Kas ir Eiropas noteiktais zaļais kurss un kā to īstenot? Kā salāgot lielražotāju intereses un katra mūsu vēlmi dzīvot tīrā un nepiesārņotā vidē? Kā saimniekot ilgtspējīgi, ievērojot šī zaļā kursa ieteikumus? Kā radināt bērnus domāt zaļi un kā mudināt ģimenes soli pa solim mācīties taupīt resursus? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem meklējām, runājot ar novadnieci, bioloģisko lauksaimnieci, Latvijas Mazpulku padomes priekšsēdētāju un Zemgales reģiona mazpulku koordinatori Gundegu Jēkabsoni. Zaļā kursa ideju viņa skaidro ar Eiropas Savienības izvirzītajiem mērķiem, lai sabiedrība un pasaule kopumā attīstītos klimatam un videi draudzīgi.

Par zaļo kursu būs jāpacīnās

– Vai ES zaļais kurss tas nav pretrunā ar to, ko redzam lauksaimniecībā, kur virsroku ņem lielražošana, kas vienlaikus saņem lielāko Eiropas Savienības maksājumu daļu, lai gan nebūt nav aktīvi zaļā kursa īstenotāji? 

– Tā lielā un globālā doma jau ir tāda, karažošana vienmēr konfliktēs ar vidi un klimatu, tāpēc ir šis zaļais kurss jeb sabiedrības vienošanās par to, kurās jomās ražotājs piekāpsies citu interešu labā. Zaļais kurss arī paredz atbalstu lauksaimniekiem, ja viņi strādā videi draudzīgā veidā un līdz ar to zaudē kaut kādus ienākumus, ieviešot šī kursa prasības. Tomēr, kā to redzam lauksaimniecības organizāciju apspriedēs Latvijā un ministrijas dokumentu sagatavēs, tad arvien biežāk tiek meklētas iespējas atbalstīt lielo ražošanu, savukārt tās atbilstība zaļajam kursam, ja tā var teikt, ir pievilkta un ar pēc iespējas mazāku finansiālo zaudējumu lielražotājiem. Tātad – lai lielražotājam būtu iespējami mazāk šo zaļo vadlīniju ieviešanā jāiegulda un lai būtu pēc iespējas mazāk zaudējumu. Tā mēs redzam zaļā kursa ieviešanu Latvijā. Un tā kā Zemkopības ministrijā mums ir grūti tikt sadzirdētiem, Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija ir runājusi gan ar Valsts prezidentu, gan Eiropas komisiju “pa tiešo”, lai Eiropa Latvijai pasaka, ka tai būs jāievieš zaļais kurss, turklāt tāds, kā to Eiropas institūcijas ir noteikušas, nevis tikai tāds pseido  kurss, kā to nereti izprot Latvijā.

Jaunieši visu apgūst ātri

– Mazpulku kustībā bērni un jaunieši tiek mācīti gūt prieku par pašu spēkiem izaudzēto, nereti arī par to mazumiņu, kas mūsu klimatiskajos apstākļos izaug, jo galvenais ir pašam gūt pieredzi. Tai pat laikā redzam, ka reālajā dzīvē galvenais ir augstā raža, tāpēc – vai neveidojas pretrunas starp to, ko paši darām un kas apkārt notiek? 

– Jā, tā ir, bet Latvija šajā jautājumā nav viendabīga. Šis ir ļoti sāpīgs jautājums mūsu pusē. Domāju, ka Vidzemē un Latgalē šī problēma nav tik aktuāla, jo tur lauki ir vairāk sadalīti, ir vairāk mežu tiem pa vidu un vairāk bioloģisko zemnieku un dabisko pļavu. Mūsu pusē – Zemgalē – tas ir citādāk. Tomēr cenšamies politiski neietekmēt bērnus ar lauksaimniecības politiku, mēs cenšamies veicināt viņos interesi par uzņēmējdarbību, sākumā būt mazajiem uzņēmējiem un tad attīstīties. Otrs virziens ir videi draudzīga dzīve un saimniekošana, kur mācām sistēmisku procesu izpratni, kas nozīmē, ka pavasarī ir jāsēj sēklas, ka savā dārzā, laukā vai saimniecībā pakļaujamies dabas ritmam un ka rudenī novācam ražu, kas ir vienkāršākais piemērs. Vēlāk jaunieši sāk vērtēt, kas ir ietekmējis izaudzēto. Un, piemēram, ja to ir ietekmējušas vētras, vai citi nelabvēlīgie laika apstākļi, tad mēs runājam par klimata pārmaiņām, ko savukārt ietekmē tas, kā mēs šodien dzīvojam. Un tā nu sanāk, ka viens faktors ietekmē otru, un tā mēs kopā veidojām pasauli. Ne velti mēdz teikt, ka vides problēmām nav robežu, jo mēs visi esam viens ar otru savstarpēji saistīti. Nevis vieni paši plašajā pasaule, bet šīs lielās pasaules daļa, kur mūsu rīcībai ir liela nozīme.

– Tātad jaunieši izprot šo pasaules kārtību?

– Jā, piemēram, nereti savos projektos jaunieši pievēršas pārstrādes jautājumiem, tai pašai apģērbu pārstrādei, vai arī – kā vienu apģērba gabalu pāršujot, izmantot vēlreiz. Kopš vadu Latvijas mazpulku organizāciju, satiekos ar daudziem jauniešiem dažādām organizācijām un ar tik dziļu izpratni par vidi, par videi draudzīgu dzīvošanu, par atkritumu šķirošanu, un tādā brīdī šķiet, ka nākotne ir labās rokās un ka jaunieši aug gudri un atbildīgi.

– Tas nozīmē, ka šīm sarunām skolā, mazpulkos, citos interešu pulciņos, sabiedrībā ir liela nozīme?

– Jā. Ir nozīme tam, ko spējam iemācīt bērniem tepat Latvijā, bet daudzas šīs videi draudzīgās dzīvošanas vēsmas nāk no Eiropas, uz kurieni jaunieši dodas apmaiņas programmās, piedaloties starptautiskos projektos, piemēram, Erasmus Plus, kur ir daudz vides ilgtspējas virzienu. Es redzu, kā jaunieši, kas ir pabijuši Eiropā, kur ir aktuāls zaļais kurss, kļūst arvien zinošāki un prasīgāki kā klienti, kā pakalpojumu lietotāji, kā pircēji. Un tāpēc arī mums ir jāveicina šī mobilitāte, lai jaunieši brauc un mācās – lai mācās taupīt, samazināt patēriņu, šķirot atkritumus. Tam visam ir nozīme šajā dzīvesveidā.

Vispirms jāsamazina patēriņš, pēc tam jāveicina pārstrāde

– Bet tas ir pretēji ekonomikas pamatprincipiem, kas mums liek ražot arvien vairāk un vairāk…

– Protams, tāpēc arī Eiropas zaļais kurss paredz subsīdijas iepretim zaudējumiem. Bet ###pirmais un galvenais ir samazināt patēriņu un tikai tad lietot kādu preci otru reizi vai pārstrādāt. Pārstrāde nav tā pirmā lieta, pirmā ir šī patēriņa samazināšana un atbildīga patēriņa izvēle ikdienā un sadzīvē.###citata! Piemēram, var taču lietot Latvijā ražotus produktus!

– Bet tur būs pretarguments – Eiropas vienotais tirgus.

– Mūsu arguments ir īsā pārtikas ķēde, un to paredz arī Eiropas vienotais tirgus, kur viens no principiem ir “no lauka līdz galdam”. Tas nozīmē mazāk pārvadāt, bet ātrāk produkciju piedāvāt klientam, un šāda pieeja Eiropā ir atļauta un atbalstīta. Šī principa jēga ir lietot produktus vai preces, kas ir vestas mazāku attālumu, līdz ar to, preci pārvadājot, tērēts mazāk resursu.

Vajag sākt ar mazumiņu

– Un tomēr – ja kāds tieši tagad vēlētos sākt šādu zaļu dzīvošanu, tad – ar ko sākt?

– ###Nevajag dzīvi pārtaisīt šodien un pavisam, bet vajag atrast vienu soli, kas tevi pašu apmierina un ar kuru tu būsi šodien videi draudzīgāks nekā biji vakar. Piemēram, runājot par pārtiku, var veikalā izvēlēties Latvijas preci vai vienu preci no bioloģisko produktu klāsta, vai arī – izvēlēties tādu pārtikas produktu, ka iesaiņots pārstrādājamā iepakojumā.###citata!!! Nākamais solis ir veikali vai tirgus, kur var iepirkties traukos, kas ir paņemti līdzi no mājām – tātad iegādāties preces bez iepakojuma. Var apņemties iet uz veikala ar paša šūtu maisiņu. Tā mazi, nelieli solīši, kas ir viegli sasniedzami, rada gandarījumu un veido ieradumus. Lielus apvērsumus dzīvē nav viegli ieviest, bet, soli pa solim ejot, var daudz ko paveikt. Turklāt – tā kā jebkāda mūsu rīcība ietekmē vidi, šādi šo ietekmi varam mazināt. Un neklausieties, ja jums saka, ka no tāda mazumiņa nav jēgas – jēga ir no katra šāda soļa un jo īpaši – no daudziem mūsu soļiem.

Materiāls sagatavots ar Eiropas parlamenta ģenerāldirektorāta komunikāciju departamenta Latvijas biroja atbalstu