Eiropas Savienība (ES) pašlaik atrodas leģitimitātes krustcelēs. Pēc līderības trūkuma pirms gada un iniciatīvas uzņemšanās koronavīrusa krīzes risināšanā pagājušā gada vidū pašlaik atkal ir iestājusies ES vadības krīze. Turklāt ne vairs veselības jautājumos, bet arī politiskajā jomā. Par to ir pārliecināta Eiropas Ārējo attiecību padomes vecākā pētniece Sjūzija Denisone (Susi Dennison). Pēc viņas vārdiem, šogad palielināsies arī spriedze starp Eiropas institūcijām un dalībvalstīm, taču šajā cīņā uzvarētāju nebūs.

 Uģis Lībietis: Nu jau ir pagājis vairāk nekā gads, kopš arī Eiropas Savienība sāka nenogurstoši cīnīties pret pandēmiju. Ir bijuši kāpumi un kritumi, progress un atkāpšanās. Taču kopumā – kā jūs vērtētu Eiropas vadības darbību šajā laikā?

Sjūzija Denisone: Lai novērtētu Eiropas institūciju darbību, uz pagājušo gadu ir jāskatās vairākās fāzēs. Pagājušā gada aprīlī un maijā mēs veicām aptauju, un tas bija brīdis, kad daudzas Eiropas valstis sāka atkopties pēc pirmā pandēmijas viļņa augstākā punkta. Mēs prasījām, kāda ir attieksme pret ES institūcijām, un bija izteikti jūtams viedoklis, ka Eiropa nav klātesoša. Toreiz visā ES veiktajā aptaujā 47% aptaujāto Eiropas līderu darbību nosauca par neadekvātu. Taču vasaras laikā līderība no Eiropas institūciju puses patiešām sāka parādīties. Gan Urzulas fon der Leienas spēja panākt dalībvalstu vienošanos par atkopšanās fonda finansējumu, gan ES lēmums uzņemties vadošo lomu, reaģējot arī uz situāciju veselības jomā, gan izveidojot  «RescEU» uzkrājumu sistēmu turpmākajām krīzēm, gan sākot veidot sabiedrisko domu par Eiropas lomu veselības krīžu risināšanā, gan arī, protams, uzsākot sarunas vakcīnu jautājumā.

Šāda spēcīga līderība noturējās līdz pat šī gada sākumam. Taču, sākoties vakcinācijai, pēdējo sešu nedēļu laikā ir palielinājies arī saspīlējums dalībvalstu vidū. Tas saistīts ar jautājumiem par ES ātrumu un efektivitāti, vienojoties par vakcīnu iepirkšanu un lemjot par to izmantošanu. Tāpēc mēs pašlaik atkal esam nonākuši krīzes punktā un, manuprāt, arvien vairāk tiks uzdots jautājums par ES pievienoto vērtību. Šī situācija dažādās dalībvalstīs gan izskatās diezgan atšķirīgi. Mazajās un vidējā izmēra Eiropas valstīs ir reāla apziņa, ka nekāds nacionālais risinājums nebija iespējams – bez ES līdzdalības valstis pašas nespētu panākt vienošanos. Šī bilde ir pavisam atšķirīga Vācijā un Francijā, kur pieaug viedoklis – ja mēs būtu darījuši visu paši, lietas attīstītos citādāk. Un šajās valstīs tādējādi notiek ne tikai Eiropas līmeņa, bet arī nacionālo valdību tiesāšana par viņu nespēju ietekmēt Eiropas krīzes reaģēšanas politiku.

Mēs to sakām ļoti bieži, bet 2021. gads ir tādas kā krustceles visai ES leģitimitātei. Tas tāpēc, ka mēs no veselības krīzes pārvaldības posma esam nonākuši pie jautājuma par politisko līderību. Vakcinācijas process ir sācies, un tagad jautājums ir, vai kaut kad 2021. gadā dzīve varēs atgriezties ierastajās sliedēs? Un, ja valstis sāks dzirdēt, ka patiesībā nevaram gan, un būs nepieciešamas jaunas karantīnas, tad šis uzticības mandāts Eiropas un nacionālajā līmenī pamazām tiks ņemts atpakaļ. Mēs jau to daļēji redzam Nīderlandē ar visiem ielu protestiem. Spriedze pieaug, un šis gads tiešām būs kritiski svarīgs.

– Jūs minējāt sešas nedēļas. Bet man ir sajūta, ka jau vairākus mēnešus notiek tāda kā sacensība jeb cīņa starp Briseli un dalībvalstīm par to, kurš ir galvenais.  Vai valstīm ir primāri jārūpējas par saviem pilsoņiem vai jāseko ES noteikumiem? Vai mums jālieto tikai ES apstiprinātas vakcīnas vai arī varētu mēģināt ko citu? Un runa jau patiesībā nav tikai par vakcīnām, bet gan par Eiropas kārtības pretnostatīšanu nacionālajām interesēm. Kurš šādā situācijā varētu uzvarēt, un uz kurieni mēs virzāmies?

– Es nedomāju, ka ES ir struktūra, kurā viena puse kādreiz uzvarēs. Šī modeļa viens no izaicinājumiem ir tas, ka ES ir atbildīga… bet arī nacionālās valdības ir atbildīgas sava elektorāta priekšā. Pat tad, ja ES veicas labi, nacionālās valdības reti kad ļauj tai saņemt pienācīgu uzslavu. Tādā krīzes laikā kā šis ir vēl daudz mazāka iespēja, ka kāda valdība teiks: “Hei, šis bija ļoti labs gājiens no Urzulas fon der Leienas puses! Viņa ir padarījusi labu darbu, un mums viņai par to jāpateicas!”. Neko tādu mēs neredzēsim. Tāpēc arī šāds saspīlējums un cīņas turpināsies. Atceramies, ka šogad ir gaidāmas nacionālās vēlēšanas Vācijā, nākamgad būs prezidenta vēlēšanas Francijā. Politiskie līderi šajās valstīs nevar atļauties, ka šo cīņu šogad uzvarētu ES. Tāpēc, manuprāt, saspīlējums paliks, bet mēs redzēsim aizvien pieaugošus centienus no ES institūciju puses veidot viedokli par to, kurš tad ir panācis labākos rezultātus Eiropas pilsoņiem. Mēs jau redzam Eiropadomes prezidenta Šarla Mišela piedāvājumu noslēgt līgumu par krīzes sadarbību veselības jomā. Mēs redzam, ka Urzula fon der Leiena virza ideju par daudz ģeopolitiskāku Eiropas Komisiju. Man liekas, ka ES līderi labi saprot notiekošo, taču es neredzu, ka viena vai otra puse varētu uzvarēt.

– Pavisam nesen mēs dažās valstīs redzējām ierobežojumus robežu šķērsošanai, kas daļēji pārkāpj Šengenas principus. Eiropas Komisija jau arī ir izteikusi valstīm brīdinājumus. Ja mēs saskaramies ar situāciju, kad ir jāizvēlas starp sabiedrības drošību, tiesībām brīvi pārvietoties un ES vienotību – kurš jautājums būtu jāstāda augstāk?

– Šis tiešām ir sarežģīts jautājums. Šī gada laikā mēs esam redzējuši nostiprināmies domu par robežkontroli kā drošības mehānismu. Iepriekš tas vairāk bija saistīts ar migrācijas pārvaldību, kā arī pārrobežu kustības un tirdzniecības veicināšanu. Tagad šajā robežu diskusijā ir radusies tāda kā spriedze starp atkopšanos veselības jomā un ekonomisko atveseļošanos. Un, es domāju, ka tuvākajos mēnešos palielināsies spiediens uz valdībām atsākt ekonomisko aktivitāti. Mēs visi zinām, cik šis process ir atkarīgs no pārrobežu piegādes ķēdēm, tāpēc jebkādi ierobežojumi ir ļoti satraucoši. Taču mēs redzam arī prasību Eiropas institūcijām aktīvāk koordinēt šos procesus.

Saspīlējums un ķildas rodas brīdī, kad dalībvalstis ievieš šādus ierobežojumus, nekonsultējoties ar Briseli. Es domāju, ka pieaugs spiediens šādus lēmumus tomēr pieņemt kolektīvi tieši ekonomisko interešu labā.

– Paralēli mēs redzam, ka Eiropas Komisija nepārstāj domāt arī par citiem jautājumiem, vai tas būtu daudzgadu budžets vai cīņa pret klimata pārmaiņām. Vai, jūsuprāt, vispār ir iespējams virzīt šos jautājumus uz priekšu vērā ņemamā ātrumā, ja visi tāpat domās tikai par vienu risināmo jautājumu?

– Visas šīs lietas ir savstarpēji saistītas, un arī atkopšanās fonds Covid-19 krīzes pārvarēšanai ir saistīts ar taisnīgu un zaļu pāreju. Tādējādi var teikt, ka vienošanās par ietvaru šo mērķu sasniegšanai jau ir apstiprināta. Taču koronavīrusa jautājums nenovēršami turpinās dominēt politiskajā dzīvē. Ir interesanti, ka sabiedriskās domas aptaujās klimata pārmaiņu jautājuma aktualitāte faktiski nemaz nav mazinājusies. Sabiedrība šīs krīzes laikā ir sākusi vairāk domāt par to, kā ir nepieciešams sagatavoties nākamajai krīzei. ES institūcijām būs svarīgi gūt mācību no vienas krīzes, lai zinātu, kā reaģēt uz citu, kur un kā iegūt ekspertu viedokli, kā ieklausīties zinātnieku kopienā. Varbūt šādā ziņā vairosies izpratne, kāpēc koronavīrusa dēļ nevajadzētu atteikties no klimata pārmaiņu jautājumiem. Bet to mēs redzēsim.

– Vai tas varētu nozīmēt, ka Eiropas Komisijas ambiciozie mērķi tomēr varētu tikt piebremzēti? Un tā vietā, lai izmantotu situāciju un palielinātu savu ietekmi pasaulē, ES varētu piedzīvot kritumu un sava tēla vājināšanos?

– Varbūt tā būs, un varbūt jums ir taisnība. Taču šāda iespējamība būtu bijusi daudz lielāka, ja Amerikas Savienotajās Valstīs par prezidentu nebūtu kļuvis Džo Baidens. Mēs redzam, ka ASV valdība ir gatava atkal iesaistīties tajos pašos jautājumos, kur Eiropa. Un tas dod tādu kā spērienu, kas liek Eiropai saglabāt koncentrēšanos uz klimata radītajiem izaicinājumiem tāpat kā uz ekonomisko atkopšanos.