Pēc ievadlekcijas meistarklases vadību pārņēma Uldis Balga, ko pazīstam kā fotomākslinieku, uguns skulptūru meistaru, Talsu Krūmu mākslas grupas dalībnieku, Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociācijas biedru un Talsu fotokluba vadītāju. Viņš pastāstīja par šīs meistarklases galveno uzdevumu – arhitektūras liecību fotografēšanu, pievēršot klātesošo uzmanību dažādiem tehniskiem paņēmieniem, kas jāievēro, lai izdotos labi attēli, kas būtu cienīgi piedalīties izstādē. Ekspozīciju no 17 labākajām fotogrāfijām paredzēts izveidot tā, lai to varētu nevien atklāt 5. septembrī (Ebreju dienā, jeb “Bruģa svētkos”) paredzētajā projekta noslēguma pasākumā, bet arī parādīt ārpus Latvijas robežām. 

Klātesošie saņēma sarakstu ar Kandavas namiem, kas saistīti ar ebreju kopienu, un devās ielās, lai atrastu un iemūžinātu šīs ēkas savos fotoaparātos un viedtālruņos. Jāpiebilst, ka svētdienas meistarklases noslēgums palika “atvērts”, jo projekta vadītāji deva iespēju fotogrāfijas uzņemt līdz pat nedēļas beigām, izvēloties vispiemērotāko laiku un apgaismojumu. Turklāt līdz 25. maijam projektā piedalīties drīkst ikviens interesents (tuvāka informācija pieejama Kandavas kultūras nama un Valdeķu kultūras nama apvienotajā Facebook kontā). Arī mēs laikraksta slejās turpināsim atainot nevien šī projekta norises, bet arī Kandavas un Tukuma ebreju ģimeņu likteņstāstus.

Nu aplūkosim dažus no pazīstamākajiem Kandavas īpašumiem, kas saistīti ar vietējo ebreju kopienu.

Ēka, kas reiz piederējusi Kārļa Mīlenbaha tēvam

Nams Tirgus laukumā 1, kur savulaik atradās «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» Kandavas birojs, būvēts ap 1880. gadu. Ēkai līdz mūsdienām saglabājušās dažas arhitektoniskās detaļas ar māksliniecisku vērtību: trīša jumtiņš, logu apmales un balkons ar ornamentālām margām.

Zināms, ka sākotnēji uz šī gruntsgabala atradusies koka dzīvojamā ēka, kas piederējusi zemniekam Matīsam Mīlenbaham – ievērojamā valodnieka Kārļa Mīlenbaha tēvam. Kā varam lasīt vēsturnieka Agra Dzeņa pētījumā «Kandavas vecpilsēta – vide, cilvēki, pārmaiņas», dažus gadus pēc pārbūves, 1894. gadā ēka pārdota ebreju tautības tirgotājam Jankelim Frīdlenderam, te atradies traktieris un tirgotava, bet 1912. gadā ēka ar koloniālpreču un dzelzslietu tirgotavu piederējusi ebrejam Icigam Levinsonam. Pirmās Latvijas Republikas laikā ēkas īpašniece bijusi Frīda Levinsone, kas vadīja pārtikas preču tirgotavu. Viņa kopā ar pārējiem 68 vietējās kopienas pārstāvjiem gājusi bojā Kandavas ebreju iznīcināšanas akcijā 1941. gada jūlijā.

Pēc kara ēkā atradusies autoosta, 20. gadsimta 70.-80. gados – dāvanu veikals un rūpniecības preču noliktava. 1995. gadā ēku atguva Izraēlā dzīvojošais Frīdas Levinsones dēls, kurš kara laikā bija iesaukts dienestā Padomju armijā. Vēlāk māja pārdota. 

Frīdbergu un Levinsonu nams

Tirgus laukuma pretējā pusē slejas kāds stalts nams, kurā tagad darbojas «Linda» veikali. Sākotnēji nama īpašnieks (1863. gada reģistru informācija) bija vācietis, dzirnavnieks Teodors Jakobovskis, bet 1894. gadā ēku iegādājās ebreju tautības tirgotāji, brāļi Ābrams un Joselis Frīdbergi. Šajā gadā namā atradušās 2 tirgotavas un traktieris, un telpas nomājuši arī latviešu komersanti. Tā piemēram, 1895. gadā Nurmuižas pagasta zemnieks Kārlis Štrauss te atvēris «Lamiņu» krogu un stipro dzērienu tirgotavu. 

20. gadsimta sākumā gadā namā darbojās Frīdbergu tirgotavas (ādas preču, dzelzslietu un koloniālpreču), savukārt pirmās Latvijas republikas gados – Frīdriha Čaibes dzelzs un pārtikas preču tirgotava, drēbju veikals, bibliotēka. 1940. gadā šī nama īpašnieki bija Lea Šteinberga, Ābrams, Johveda un Odle Frīdbergi, kā arī Pesa Šmuloviča – viņi visi gājuši bojā Kandavas ebreju iznīcināšanas akcijā. Pēc kara ēkā atradās frizētava, sakaru nodaļa, Kurzemes valsts ciltslietu stacija, pilsētas izpildkomiteja un sporta preču veikals. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Frīdbergu ģimenes mantiniekiem: Izraēlā dzīvojošajām Keilai Frīdbergai un Ļubai Levinsonei, bet vēlāk nams nonāca uzņēmēja Guntara Indriksona īpašumā.

“Kandavas ķēniņa” nams

Ebreju kopienas arhitektūras mantojumu Kandavas vecpilsētas centrā lieliski papildina nams Sabiles ielā 3, kur tagad atrodas viesnīca «Kandava». Šī ir viena no prestižākajām vecpilsētas ēkām, celta pēc 1863. gada, pārbūvēta 20. gs. 20. gados, piebūvējot 2. stāvu. Tiesa, šis nams nav bijis tikai ebreju kopienas pārstāvju īpašumā – sākotnēji (1863) tas piederējis latviešu tirgotājam Augustam Grīnam, kas tolai bijis Kadavas miesta priekšnieks, savas bagātības un sabiedriskās ietekmes dēļ saukts par Kandavas ķēniņu. 

Kā varam lasīt A. Dzeņa pētījumā, 1894. gadā nams jau bijis Kurzemes pilsētu kredītbiedrības īpašumā un 1895. gadā Jelgavas namnieks Vilhelms Jēgermanis namā atvēra «Struteņ» krogu ar 4 istabām, kā arī zirgu un pajūgu novietni – stadulu un steliņģi. Neilgu laiku ēka atradās aptiekāra Aleksandra Rozentāla īpašumā, bet 1900. gadā to īpašumā jau bija ieguvis un viesnīcu ar bufeti ierīkojis Vilhelms Jēgermanis. Šīs dzimtas īpašumā nams atradies līdz pat Otrajam pasaules karam un kalpojis dažādām komerciālām aktivitātēm – te bijusi alus darītavas «Livonija» noliktava, apdrošināšanas aģentūra, benzīntanks un pazemes benzīna tvertne (pagalmā, 1928), Aleksandra Jēgermaņa I šķiras viesnīca un restorāns (1935), Frīdriha Jēgermaņa pārtikas un tabakas preču tirgotava, A/S «Iļģeciems» alus lielnoliktava, kuras pārzinis – tas pats A. Jēgermanis), A/S “Apekol” latola un petrolejas tirgotava, Kandavas krājaizdevu sabiedrība (dibināta 1883.g., priekšsēdētājs - Osvalds Jēgermanis, kurš bijis Kandavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs un šajā namā arī dzīvojis). Pēc tam, kad O. Jēgermanis 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, ēka nonāca Latvijas Kredītbankas īpašumā.

Ir zināms, ka šajā namā 1938. gadā uzņēmējdarbību reģistrējusi arī ebreju kopienas pārstāve Marija Izakoviča (saskaņā ar nodokļu maksātāju reģistriem).

Šis nams ievērojams arī ar to, ka pēc nostāstiem, uz viena no ēkas balkoniem runu esot teicis Kārlis Ulmanis Kandavas apmeklējuma laikā 1936. gadā. Savukārt padomju gados namā esošā kafejnīca “Veckandava” bija tik populāra, ka uz to devās viesi no citām pilsētām, arī no Tukuma.

Nami ar īsteni “ebrejisku” pagātni

Ja ēka Sabiles ielā 3 ar ebreju kopienu saistīta epizodiski, tad blakus esošais nams (Sabiles iela 5) var lepoties ar patiešām “ebrejisku” vēsturi. Jau kopš pašiem pirmsākumiem, kad tapa šī grunstgabala apbūve (1863-1894) mūra ielas māja un divas sētas mājas jeb ērbeģi, piederējuši ebreju tautības tirgonim Judelim Baumgartam. Te atradās viņa manufaktūras un modes preču tirgotavas, bet vēlāk, kad saimniekošanu pārņēma mantinieki, dažādi veikali. Zināms, ka 1935. gadā te bijis Mozus Jankelovica trauku un koloniālpreču veikals, no 1945. gada  - patērētāju biedrības saimniecības preču veikals un kantoris. Ēkā veikalus turējuši arī Durbahu un Glāzeru dzimtas pārstāvji.

Arhitektoniskā vērtība piemīt ielas mājas caurbrauktuves ailai ar lēzenu segmentveida pārsedzi, pildiņu durvīm ar gaismas lūku, seniem veikalu logiem un durvīm ar slēģiem, dekoratīvai joslai zem dzegas, logu apmalēm un sandrikiem.

Arī iepretim esošā ēka, kuras pirmajā stāvā izvietojusies kafejnīca “Pie Kristapa”, vēsturiski piederējusi ebreju kopienas pārstāvjiem. Jau 1863. gadā uz gruntsgabala esošās būves - koka dzīvojamā ēka ar materiālpreču tirgotavu un koka saimniecības ēka –piederēja tirgonim Meijeram Blumenaus. Viņa pēctečim šis īpašums piederējis vismaz līdz 1922. gadam. Taču telpas nomājuši arī latvieši, piemēram, Jaunpagasta zemnieks Bērtulim Mālmeisteram, kas 1895. gadā te atvēris krogu ar nosaukumu «Jaunais». Arī 1900. gadā te reģistrēta tā paša Mālmeistera iebraucamā vieta, kas draudzīgi sadzīvoja zem viena jumta ar Blumenaus dzelzs preču,  ādas preču un koloniālpreču tirgotavu. 

Guntis Zariņš