Mārcis Zeiferts, Tukuma draudzes mācītājs

– Kā vērtējat aizejošās Saeimas darbu?

– Ir dažādi aspekti un dažādi uz tiem var paskatīties. Varu runāt kā pilsonis, bet tāpat arī kā garīdznieks, vērojot procesus sabiedrībā kopumā. Bet nu par Saeimas darbu, gribētos teikt, ka tas, pirmkārt, sākas ar pašiem vēlētājiem, un iepriekšējās vēlēšanas bija īpašas ar to, ka tajās bija viszemākā vēlētāju aktivitāte. Droši vien tādēļ, pirms vērtēt Saeimas darbu, vispirms ir vērts pavērtēt arī pašu vēlētāju ieguldīto, un gan jau tur ir zināma korelācija. Vismaz nevajadzētu būt pārsteigtiem par vēlēšanu rezultātiem, Saeimas darbu, jo tas vēlētāju mandāts ir tāds, kāds tas ir. Un tas ir tikpat svarīgi, arī domājot par 14. Saeimas vēlēšanām.

13. Saeima un tās valdība strādāja neordinārā situācijā

– Otrs, šī Saeima tomēr darbojās tādās neordinārās situācijās, būtībā – krīzes apstākļos. Bet tajā pašā laikā tika īstenotas daudzas un dažādas reformas, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma, un kopumā bija daudz pārmaiņu, kas skāra visus. Ja pavērtē tādā īstermiņā, droši vien bija arī daudz tādu partiju solījumu, kas tā arī neizpildījās. Bet visādi citādi tā bija stabila Saeima, tādā ziņā, ka nebija lieli valdības satricinājumi, jo īsti jau neviens neuzdrošinājās tādus rosināt. Līdz ar to drīzāk jāsaka, ka stabilitāte bija varbūt nosacīta, taču tāpat, kā minēju, daudz kas notika, daudz tika padarīts. Un te es domāju ne tikai tādā Tukuma līmenī, bet, piemēram, kaut vai, paskatoties uz Rīgu, kur šīs pārmaiņas, pārbīdes bija tik ievērojamas.

No tādiem garīgiem vērojumiem, jāsaka, ka būtisks bija arī sabiedrības brieduma jautājums, jo diezgan liels pārbaudījums bija saistīts arī, ar tā teikt, populistiskiem virzieniem, kas parādījās. Te gan jāpiebilst, – tas nekur nav pazudis –  ir joprojām aktuāli. Un, manuprāt, ir svarīgi neiekrist populisma valgos, kas, es pat teiktu, dažos gadījumos robežojas ar tādu kā sektantismu. Protams, tas tāds ir pārnestā nozīmē, ar to domājot dažādas hibrīdpartijas, kuru mērķi, visticamāk, ir stipri apšaubāmi.

Ir bijušas arī vēlēšanas, kad uz vietu Saeimā pretendēja 20 partijas, šoreiz – it kā nedaudz mazāk, bet tāpat – gana. Un, droši vien tas apliecina to, ka sabiedrība nav īsti apmierināta un sagaida kaut kādas pārmaiņas. Bet tajā pašā jāsaprot, ka, vienkārši palielinot partiju skaitu, jau nekas nemainās… Manuprāt, tomēr jāskatās uz partijām, kas šo darbu darījušas līdz šim.

Kopš kara visi apstākļi un konteksti ir mainījušies

– Vēl par vērtējumu Saeimas darbam. Viens ir tas, ka konstatējam, kādi solījumi pildīti, kādi ne, bet, manuprāt, ļoti interesanti būtu šo jautājumu uzdot nu kaut vai pēc gada. Varbūt tad teiktu, ka “viņi nemaz tik slikti nedarbojās“, īpaši ņemot vērā, ka izaicinājumi ir bijuši tiešām lieli? Savā vērtējumā es gan, piemēram, uz Covid-19 laiku vispār daudz neskatot, jo tā bija ārkārtas situācija, pat ja visam menedžmentam, protams, var veltīt lielu kritiku.

Tomēr kopš šī gada 24. februāra un Krievijas iebrukuma Ukrainā, jāsaka, visi apstākļi un konteksti ir pilnībā mainījušies. Īsāk sakot, es domāju, ka uz lietām ir jāpaskatās varbūt ar tādu lielāku distanci, pirms tik aktīvi Saeimas, valdības virzienā mest akmeņus. Var izrādīties, ka varbūt valdība nemaz tik slikti nedarbojās, pat ja šobrīd liekas, ka daudz kas tur nebija, un tāpat vaimanājām, kurnējām, bijām neapmierināti u.tml. Tajā pašā laikā, kā jau minēju, ir tomēr arī daudzas reformas, kas notikušas, un bez kurām mēs nemaz nevarējām iztikt. Proti, mēs nevarējām vairs dzīvot kā valsts ar trim miljoniem iedzīvotāju – mūsu ir daudz mazāk! Taču infrastruktūra – to skaitā skolas, slimnīcas, utt. – lielākoties būvēta kā uz miljoniem trim, ko tādos apmēros vairs uzturēt nav iespējams. Tas pats atteicas uz reģioniem, administratīviem izdevumiem – skaidrs, ka tam vajadzēja mainīties, pat ja, kā jau jebkura reforma, tā kaut kādā ziņā sāp…

Priekšplānā – visaptveroši drošības jautājumi

– Kas, jūsuprāt, būtu tie lielie uzdevumi, kas jāpaveic jaunajai Saeimai?

– Runājot par lielajiem uzdevumiem, protams, priekšplānā ir izvirzījušies drošības jautājumi. Tomēr aizsardzība, drošība nav tikai armija – tā veidojas arī daudzos citos līmeņos, nu kaut vai, rīkojoties tā, lai cilvēki negribētu no valsts izbraukt. Par šo gan, jāpiebilst, ka pēdējās Saeimas laikā Latviju, kā saprotu, ir pametuši daudz mazāk cilvēku, nekā tas bija, piemēram, laikā, kad pie varas bija tie, kas atkal šobrīd pretendē uz vietu Saeimā…Bet nu kopumā gribēju teikt, ka no svara, protams, ir arī sabiedrības ekonomiskā drošība, kaut, protams, tiem 2,5% no IKP aizsardzībai jābūt pašiem par sevi saprotamiem. Ja paši nemaksāsim par drošību, tad droši vien nevaram sagaidīt, ka tā nāks kaut kur no ārpuses. Šajā ziņā visu jau iesākto, tai skaitā obligāto militāro dienestu pilnībā atbalstu. Un tāpat būtiska ir zemessardze, sabiedrības iesaistīšanās kopumā, jo svarīgs ir  ne tikai tas, ko Saeima dara, bet arī pilsoniskā līdzatbildība. (Tas pirmais ir arī aiziešana uz vēlēšanām!)
Turpinot par drošību: viss jau ir nesaraujami saistīts, jo, ja cilvēki, piemēram, izvēlēsies ekonomisku apstākļu dēļ izbraukt, tad jāsaprot, ka līdzekļu, ko dalīt, piemēram, izglītībai, veselības jomai tai kopējā katlā arī paliks mazāk.

Tāpat arī kultūru noteikti nedrīkst aizmirst, jo pretējā gadījumā cilvēkos rodas tādi jēgas jautājumi: kāpēc dzīvojam un tamlīdzīgi. Nedzīvojam jau no maizes vien. Savukārt tādā vēl lielākā kontekstā – ne tikai ģeopolitiskajā, manuprāt, tāpat svarīgs ir vides, zaļā kursa virziens. Ir jāsaprot, ka jāmaina arī dzīves uztvere, domāšana, tai skaitā par to, kā taupīt vai iegūt savādāk energoresursus. Tajā pašā laikā, jādomā, kā dzīvot gudrāk, viedāk, lai neuzkāptu uz kādiem grābekļiem un ar jauno nenodarītu vēl ko sliktāku, kā, piemēram, gadījumā ar Obligāto iepirkumu komponenti un vēl virkni tamlīdzīgu risinājumu.

Svarīgi, tieši kurus cilvēkus ievēlam

– Pēc kādiem kritērijiem vēlēšanās esat gatavs izdarīt savu izvēli un kā iesakāt rīkoties citiem?

– Viens ir tas redzējums vai bilde par partijas ieguldīto darbu un tā rezultātiem, īstenoto politiku, otrs, kad atveram vaļā sarakstu. Tas, ko arī pats daru, – lasu nevis pastkastītē iemestās ”avīzītes” un reklāmas, kuru arī šajā laikā netrūkst, bet veru vaļā Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapu, izpētu sarakstus konkrētajā vēlēšanu apgabalā, lasu arī programmas. Un te, iespējams, kādam var būt arī vilšanās, jo sarakstos ir arī daudz  nezināmu cilvēku, to skaitā arī partijās, kas darbojušās līdz šim. Var redzēt, ka ir notikusi kaut kāda paaudžu maiņa, pārbīdes. Un šajā ziņā tam, kas masu medijos jau daudz aprunāts, – izglītības līmenim, domāju, arī jābūt no svara. Ar to es gribēju teikt, ka, manuprāt, vēlētājiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāskatās, kam tiek vilkti plusiņi, mīnusiņi, jo daudz kas no tā būs atkarīgs.  Viens ir ievēlēt konkrētu partiju, bet otras – tieši ko ievēlēt. Tādēļ, domāju, ka šoreiz vēlētāja uzdevums ir ne tikai iemest urnā biļetenu, bet arī rūpīgi izvērtēt kandidātus katrā atsevišķajā vēlēšanu apgabalā.

Tāds kopīgs vēlējums: skaidrs, ka sabiedrībai ir jāturpina augt, jāiet cauri dažādiem brieduma līmeņiem, jāatbrīvojas no populisma, un katram ir jābūt līdzdalīgam valsts celšanā. Un tas pirmais, kas šajā ziņā jāizdara, – ir jāpieceļas no krēsla un jāaiziet uz vēlēšanām!