Ilze Pauliņa, māksliniece

– Ko izdarīja vai neizdarīja aizejošā Saeima? Kas jādara nākamajai?

– Es domāju, ka aizejošajai Saeimai un arī valdībai ir klājies ir dažādi, bet kopumā sakāmi labi vārdi, jo viņi strādāja grūtos laikos – bija kovida pandēmija, ir karš Ukrainā un energoresursu cenu kāpums. Tie lēmumi, kas tika pieņemti, lielākoties bija rūpēs par cilvēkiem, par uzņēmējiem un arī par pensionāriem kam tika celtas pensijas un izmaksāts atbalsts. Vienīgi tie cilvēki ar invaliditāti, kas saņem nevis pensiju, bet pabalstu, ir aizmirsti. Un par to tagad nerunā arī deputātu kandidāti – vismaz diskusijās par sociālajiem jautājumiem tas neizskan, jo daudzas amatpersonas pat nezina, ka ir cilvēku grupa, kas mēnesī saņem 156 eiro un tādēļ ir nolemti nabadzībai un trūkumam, ja, protams, viņiem nav atbalstošu tuvinieku. Zinu, ka Eiropas savienība Latvijai pārmet nepietiekamas rūpes par cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem, un tā tas arī ir. Tiesībsargs par to cīnās; esmu rakstījusi Prezidenta kancelejai, un atbilde bija, ka par to jādomā pašvaldībai, bet pašvaldība uzskata – ja tuvinieki nevar uzturēt cilvēku ar invaliditāti, lai liek pansionātā. Lūk, uzdevums jaunajai Saeimai – domāt par katru cilvēku un viņa vajadzībām, kā arī par attieksmi pret cilvēku. Otra lieta kultūra un radošo cilvēku iztikšana, par ko ik pa laikam sabiedrība “uzvārās”, jo šo cilvēku ikdiena vienmēr ir bijuši ļoti nedroša. Bez apmaksāta darba mākslinieks nevar darīt tikai radošo darbu, jo citādi nebūs ienākumu, nodokļu un pensijas. Savukārt nodokļu iekasēšanu no honorāriem un autoratlīdzībām valsts cenšas padarīt par ļoti birokrātisku procesu, lai valsts uzdevums ir saglabāt šos radošos cilvēkus, bez kuriem kultūra, dziesmu un deju svētku aprite nav iespējama. Tāpat kā bez radošiem skolotājiem. Man ir liels prieks, ka divas bijušās Tukuma Mākslas skolas audzēknes tagad strādā par pedagogiem, lai gan profesionālās ievirzes pedagogi parasti tiek visvairāk apdalīti atalgojuma ziņā. Kāds absurds?! Kāds laikam iedomājas, – ja Mākslas skolā skolotājam nav jālabo burtnīcas, tad viņam ir mazāk darba?! Te atceros agrākās Izglītības pārvaldes vadītājas Veltas Lekses teikto, ka Mākslas skolā var strādāt tikai fanāti, kas nerēķina, vai viņiem par to maksās, vai nē.

– Pēc kādiem kritērijiem izdarāt izvēli vēlēšanās?

– Es esmu ļoti apolitiska un smejoties varu teikt, ka esat uzrunājuši šai ziņā pēdējo dunduku… Man izdarīt izvēli palīdz dēls, bet vienlaikus vērtēju, kādas vērtības partija ir nosaukusi un vai tās sakrīt ar to, ko domāju – raugos latvisku un nacionālu partiju virzienā, kas iestājas par latviešu valodu, kultūru, neatkarību, labklājību, taisnīgumu, ģimeni… Vienīgais, kas man nepatīk, ka nav iespējams balsot par konkrētiem un man zināmiem partiju pārstāvjiem – tad vai nu jābrauc uz citu Latvijas pusi, vai jābalso par tiem, kas nav zināmi. Tas rada grūtības izdarīt izvēli.

– Kāpēc jāiet vēlēt?

– Piedalīšanās vēlēšanās apliecina, ka mani interesē tas, kas manā valstī notiek. Un tad, ja kaut kas nenotiek tā, kā iepriekš solīts vai dokumentos rakstīts, man ir tiesības prasīt skaidrojumu, un es šīs tiesības izmantoju. Domāju – jo aktīvāki būs cilvēki, jo vairāk Saeima un valdība būs spiesta ieklausīties. Savukārt – ja cilvēki nebalso, citi tomēr izdara izvēli, un tāpēc no Latvijas Eiropas parlamentā ievēl Latvijai klaji nelojālus cilvēkus. Mūsu tautai vajadzīga lielāka pašapziņa, daudz stingrāka nostājai šādās situācijās, tāpat kā Ukrainas un Krievijas kara jautājumā – nedrīkst pieļaut lavierēšanu. Lūk, tāpēc ir jāiet vēlēt, lai mēs spētu paši stingri noteikt to, kā dzīvosim un strādāsim.