat ar savu auru un konceptu te izrādās arī mājražotāju veikaliņš «Satikšanās vieta Skudras». Katrā gadījumā, pat ja pirkt tā īsti neko negribas un naudas žēl, tirdziņš ir kļuvis arī par apskates vietu un tūrisma objektu tik un tā.

***

Secinājumu vietā: kad enerģijas un degvielas cenas kļūst arvien augstākas, līdzīgi, kā tas bija pandēmijas laikā, ir vērts lūkot pēc atpūtas kaut kur savā zemē un tuvāk mājām.  Pirmkārt, tā atbalstām vietējos uzņēmējus, kas jo īpaši būtiski nesezonā, un tātad – pastarpināti atbalstām arī paši sevi. Otrkārt un galvenokārt, te tiešām ir ko redzēt un piedzīvot. To pilnībā apliecināja arī Lapmežciema īpašā tūrisma diena.