Bērnam grūti nosaukt, ar kuru skaņu, burtu vārds sākas, ar kuru – beidzas. Viņam neizdodas sadalīt vārdu zilbēs un galu galā vispār saprast, kāds vārds izlasīts, kāds – jāraksta. Un, jā, mazliet paaugoties, arī uzrakstīt kaut ko ir teju vai neiespējami – skaņas, burti un zilbes nekādi negrib sakārtoties saprotamos vārdos un kur nu vēl teikumos! Iespējams, sākot apgūt lasītprasmes, ar kādu no šeit nosauktajām grūtībām saskārušies teju visi bērni un viņu vecāki, bet ja izlasītu, izdzirdētu skaņu arī otrajā un trešajā klasē, un pat vidusskolā un augstskolā kopā salikt ir gana grūti, tad jau var runāt par to, ka, iespējams, bērnam, jaunietim vai jau pieaugušam cilvēkam piemīt disleksijas sindroms.

Redakcijā par to vairāk aizdomājāmies tad, kad ar lūgumu izskaidrot šī sindroma būtību un iespējamo seku mazināšanu vērsās kāda satraukta vecmāmiņa. Viņas mazmeitiņai esot grūtības apgūt lasītprasmi, un skolotājas skaidrojušas, ka tas esot tādēļ, ka mazmeitiņa dzimusi priekšlaicīgi…

Par šī sindroma būtību, par mītiem un faktiem, kas ar to saistīti, un iespējām, kā ar disleksijas izpausmēm sadzīvot un tās mazināt, skaidroja viena no atzītākajām šīs jomas speciālistēm Latvijā – audiologopēde, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes lektore Andra Vabale.  Un uzsākot sarunu, viņa vispirms izgaisina vieno no mītiem par to, ka disleksija ir kā pavadone vai pat sekas kādai atpalicībai. Nē, tā nav, uzsver speciāliste: “Disleksija parasti ir ar vidusmēra vai virs vidusmēra intelektu apveltītām personām, kuras ar atbilstošu, intensīvu un regulāru treniņu var ievērojami uzlabot savu lasīšanas prasmi.” Protams, lai pie šiem īpašajiem un regulārajiem lasītprasmes treniņiem nonāktu, vispirms problēma ir jāpamana un jāatzīst. ”Lai gan disleksijas diagnosticēšana ir diezgan sarežģīta, šeit liela loma ir vecākiem, lai agrīni pamanītu problēmas, vērstos pie speciālistiem un izmantotu atbilstošas metodes lasīšanas apmācībai,” uzsver A. Vabale.

Kā izpaužas?

Disleksija izpaužas kā specifisks spēju un traucējumu sakopojums, kas ietekmē kādu no cilvēka mācīšanās procesiem – lasīšanu, pierakstīšanu, pareizrakstību vai runāšanu. Taču traucējumiem nav saistības ar apmācības sistēmu vai intelektu – cilvēkiem ar disleksijas traucējumiem ir vidēji vai augsti intelektuālo spēju rādītāji. Turklāt bieži šiem cilvēkiem piemīt kāds īpašs talants, spējas – piemēram, augstā līmenī attīstīts radošums, problēmu risināšanas spējas, laba telpiskā uztvere vai spēcīga intuīcija.

Disleksijas galvenā pazīme ir traucēta lasītprasme, kas parasti iet roku rokā ar traucētu rakstītprasmi jeb disgrāfiju. Cilvēki ar disleksiju mēdz sūdzēties, ka burti ņirb, kustas vai mainās vietām; viņiem ir grūti atšķirt burtus, kā “d” un “b”, vai skaņas, kā “č” un “ķ”. Tomēr pastāv arī vairāki citi simptomi, kas var pavadīt disleksiju. Piemēram, šī sindroma dēļ cilvēkiem ir grūtības izprast sakarību starp skaņām un burtiem; ir problēmas izrunāt garus vārdus; viņiem raksturīgi, ka rakstot vai runājot vietām tiek jaukti burti vai zilbes; ir grūtības uztvert izlasītā teksta nozīmi; ir grūtības veikt pamatlīmeņa matemātiskās darbības (diskalkūlija); ir problēmas iegaumēt kopas elementus un to secību (alfabētu, skaitļu virknes, nedēļas dienas utml.); cilvēkam ir grūti salasāms rokraksts; var būt arī sīkās motorikas traucējumi. Tā kā disleksija ietekmē to, kā smadzenes apstrādā ar valodu saistīto informāciju, tas var padarīt problemātisku bērna spēju saistīt pareizos vārdus ar objektiem un simboliem. No tā izriet, ka viņi, iespējams, nevarēs viegli atcerēties vajadzīgos vārdus, lai aprakstītu kādu objektu, procesu vai parādību.

Audiologopēde A. Vabele uzsver, ka disleksija var būt arī pieaugušajiem. Piemēram, dislektiski studenti ne vienmēr veiksmīgi var uztvert informāciju ar dzirdi, tāpat viņiem var būt grūtības vienlaikus klausīties un veikt pierakstus. Var būt arī problēmas sekot līdzi plašam informācijas apjomam, kas tiek pasniegts digitālā veidā, piemēram, gadījumos, ja prezentācijas ir pieblīvētas ar diagrammām, grafikiem un citu vizuālo informāciju.

 Disleksija – kā un kāpēc radusies?!

Starptautiskajā slimību klasifikatorā attīstības disleksija ir atrodama sadaļā Specifiski mācīšanās iemaņu attīstības traucējumi – tie ir traucējumi, kas izpaužas jau agrīnā attīstības periodā. Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem, kas cieš no disleksijas, piemīt smadzeņu īpatnība, kas traucē simbolu uztveršanu un “atšifrēšanu”. Jāuzsver, ka disleksija nav saistīta ar garīgās attīstības traucējumiem. Disleksijas pamatā visbiežāk ir iedzimts fonoloģisko prasmju (spējas nošķirt valodas skaņas) trūkums, taču tā var attīstīties arī pēc insulta vai citām neiroloģiskām saslimšanām. ”Pēdējos 20 gados ir veikti nozīmīgi pētījumi par disleksiju. Pētījumu ietekme ir nozīmīga, bet tomēr vēl līdz šim nav radies universāli pielietojams izskaidrojums, kas tieši ir disleksijas cēlonis. Visaptveroša izpratne par neironu mehānismiem, kas ir lasīšanas traucējumu pamatā, vēl ir izpētes procesā.

Ir diezgan pārliecinoši pierādījumi, ka lasīšanas grūtības ir iedzimtas. Organismā ir vairāki šīs iedzimtības faktori, kuri disleksijas parādīšanos varētu veicināt, piemēram, imunitāte, dažādu fizisko procesu potenciālie resursi un to ierobežojumi, galvas smadzeņu dinamikas raksturojums, agrāk pārslimotās CNS (centrālās nervu sistēmas) slimības. Kā arī disleksija tiek saistīta ar četru hromosomu – 2., 6., 15. un 18. – gēniem. Bērniem, kur kādam ģimenes loceklim ir novērotas lasīšanas grūtības, ir augstāks lasīšanas grūtību risks. Iespējams, arī priekšlaicīgi dzimušiem bērniem varētu būt dažādi ar attīstību saistīti riski, bet viennozīmīgi pateikt, ka visos gadījumos tiks piedzīvotas lasītprasmes apguves grūtības, – nevarēs,” uzver A. Vabele, uzsverot, ka ”specifiskos lasīšanas (iemaņu) traucējumus raksturo vismaz trīs dažādi deficīti: 1) vārdu lasīšanas precizitātes deficīts; 2) lasīšanas raituma (ātruma) deficīts; 3) lasītā izpratnes deficīts. Starptautiskais slimību klasifikatorā šo pazīmju apkopojums tiek dēvēts nevis par disleksiju, bet par specifisku lasīšanas traucējumu (disleksija ir kā alternatīvs termins). Un tas tiek definēts arī kā nespēja lasīt tekstu precīzi un raiti, neatbilstoši personas hronoloģiskajam vecumam un izglītības līmenim vai intelektuālajām spējām. Vides un sociālie faktori – kultūra, ierobežota valodas vide ģimenē, nelabvēlīgi vides vai ekonomiskie apstākļi, vai neatbilstīga mācīšana nevar būt lasīšanas traucējumu cēlonis, bet var radīt papildu riskus lasītprasmes apguves procesā.”

Noteikt un izmērtīt… grūti un pat neiespējami

Speciāliste skaidro: ”Disleksijas noteikšana ir ļoti sarežģīta, tai nav specifisku biomarķieru, to nevar noteikt, kā, piemēram, asinsspiedienu. Agrīns disleksijas skrīnings ir komplekss komandas darbs, kurā piedalās audiologopēdi, psihologi, kuri izvērtē kognitīvo jomu, neirologi, kā arī citi speciālisti, jo ir jāpārbauda dzirde, redze un jānosaka, vai nav psihiskas saslimšanas, kas var būt klātesošas lasīšanas traucējumu gadījumā.

Disleksija ir traucējums, kam raksturīgs smadzeņu pelēkās vielas deficīts, neparasta Broka zonas aktivitāte, kā arī samazināta neirālā aktivitāte kreisajā deniņu un paura garozā. Šo pazīmju noteikšanai tiek izmantotas dažādas attēlveidošanas metodes: funkcionālā magnētiskā rezonanse, pozitronu emisijas tomogrāfija un strukturālā magnētiskā rezonanse. Taču šīs metodes šobrīd nav atzītas par diagnosticējošām vai prognozējošām disleksijas gadījumos.

Bet nu viena no visbiežāk pielietotajām tehnikām, kas sniedz telpisku informāciju par smadzeņu zonām, ir funkcionālā magnētiskā rezonanse.

To veicot, cilvēkiem ar diagnosticētu disleksiju iegūtie rezultāti ļauj secināt, ka kreisajā pusē deniņu-paura daivas daļā novēro samazinātu smadzeņu darbības aktivāciju. Šī smadzeņu darbības daļa ir svarīga fonoloģisko procesu apstrādē, kas, savukārt, nepieciešams precīzai ortogrāfiskai (rakstības) apstrādei.”

 Katrā vecumā – noteiktas prasmes

Uzsverot, ka ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk pamanīt kādus specifiskus lasītprasmes traucējumus, audioloģe A. Vabele uzsver: ”Nav iespējams ieteikt vienu riska faktoru vai novērtējumu, kas spētu identificēt visus bērnus, kuriem radīsies vārdu lasīšanas grūtības. Atsevišķu riska faktoru esamība un smagums drīzāk būtu jāuzskata par brīdinājuma zīmēm, kas norāda, ka ir jāuzrauga bērna topošā un attīstošā lasītprasme. Un kad kāda no pazīmēm pamanīta, ir jāvēršas pie speciālistiem – logopēda, neirologa, audiologa, lai pēc iespējas ātrāk izvēlētos pareizās apmācības metodes, lai atvieglotu un trenētu bērna fonoloģisko apzināšanos un attiecīgi teksta uztveru un lasītprasmi.
Atbilstoši definīcijai fonoloģiskā apzināšanās ir metalingvistiska prasme, kas ietver vārdu skaņas struktūras apzināšanos un tas ir  spēcīgs lasīšanas dekodēšanas un pareizrakstības prognozētājs. Fonoloģiskā apzināšanās visvienkāršākajā līmenī parāda spēju izprast un spriest par valodas vispārējo skaņu struktūru, piemēram, vārdu sadalīšanu zilbēs, atskaņu  noteikšanu vārdos u.c. Sarežģītākajā līmenī fonoloģiskā apzināšanās ietver padziļinātākas prasmes, piemēram,  pirmās, pēdējās, vidējās skaņas noteikšanu vārdā, skaņu apvienošanu vārdā, skaņu segmentēšanu vārdā, skaņu izolēšanu vai pārvietošanu vārdā. Fonoloģiskā apzināšanās katrā vecumā ietver noteiktas prasmes

Agrīnā vecumā fonoloģiska apzināšanās ietver šādas prasmes:

–  zināšanas par vienkāršiem skaitāmpantiem ar atskaņām (agrīna, auditīva prasme atcerēties atskaņu dzejolīšus);

– zināšanas par atskaņām un aliterāciju (prasme atpazīt un nosaukt vārdus ar vienādi un atšķirīgi skanošām vārdu daļām, gan vārda sākumā, gan beigās);

– zilbju segmentēšana (prasme dalīt vārdus mazākās vienībās (zilbēs) un zilbes atkal apvienot vārdos).

– fonēmu segmentācija (izpratne, ka vārdi var tikt dalīti vēl mazākās vienībās (fonēmās) un prasme izdalītās fonēmas nosaukt).

Pirmsskolas vecuma bērniem fonoloģiskās apzināšanās prasmes ietver:

– izpratni par zilbi un to skaitu vārdā;

– izpratni par vārdiem ar vienādu beigu daļu (atskaņām);

– spēju identificēt pirmo skaņu vārdā.

Jaunākiem skolas vecuma bērniem fonoloģiskās prasmes pilnveidojās un attīstās, kā rezultātā  bērni jau var veikt sarežģītākus uzdevumus, piemēram:

– segmentēt vārdu skaņās;

– no vārda skaņu segmentiem veidot vārdu;

– manipulēt ar skaņu segmentiem, veidojot jaunus vārdus

Traucējumus var novērst jebkurā vecumā

Par to, vai disleksijas sindroma ietekmi iespējams novērst pilnībā, domas joprojām dalās, un ar jēdzienu “disleksijas ārstēšana” parasti saprot lasīšanas traucējumu izpausmes mazināšanu. Jo agrākā vecumā tiek konstatēta disleksija un uzsākti treniņi, jo lielāka iespēja gūt vērā ņemamus panākumus, tomēr arī pieaugušajiem, uzsākot disleksijas ārstēšanu, ir iespējams iemācīties tekoši lasīt.

Disleksijas simptomu novēršanai paredzētie vingrinājumi ietver vārdu šķelšanu skaņās, mācīšanos sasaistīt attiecīgās skaņas ar burtiem, lasīšanas un rakstīšanas procesa apvienošanu ar klausīšanos un runāšanu, runāto un rakstīto vārdu sastāvdaļu apgūšanu, morfoloģijas mācīšanos, dažādus audio un vizuālos stimulus u.c. Ļoti svarīgi, lai lasītprasmes treniņi bērnam nestu patīkamas emocijas.

Mūsdienās cilvēkiem ar disleksiju ļoti daudz var palīdzēt modernās tehnoloģijas, piemēram, iespēja tekstu rakstīt datorā, pareizrakstības pārbaudes rīki un pat īpašas mobilās spēles un datorspēles, kas uzlabo lasītprasmi. Mācīšanās procesā šobrīd ir iespējams izmantot dažādus tehnoloģiskus rīkus, piemēram, «Hugo» vai «Brunomaster». Tās ir  programmas, kuras jebkāda veida tekstu (arī drukāto) pārveido audio formātā un nolasa tekstu lietotājam. Tāpat, ja specifiski mācīšanās traucējumi ir diagnosticēti, var saņemt atbalsta pasākumus mācīšanās procesā (MK noteikumi 556.), piemēram, pagarināts uzdevumu izpildes laiks, kā arī iespēja uzdevumu noteikumus nolasīt priekšā.

1. Vabale aicina vecākus būt vērīgiem un sekot līdzi bērna attīstībai jau no dzimšanas un problēmu gadījumā laicīgi vērsties pie speciālistiem. Svarīgi ir arī attīstīt bērna valodu kopumā, jo tikai attīstīta valoda var būt par pamatu sekmīgai lasīšanas apguvei.

Mīti un fakti

Mīts: Disleksija parādās tikai pamatskolā.

Fakts: disleksijas riska pazīmes var parādīties pirmsskolas vecumā vai pat agrāk. Ir pazīmes, kas liecina, ka pirmsskolas vecuma bērnam var būt disleksijas risks – vēlāka runas un valodas attīstība, noturīgi skaņu izrunas traucējumi, fonoloģisko procesu attīstības kavēšanās, atmiņas, uzmanības traucējumi, kā arī iedzimtības faktors.

Mīts: burtu b-d-p jaukšana ir galvenā disleksijas pazīme.

Fakts: burtu maiņa ne vienmēr ir pazīme, ka bērnam ir disleksija. Nav nekas neparasts, ja mācīšanā procesā sākumā bērni  lasot jauc ”b” un ”d”.  Tomēr, ja bērns joprojām to dara līdz pirmās klases beigām, tas var liecināt par vajadzību pēc papildu novērtēšanas.

Mīts: bērniem ar disleksiju vienkārši jācenšas lasīt.

Fakts: Pētījumi liecina, ka bērniem ar disleksiju smadzenes darbojas atšķirīgi. Tas arī parāda, ka lasīšana laika gaitā var mainīt neironu tīklu aktivitāti. Atšķirību nosaka apmācības veids, ne tikai bērna centība (tomēr mērķtiecībai un centībai ir savi plusi). Ar labu apmācību un funkcionālu treniņu  bērniem ar disleksiju lasīšanas iemaņas var lielā mērā progresēt .

Mīts: disleksiju izraisa nepietiekama lasīšana mājās.

Fakts: Lasīšana mājās un lasīšana vispār ir svarīga visiem bērniem. Bet disleksija nerodas tikai lasīšanas  trūkuma dēļ. Tas ir neiroloģisks stāvoklis. Varētu kļūdaini pieņemt, ka jūs nepietiekami lasāt kopā ar savu bērnu. Iespējams, ka būs gadījumi, ka lasīšanas treniņš mājās ir nepietiekams, tomēr jāatceras, ka disleksiju izraisa smadzeņu darbības atšķirības un funkcionāls lasītprasmes apguves treniņš (ar vecāku atbalstu un iesaisti) jāveic sistemātiski un ilgstoši.
Mīts: Bērni ar disleksiju ir vienkārši slinki. Viņiem jāvingrinās vairāk.

Fakts: Pētījumi liecina, ka, disleksijas gadījumos, lasot un lietojot valodu, tiek izmantotas citas smadzeņu daļas. Cilvēkiem ar disleksiju lasīšanas laikā parādās neparasts smadzeņu darbības modelis: dažos reģionos ir nepietiekama aktivitāte, citā – pārmērīga aktivitāte, kas saskaņā ar pētījumiem ir iemesls grūtībām izdalīt drukātā vārda nozīmi. Skolotāju un vecāku izpratnes trūkums par šo traucējumu bieži noved pie tā, ka bērns tiek saukts par “slinku”. Ja skolēni ar disleksiju nesaņem pareizo iejaukšanās veidu un izpratni klasē, viņiem bieži ir grūtības skolā, neskatoties uz to, ka viņi ir motivēti un pavada daudzas stundas mājasdarbu veikšanai gan akadēmiski, gan emocionāli.

Mīts: dislektiskas personas nevar iemācīties lasīt.

Fakts: agrīni diagnosticējot šo problēmu un veicot funkcionālu treniņu – dažādus vingrinājumus lasītprasmes apguvei, lasīšanas procesu var attīstīt jebkurā vecumā.

Mīts: disleksija ir atpalicības pazīme, kas raksturīga cilvēkiem ar zemu intelektu.

Fakts: disleksijas sindroms piemīt personām ar vidēju vai augstu intelektu. Daudzām izcilām personībām bijusi disleksija, kas apstiprina to, ka šis sindroms netraucē gūt panākumus zinātnē un mākslā. Šo izcilo personību vidū ir cilvēki, kuri pārstāv dažādas darbības  jomas, piemēram, Alberts Einšteins, Tomas Edisons, Pablo Pikaso, Ričards Bransons, Vinstons Čerčils, Džons Lenons, Toms Krūzs, Orlando Blūms, Hans Kristians Andersens, Volts Disnejs, Erīna Brokoviča un daudzi citi.

Kādi ir Latvijas rādītāji?

– Disleksija ir izplatīts mācīšanās traucējums, kas var skart 5 līdz 17% bērnu. Izplatības rādītāji dažādos pētījumos atšķiras – robežās no 5 līdz 10% angliski runājošās populācijās, dažādās populācijās Eiropā – no 3% līdz 10%. Latvijā trūkst datu par specifisko lasītprasmes traucējumu gadījumu izplatību, tā parāda vien to, cik bērnu Latvijā mācās pēc speciālās izglītības programmas bērniem ar mācīšanās traucējumiem (kods 21015611 un 21015621). Pēc IZM speciālās izglītības nodaļas datiem, 2017. gadā šādas programmas apguva 992 bērni, kas veido 0,5% no kopējā Latvijas skolēnu skaita.

Savukārt, pieaugušo populācijā disleksijas ietekme ir maz pētīta, tiek lēsts, ka tā varētu būt aptuveni 4% iedzīvotāju.

 Treniņmateriāli disleksijas sindroma mazināšanai

AcadienceTM testa (iepriekš DIBELS Next) materiāli sagatavošanas un 1.–3. klases skolēniem Latvijā tika adaptēti jau 2011.-2013. gadā un sekmīgi tiek izmantoti lasītprasmes novērtēšanai. Tie palīdz noteikt, kādas grūtības ir bērniem dažādos lasītprasmes komponentos, tādējādi sekmējot ātrāku lēmuma pieņemšanu par atbalsta pasākumiem.