Atskatoties uz pagājušo gadu –

Iesākot pagājušo gadu daudzi bija nesaprašanā par nākotni. Liels spiediens šajā Covid pandēmijas laikā ir bijis tiešu uzņēmējiem – vairākas reizes nācies uz laiku apturēt vai pat slēgt savus uzņēmumus un gaidīt, kas notiks tālāk. Vairākiem atsākt darbu vairs neizdevās, dažbrīd pat lielā darba pieredze nepalīdzēja – krīzes situācija bija uzņēmējus “nospiedusi” uz ceļiem. Lai atbalstītu uzņēmējus, kaut atklājot viņu situāciju citiem novadniekiem, iespējams, mudinot arī iegādāties kaimiņu ražojumus vai pērkot kādus pakalpojumus, pagājušā gada sākumā uzsākām rubriku «Kā klājas uzņēmēj!?». Tās ietvaros paviesojāmies visos novados – iztaujājām uzņēmējus gan Tukumā, gan Kandavā, Engurē un arī Jaunpilī. Arī turpinot rakstu sēriju rubrikā «Gadsimta ceļojums – lēnām apkārt Tukuma» katram no uzņēmējiem apjautājāmies, kā klājas šajā izaicinājumiem pilnajā laikā. Tagad, aizsākot jaunu gadu un zinot, ka pandēmija un tās dēļ ieviestie ierobežojumi vēl uz kādu laiku tiek pagarināti, lūkojām, kā un vai situācija uzņēmējdarbības jomā ir mainījusies.

Rezumē: divi slēgti un divi jauni uzņēmumi

Jau apmetot vēl vienu loku ap savu dzīves vietu – Brīvības laukumu, varam secināt, ka šis tas ir mainījies un, jā ir logi, kuros gaisma nedeg… Iemesli dažādi – garais svētku atvaļinājums, ieviests saīsinātais darba laiks. Tā, piemēram, mūsu vismaz trīs reizes aprakstītā kafejnīca «Terase» šobrīd klientus neapkalpo. Gan, kā apgalvo uzņēmējs, tas uz laiku, jo jau februārī atkal tā būs atvērta un gaidīs savus klientus. Arī «IP.dizains.lv» durvis slēgtas, bet – tikai līdz janvāra vidum – pa svētku atvaļinājuma laiku… Pretī esošajā lietoto apģērbu veikalā – klusums, nekādu paskaidrojumu, kādēļ durvis slēgtas nemanījām, bet, skatoties uzrakstus uz durvīm, visam vajadzētu notikt… Godīgi sakot, pandēmijas laiks jau kopš 2020. gada pavasara Brīvības laukumā ir ieviesis savas korekcijas. Ļoti žēl, ka durvis bija spiests slēgt salīdzinoši jaunais restorāns «Tukums», arī dažādus laikus pieredzējušais veterāns – veikals un bārs «Vilja».

Tomēr jāsaka, ka šajā kvartālā ir notikušas arī pozitīvas pārmaiņas – kādreizējā ziedu salona un mūzikas studijas vietā ir atvēries jauns modes veikaliņš, kā arī vecā Universālveikala ēkā atvēries jauns naktsklubs – «Lemon, kurā tiek piedāvātas ne tikai nakts izklaides, jo pa dienu tur ir iespēja pamieloties ar  gardiem ēdieniem. Un “cepuri nost” – lemonisti bija vieni no pirmajiem, kas uzsāka darbību valsts noteiktajā zaļajā režīmā…

Ziemas sezonā ir jārēķinās ar zemāku apmeklējumu

Sazinājāmies arī ar kādreizējo mūsu stāstu varoņiem citviet novadā. Kandavas kafejnīcas un viesu nama «Pils» īpašniece Olga Gailīte, pie kuras paviesojāmies pagājušā gada februārī, toreiz stāstīja, ka dīkstāvē palaisti divi darbinieki un skats nākotnē bija kā miglā tīts. Šodien, atzīst Olga, noteikumi ir mazliet mīkstāki, tādēļ arī sajūtas strādājot esot mazliet mierīgākas, jo arī pirms Covid-19 ziemas sezonā rēķinājušies ar zemāku apmeklējumu. Stāsta Olga: “Pandēmija ziemas sezonā nav rādītājs. Tā ir bijis vienmēr – līdz novembrim rēķinos, ka būs apmeklētāji, bet pēc tam līdz pat pavasarim būs tukšāks. Mūsu restorāns apmeklētājiem ir atvērts tikai darba dienās, bet arī tad atdeve ir ļoti minimāla. Pamatā strādājam ar ēdienu piegādi un līdzi ņemšanai. Jā, restorāns pēc noteikumiem drīkst darboties, bet bieži vien ir tādas situācijas, ka, piemēram, atnāk četri cilvēki, no kuriem viens ir nevakcinēts. Kad paskaidrojam, ka tādus apkalpot iekštelpās nedrīkstam, aizbrauc visi četri. Mēs drīkstam strādāt tikai zaļajā režīmā, tādēļ nākas daudz zaudēt… Izmēģinājām arī savādāku modeli – strādāt arī brīvdienās, bet cilvēki tik un tā nenāk… Varbūt vietās, kas tuvākas lielajām šosejām, cilvēki vairāk piestāj, bet pie mums ne. Šobrīd darbinieku skaits ir minimālais – esam to optimizējuši līdz nākamajai sezonai, jo šobrīd tā ir tukša stāvēšana. Toties vasarā gan – bija tiešām daudz darba! Varējām mazliet atjēgties no iepriekšējās ziemas; trīs mēnešus – no jūnija vidus līdz septembrim, varējām teikt, ka strādājam… normāli. Interesanti, ka šajā gadā sezona ļoti ātri beidzās… Nu mums viens no darbiniekiem ir bezdarbniekos, visiem nācās iziet arī atvaļinājumos, nu pēdējais vēl palicis, kas ir atvaļinājumā. Šobrīd strādājam tikai četri cilvēki. Esam nolēmuši, ka brīvdienās, kamēr Latvijā būs ārkārtas stāvoklis, mēs sava restorāna durvis apmeklētājiem neatvērsim. Varam tikai sagatavot ēdienu banketam, ko pēc tam aizgādā pie klientiem…. Var jau būt, ka kaut kas vēl mainīsies, bet pagaidām es nemanu, ka pārmaiņas varētu nākt tuvākā laikā. Mums ir savi klienti – mēs  turpinām ar viņiem sadarboties, pievedot ēdienu. Jā, piedāvājam arī viesnīcas pakalpojumus, bet tur viss notiek periodiski. Viss ir epizodiski, piemēram, pagājušajās brīvdienās bija aizņemtas trīs istabas. Bet vasarā pandēmijas laiku izjutām ar to, ka pie mums neapmetās ārzemju viesi – tikai vietējie iedzīvotāji. Arī noteikumi liedza cilvēkiem atpūsties. Piemēram, bija konkrēts cilvēku skaists, kas varēja atrasties istabiņā, lai gan vietas pietiktu vairākiem, līdz ar to nācās arī bērnus nošķirt no vecākiem. Arī terasē pie viena galda lielākām ģimenēm bija jāsadalās. Šobrīd noteikumi ir mazliet pārdomātāki. Ceram, ka nāks saule – nāks pavasaris un viss ies uz labo pusi.”

«Bermudas» atsevišķos rādītājos ir pat sasniegušas rekordus
Sazinājāmies arī ar bijušā Engures novada teritorijas restorāna «Bermudas» īpašnieci Airitu Mūrnieci, kas mūsu iepriekšējo sarunu laikā bija ļoti apņēmīgi noskaņota – ievērojot visus noteikumus, šī kafejnīca cītīgi turpināja strādāt par spīti dažnedažādajiem ierobežojumiem. Viņu trumpis bija un ir atkal un atkal jauni piedāvājumi. Pērnā gada sākumā tie bija branči, kā arī uzņēmēji bija iegādājušies izbraukuma piekabi, kurā mielastu varēja saņemt tie, kas baidījās ieiet telpās. Un, protams, tika realizēta piegāde uz mājām. Kāda ir šī brīža situācija, stāsta pati saimniece: “Mēs esam apraduši, pieraduši un pielāgojušies ierobežojumiem un, varu teikt, ka mums klājās labi, pēc grāmatvedības datiem, atsevišķās pozīcijās esam pat sasnieguši rekordus. Pēdējā laikā ierobežojumos nekas nemainās, un tā stabilitāte arī mūs ir padarījusi mierīgākus. Jā, vēl joprojām visu laiku cenšamies izdomāt kaut ko jaunu un interesantu, ko piedāvāt saviem klientiem. Piemēram, Vecā gada vakarā piedāvājām septiņkārtu vakariņas – viesi bija rezervējuši galdiņus (pārsvarā tās bija ģimenes), un mēs visus ēdienus visiem galdiņiem iznesām vienlaicīgi – kā Francijas restorānos. Tas mums bija liels izaicinājums, bet, tikai darot, sapratām, ka mēs to spējams – vienlaicīgi apkalpot aptuveni 30 cilvēkus. Protams, bija arī muzikālais pavadījums… Nebija, kā ierasts, balle, bet bija ceļojums gastronomijā. Piedāvājām arī svētku komplektus – piemēram, uz Mārtiņdienu bija latviskais komplekts – tas bija ļoti pieprasīts, vienam zemniekam, liekas, ka visu kūtiņu izkāvām, jo zoss bija kā pamatēdiens. Ziemassvētkos atkal bija mazliet savādāks – bija cepetis un pildīta karpa.”

 Trūkst darbinieku

Kad tikāmies iepriekšējā reizē, restorānam visvairāk darba un laika prasīja tieši ēdienu izvadāšana pie klientiem, tādēļ jautājām, vai arī šajā jomā viss ir tāpat, kā iepriekš, vai arī kaut ko ir pamainījuši. Stāsta Airita: “Šobrīd to mēs darām daudz mazāk, jo ir tā, ka fiziski ir jāstrādā vairāk uz vietas. Tam par iemeslu ir tas, ka šobrīd mums trūkst darbaspēka – viena viesmīļa vieta vēl joprojām ir vakanta. Jā, no sākuma mēs tam visām ļāvāmies, jo bija bail par to, kas un kā būs nākotnē, negribējām pazaudēt savus klientus….  Tad mēs neparēķinājām cik daudz ar piegādēm pazaudējam laiku, bet nu sākām saprast: kas ļoti vēlēsies, tas atbrauks pats. Paši bijām pārguruši, jo restorāns nav mūsu pamatdarbs – es esmu pedagogs, bet vīrs strādā ar apkures iekārtām. Tad nu sanāca tā, ka visus brīvos brīžus – brīvdienas – pavadījām ceļā, izvadājot ēdienu. Bet klienti ir saprotoši un arī cenšas pasūtījumus sūtīt vairākas ģimenes kopā.”

Jautāta par lielākajiem gada izaicinājumiem, Airita skaidro, ka visa vasara esot bijis viens liels izaicinājums, jo brīvdienu nav bijis vispār: ”Mēs strādājām pēc dzīvās rindas – bez rezervācijām, cilvēki neceļoja, bet baudīja vietējos labumus. Jā, viesu bija daudz, vasarā, laikā, kad iekšā ēst nebija ļauts, uz terases rindā dažbrīd bija aptuveni 30 cilvēki un mums ar viņiem bija jāparunā – jāmotivē… Dažbrīd bija tā, ka mums bija nepieciešams gan apsargs, gan arī psihologs vienā personā…. Bet to visu darījām mēs paši. Gāja traki!… Bet nu varu teikt, ka cilvēki palikuši atsaucīgāki un mierīgāk izturas pret apkalpojušo personālu. Atbrauc ciemos un pret mums izturas ar cieņu…”