Digitāli apkopoti piecu līdz septiņu gadu dati

LLKC Augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis, atklājot pasākumu, uzsvēra, ka tikai apmēram pirms pieciem gadiem sākām runāt par bezaršanas tehnoloģijām, arī starpkultūras sāka lietot, vien iepriekšējam plānošanas periodam sākoties un nu jau – septiņu gadu garumā, slāpekļa izmantošanas aprite un piesaiste ir aktuāla vien pēdējos pāris gados. (Bet patiesībā augu maiņa jeb seka, kā kādreiz teica, bijusi aktuāla vienmēr.) Nu šos pēdējo gadu darbības datus jāsaliek kopā kādā digitālā sistēmā – modelēšanas rīkā, kur datus var apstrādāt un rast labākos risinājumus. Lūk, tas ir kaut kas jauns, inovatīvs, kas radies šajā projektā.

Projekta vadītāja AREI vadošā pētniece Inga Jansone  informēja, ka projektā piedalās  lauksaimnieki, kooperatīvās organizācijas un arī pētniecības un zināšanu izplatības organizācijas. Projekta realizācijas laiks īss – no 2019. gada līdz 2023. gada janvārim, bet izvirzītie uzdevumi ļoti lieli. Proti, tā uzdevums bija rast jaunus risinājumus progresīvas zemkopības sistēmas ieviešanai augkopībā.

Tehnoloģiju izvēle – būtiska, bet – kurai dot priekšroku?

Projekta laikā astoņās saimniecībās tika iekārtoti lauka izmēģinājumi, kur strādāja ar dažādiem augsnes apstrādes veidiem. AERI vadošā pētniece Līvija Zariņa stāstīja par trim dažādi apsaimniekotiem laukiem, kuros iegūti dati, kas apstiprina tehnoloģijas ietekmi uz augsnes auglības rādītājiem. Tika pētīts organiskās vielas saturs augsnē, tilpumsvars, kuru mēra gramos uz kubikcentimetru un otrs radītājs – augsnes penetometriskā (penetometrija – augsnes konsistences noteikšana) pretestība, ko mēra ņūtonos uz kvadrātmetru. Tika konstatēts, ka bezapvēršanas tehnoloģijas nodrošinājušas labāku mitruma saturu augsnē, kas tad arī sēklai ir nepieciešams. Tomēr trijos gados netika fiksēta vienas  vai otras tehnoloģijas priekšrocība ne uz pretestību, ne uz tilpummasu, ne uz pētījumā iekļauto kultūrauga ražu. Augsnes rādītājus ietekmē mitrums, ja mēs gribam salīdzināt datus,  vajadzētu veikt mitruma mērījumus. Saimniecības konkrētie agroekoloģiskie apstākļi cieši jāņem vērā, ja skatāmies, kuru no tehnoloģijas veidiem izvēlēties saimniecībā.

Jādomā par uztvērējaugiem – slāpekļa piesaistītājiem

Otrā sadaļa projektā bija uztvērējaugu pētījumi, kas tika veikti «Lielvaicēnos«, Dobeles  novadā, un Dižstendē, AREI laukos. Tika iekārtoti izmēģinājumi ar sešiem uztvērējaugu maisījumiem. Par šo pētījumu sadaļu stāstīja AREI pētniece Solveiga Maļecka: ”Uztvērējaugi var būt starpkultūras vai citā literatūrā dēvēti arī par sedzējaugiem, kas ir izkliedēti vai nu pirms pamatkultūras novākšanas vai pēc tās. Tie turpina augt un uzņemt barības vielas. Lielākajā vairumā gadījumu tie ir graudaugi. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, ka mums ir jāizvēlas tādi kultūraugi, kas spēcīgi aug un attīstās rudenī. To  pozitīvā ietekme ir, ka šie augi kavē barības vielu izskalošanos no augsnes, kas mēdz aiziet gruntsūdeņos. Tie mazina eroziju, palielina organiskā oglekļa saturu augsnē, stimulē mikroorganismu aktivitāti, uzlabo slāpekļa pārnesi uz nākamo kultūru, piedalās kaitēkļu slimību un nezāļu kontrolē.” Pētniece uzsvēra, ka uztvērējaugiem jānodrošina pēc iespējas agrāks sējas laiks, tiem jāaug minimums 50 dienas, labāk – 70-80 dienas. Jānodrošina optimāla sējumu biezība. Par uztvērējaugiem izmanto krustziežu dzimtas augus – ziemas ripsi, ziemas rapsi, eļļas rutku, sakņu redīsu, baltās sinepes; graudzāļu dzimtas augus – auzas, rudzus, viengadīgo aireni;  tauriņziežu dzimtas augus – zirņus, pupas, ziemas vai vasaras vīķu, inkarnāta āboliņu jeb aveņu āboliņu (Trifolium incarnatum), kas  piesaista atmosfēras slāpekli; skarblapu dzimtas augu facēliju un sūreņu dzimtas augus – griķus. ”Pēc salnām griķim lapiņas nosalst, tāpēc tos nesēj tīrsējā, bet veido augu sabiedrību maisījumus. Karam zemkopim jāsaprot, kas konkrētos apstākļos būs vislabākais. Maisījumi var būt dažādi: rudzi, facēlija, rapsis; auzas, vasaras vīķi, facēlija; auzas un sinepes; eļļas rutks vai redīss ar sinepēm; viengadīgā airene, griķi un facēlija vai viengadīgā airene vai auzas ar inkarnāta āboliņu un facēliju. Katrs no šiem augiem piesaista un uzkrāj noteiktu slāpekļa daudzumu, ko izmanto nākamais kultūraugs. Par uztvērējaugu maisījumiem sīkāk stāstīja arī AERI pētniece Inga Morozova.  Pētījuma laikā divās kooperatīvās sabiedrībās VAKS un LATRAPS tika veikts zemkopības sistēmu monitorings, tika apkopotas 200 saimniecību lauku vēstures.  Visi šie dati tālāk tika izmantoti vides ekonomikas pakās datu aprēķiniem.

Kā apsaimniekojam aramzemes?

AERI pētnieks Alberts Auziņš atgādināja, kāpēc slāpekļa aprites jautājumi pašlaik kļuvuši aktuāli: ”To sekmē slāpekļa mēslojuma cenu pieaugums un Eiropas zaļais kurss, īpaši topošais taksonomijas regulējums. Ļoti ticams, ka slāpekļa jautājumi tiks iekļauti arī tehniskās pārbaudes kritērijos, pēc kuriem tiks vērtēta lauksaimniecības vides ilgtspēja.” AERI pētniece Ieva Leimane uzsvera, ka lauksaimniecība – tas nav viens gads, tāpēc par  zemkopības sistēmu jārunā kā par struktūru, kuras mērķis ir nodrošināt augstāku ražu un līdz ar to augstākus ienākumus saimniekam. Bet mūsdienās globālie izaicinājumi uzlikuši citus papildu pienākumus, un tie ir šie vides aspekti – darbībai jābūt ne tikai saimnieciski izdevīgai, bet arī vides ilgtspējīgai. Pētniece konstatējusi, ka piecu gadu periodā – no 2015.- 2019. gadam – kviešu un rapšu platības aramzemē ir būtiski pieaugušas, sēto zālāju ir kļuvis mazāk, tauriņziežu apjoms nav mainījies: ”Piecu gadu periodā tikai 16% integrēti apsaimniekotās aramzemes platībās kvieši nav bijuši nevienu gadu, 3% aramzemes kvieši ir bijuši visus piecus gadus. Rapsi monokultūrā  neaudzējam. Tauriņzieži 77% aramzemes nav parādījušies piecu gadu laikā. Monokultūra izplatīta visā Latvijas  teritorijā, vispopulārākā ir kvieši – 6%. Otra top monokultūra ir kukurūza, trešā – kartupeļi. Visā Latvijas teritorijā lielākā vai mazākā mērā vispopulārākais augu maiņas veids ir kvieši un  rapši. Būtiski tas dominē Zemgalē. Secinājums: tur, kur rapsis ir izaudzējams, tur tas augu maiņā tiek iekļauts. Vidējais saimnieciskais ienākums eiro uz ha visaugstākais ir kviešu-rapšu-pākšaugu un kviešu-rapšu augu maiņā. Tas saistīts arī ar salīdzinoši augstu augu aizsardzības līdzekļu patēriņu šajās platībās. Konstatēts, ka kviešu-rapšu augu maiņa ir populāra, bet četru gadu ciklā ir novērtēta saimnieciskā ienākuma līmenis, un kviešu- rapšu un pākšaugu augu maiņā ir tikpat laba kombinācija no ienākumu viedokļa. Siltumnīcu efekta gāzu (SEG) emisijas degvielas patēriņa ziņā visietilpīgākā ir kukurūzas audzēšana un kviešu-rapšu papuve, kas varētu būt saistīts ar papuvi, kur netiek gūti ienākumi, bet tiek veiktas agrotehniskās darbības. Kopumā, vērtējot augu maiņas, SEG emisijām nav būtisku atšķirību. Bezaršanai, tiešai sējai būtiski zemākas ir SEG  emisijas salīdzinājums ar aršanu. Bet – rezultāti jāvērtē kompleksi. Bioloģiska saimniecībā minimāla augsnes apstrāde mūsu pētījuma ietvaros ir ar būtiski zemāko saimniecisko ienākumu nekā aršanas gadījumā. Būtiski zemāki ir ražas radītāji, bet izmaksu rādītāji nav tik būtiski atšķīrušies.”

Izveidots modelēšanas rīks zemkopības sistēmas izveidei

SIA «Edo Consult» ekonomists Andris Miglavs apliecināja, ka jaunajam ES maksājumu plānam lauksaimniekiem līdz 2027. gadam saredz gan filozofisko jēgu, gan loģiku. Viņš uzskata, ka tā nav naudas sadalīšanas tabula, bet naudas sadalīšana ar loģiku, kurā ir skaidru redzami virzieni, kas sabīdās kopā ar ideoloģiju. Tieši tā ir šā projekta pamatā un uztver lauksaimniecību, augkopību kā zemkopības sistēmu, kas sastāv no elementu virknes, tai skaitā arī augu maiņas, kas varbūt ir svarīgāka par augsnes apstrādes konkrēto veidu: ”Gadi ir dažādi, situācijas ir dažādas, lauki ir dažādi. Jāskatās uz racionālo risinājumu konkrētajā gadā. Latvijai ir jāiegūst proteīna neatkarība, gan audzējot tauriņziežus, gan nodrošinot augsnes auglību un ilgtspēju. Uzdevums bija salikt matemātiskā formātā visus šos elementus un to savstarpējas sakarības.” Runātājs teica, ka agronomiski Latvija sastāv no vismaz divām, pat trim Latvijām: viena – Daugavas kreisais krasts ar staru, kas aiziet mazlietiņ Daugavas labajā mala līdz Lubānai un līdz Viļāniem. Otra daļa ir Vidzemes augstiene, Latgales augstiene un mazlietiņ Kurzemes augstiene, bet trešā ir Daugavas labai krasts, kas ir ar būtiski īsāku veģetācijas periodu un arī dažviet smagākām augsnēm nekā daudzkārt pieminētajām Zemgales smagajām augsnēm. A. Miglavs: ”Kāda mijiedarbība un kā ietekmē ražību tās vai citas augsnes apstrādes sistēmas, kā ietekmē ražību vai resursu patēriņu uztvērējaugu izmantošana, kāda ietekme uz slimību apkarošanas izmaksām. To visu šajā modelēšanas rīkā mēģināsim algoritmizēt, plus vēl katram produktam ir savas cenas, katru gadu tās ir atšķirīgas, ir dažādas tehnoloģijas. Kā to visu harmonizēt un salikt vienā modelēšanas rīkā? Pamatideja ir ļaut vērtēt divus izveidotus scenārijus: kāds saimnieciskais rezultāts būtu vienā vai otrā gadījumā un vienlaikus – kā tas būtu, ja iemodelētu savu līdzšinējo saimniekošanas praksi, kas saimniecībā izmantota, un vēl – kāds ir tipiskais šajā reģionā orientējoši izmantotais prakses modelis? Ekonomisko izdevīgumu nosaka par standartizētām cenām novērtēti ieņēmumi, pēc vienotām cenām izcenoti visi mašīndarbi. Laba lieta, ka katram saimniekam ir iespējams modificēt šo tabulu un piemērot savām vajadzībām.

Otra daļa ir ietekmes uz vidi  rādītāji: SEG emisijas, slāpekļa noplūde un degvielas patēriņš, kas summāri veido kopējo oglekļa dioksīda ekvivalenta novērtējumu. Modelēšanas rīks sastāv no trim galvenajām sadaļām: viena ir lauka esošie apstākļi, pamatdati, kur nosakām, kur atrodamies, kurā pagastā, kas nosaka dominējošo veģetācijas perioda ilgumu, dominējošās augsnes struktūras. Pasakām, kādas kultūras ir audzētas pēdējā gadā, pirms sākam strādāt ar rīku un plānot nākamo gadu. Mēs pasakām, kādu esam lietojuši uztvērējaugu, vai esam un kādu esam lietojuši organisko mēslojumu.  Mēs nerunājam par saimniecību, mēs runājam par vienu lauku un augmaiņas ciklu uz šī lauka. Augmaiņa sākas pēc iepriekšējās ražas novākšanas, uztvērējaugs jau ir nākamā ražas gada elements. Varam ielikt no viena līdz septiņiem gadiem. Uzkombinējam savus zemkopības sistēmas scenārijus. Katrs lietotājs var izveidot pamatkultūras plānu pieciem, septiņiem vai trijiem gadiem. Vērtējam gada vidējo rezultātu no visa cikla. Papildinām šo ar uztvērējaugiem. Izvēlamies augsnes apstrādes sistēmu, izvēlamies mēslošanas sistēmu, un pievienots ir arī atbalsta bloks: katrs atbalsta pasākums no jaunās lauku  programmas ir tarificēts attiecībā uz šīs zemkopības sistēmas piemērojamību vai nepiemērojamību.  Papildus varam izvēlēties mērķa ražības katrai kultūrai. Ja nepatīk standarti, varam veidota savas standartcenas, varam koriģēt arī šo apstrādes sistēmu.

9. februāri 10.00 AREI vai LLKC platformā, aicinām uz vebināru, kur skatīsimies, ka šī forma strādā, būs iespēja mācīties, kā ar to rīkoties.”

Ļoti maz zinām par slāpekļa apriti

Miglavs arī norādīja, ka četru gadu laikā, kopš projekts norit, ir notikušas pārmaiņas akcentos. Slāpekļa saturs ir kļuvis ļoti nozīmīgs rādītājs: ”Šodien Latvijas inventarizācijas ziņojumā, kur notiek atskaite par savu saistību izpildīšanas plānu, bija liels pārsteigums, kad tika atklāts, ka, izmantojot normatīvus par tauriņziežiem, rezultātā – jo vairāk tos audzējam, jo lielākas SEG emisijas un attiecīgi lielāku CO² ekvivalentu mēs ražojam! Tas ir slikti, ka no kvantitatīviem aspektiem mēs ļoti maz zinām par slāpekļa apriti. Mēs nezinām, cik iznesam slāpekli ar sēklām, ar ražu, ar dažādiem proteīna saturiem: ir būtiska atšķirība, vai kviesim ir 12 % vai 16% proteīna. Normatīvos un mēslošanas plānos, ko lieto, tiek runāts par kaut kādu standartu – vidēju rapsi, standartvidēju miezi un citām kultūrām. Mēs nezinām labi, mēs tikai intuitīvi varam pieņemt, kā kustas augu atliekas, kas no viņām pāriet, kuros laika periods pariet uz nākamo ražas gadu un kuras izskalojas. Es gribu teikt, ka esam ieguvuši jauno realitāti, kas kļūst par ekonomisko sankciju potenciālo objektu katram saimnieciskās darbības veicējam lauksaimniecībā. Šis ir jautājums, kas – patīk vai nepatīk – ir ieguvis tādu aktualitāti, ka uz to būtu vērts saasināt uzmanību tieši normatīvās bāzes ieguvei. Vispārējā izpratne par cirkulāciju tā kā ir saprotama, bet tajā brīdī, kad nonākam sarunā ar banku, viņi paņem normatīvus, kuriem šobrīd mēs neatrodamies pat ne tuvu…”

Konferences noslēguma debatēs, runājot par šo, tika izteikta varbūtība, ka, ļoti iespējams, Latvijā audzētās sēklas ir ar augstāku proteīna saturu (Tas jāpierada!) nekā fiksētie normatīvi. Līdz ar to tās satur arī augstāku slāpekļa daudzumu. Šai jomā vēl nepieciešami pētījumi. Projekta vadītāja Inga Jansone noslēgumā teica: ”Trīs gadi šādam pētījumam ir par maz. Šis ir tikai sākums. Esam atvēruši durvis uz nezināmo. Ņemam rakstāmos un dodamies rakstīt jaunus projektus.” Savukārt lauksaimnieki, kuru laukos notika izmēģinājumi, teica, ka kaut arī  projekts ir beidzies, viņi turpinās vākt datus priekš savas saimniecības, jo ir pārliecināti, ka tie turpmākā darbā noderēs. Acīmredzot pētījumiem, lai mēs saimniekotu atbilstoši zaļajam kursam, būs nepieciešams arī valsts finansējums.”

Rūta Fjodorova