Starptautiskās preses un vārda brīvības organizācijas «Reportieri bez robežām» ikgadējā ziņojumā «Pasaules preses brīvības indekss Latvija gada laikā ir pakāpusies par četrām vietām.

Pirmajā mirklī, tikai tabulā vien raugoties, protams, ļoti iepriecinoša ziņa. Skaidrs, ka, salīdzinot ar tām 156 valstīm, kas reitingā atrodas zemāk, piemēram, ar Turciju, kur neatkarīgu žurnālistu darbs vispār nav iespējams, un Slovākiju un Maltu, kurā žurnālisti nogalināti (kopumā pagājušā gadā nogalināti 65 žurnālisti), vai Čehiju, kurā prezidents Zemans atļaujas ierasties publiskā saietā ar stilizētu kalašņikova automātu, ko rotā uzraksts ”žurnālistiem”, mums tiešām ir paveicies.

Bet, iedziļinoties un izlasot starptautisko ekspertu vērtējumu līdz galam, ir skaidrs, ka esam ļoti apdraudēti. Un ne jau tikai mēs – Latvijas mediji un to žurnālisti, apdraudēta ir gan demokrātijas attīstība mūsu valstī, gan pati valsts. Lai arī par demokrātiju reizēm runājam gluži kā par… kompetenču izglītību (visi runā, bet, šķiet, ka nezina, ko), šī brīža definīcijas ir visai skaidra – demokrātija ir process, kam ir visai skaidras pazīmes. Viena no būtiskākajām – strikta varas dalīšana, kur līdztekus vēlētai un izpildvarai, darbojas arī neatkarīga tiesu un neatkarīga mediju vara. Šoreiz par pēdējo. Kā domājat, cik ilgi pastāvētu kaut viena no pilsētas desmit (varbūt vairāk?) frizētavām, ja pēkšņi pašvaldība nolems, ka jāiegulda nodokļu maksātāju nauda un jāatver, nu, piemēram, skaistumkopšanas salons, kurā visi pakalpojumi iedzīvotājiem ir bez maksas? Un algai frizierēm arī jābūt, kā jau pašvaldībā paredzēts, ne zemāk par 760 eiro uz rokas. Un kur nu vēl koplīguma bonusi! Līdzīgs stāsts ir arī ar medijiem. Ar pašvaldību un atsevišķu, teiksim tā, oligarhu, ieguldījumiem ”kabatas izdevumos” konkurēt izdodas retajam…

Un vēl, ja runājam par preses brīvību, starptautiskie eksperti spriež, ka situāciju pavisam noteikti pasliktina Krievijas izcelsmes viltus ziņu izplatība, un kā otrs lielākais drauds ziņojumā tiek minēta pašvaldību ielaušanās mediju telpā. Turklāt, kā izrādās, visi šie jautājumi ir ļoti cieši saistīti. Tieši pašvaldību amatpersonas, kas, aizbildinoties ar vajadzību informēt sabiedrību, izdod ”vietējos laikrakstus”, ”avīzītes”, čivina tviterī, vai rīko jautājumu un atbilžu vakarus feisbukā, grauj demokrātijas pamatus. Tas notiek ar propagandai atbilstošajām metodēm – noklusējot sev neizdevīgas lietas, vietas un faktus, klāstot puspatiesības (vai reizēm – arī klajus melus), kā arī gari un plaši peldoties pašreklāmas pozitīvisma siltajā vannā. Un, kad šādi pūstā migliņa ir gana bieza, arī mūsu prāti ir gatavi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā nozīmē esam gatavi teju jebkurus murgus pieņemt par baltu patiesību un noticam pat labi pārbaudāmiem meliem, jo – ”nu tā taču nevar būt, ka tāds cienījams cilvēks, kas strādā vai ir ievēlēts domē, šitā melotu!?” Bet pārnestā nozīmē – propagandas primitīvisma dēļ pat vairs neesam spējīgi iedziļināties, pretstatīt, salīdzināt, vispārināt, secināt… – ar vienvārdu sakot, lielāko daļu no domāšanas darbībām nemaz vairs nespējam veikt. Lūk, šajā brīdī tad arī varam teikt, ka hibrīdkarā*  nekādi cīnītāji neesam, bet tā informatīvajā frontē esam zaudējuši bez cīņas…

*Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: ”Ja konvencionālajā karadarbībā galvenā cīņa notiek starp valstu karaspēkiem, starp dažādiem militāriem grupējumiem [gaisā, uz ūdens, uz sauszemes], tad hibrīdkarā primāri cīņa tiek vērsta vai iedarbība tiek īstenota pret citas valsts sabiedrību [informācijas kampaņas, psiholoģisks spiediens] un lēmumu pieņēmējiem.

Medijs, žurnālists – atbildīgs par visu?

Nu jau vairākus gadus publiskajā telpā aizvien skaļāk atskan balsis, kas piesauc mediju un žurnālistu īpašo atbildību un pat izšķirošo lomu demokrātijas un neatkarīgas valsts vērtību sardzē. Tai tiek veltītas NATO alianses un stratēģisko pētnieku vadītas starptautiskas konferences. Par to runā Eiropas Savienības institūcijās un spriež arī īpašajā padomē, kas izveidota Latvijas Valsts prezidenta kancelejas paspārnē. Padomes šī gada konferencē mediji un žurnālisti tika iecelti teju bruņinieku kārtā cīņai ar populisma un dezinformācijas pūķi, kas savās ķetnās esot sagrābis pusi vai pat lielāko daļu pasaules. Tieši žurnālistu rokās esot arī tuvo vēlēšanu iznākums – tas, cik patiesas informācijas bruņota un atbildīga būs vēlētāju izvēle.

Žagata, ezis vai zinīgā pūce

Par mediju pratību, par to, ka medijus ir jāatpazīst, ka tos ne tikai jādzird, jāredz, jālasa vai kā citādi jālieto, ka to, kas ieraudzīts, dzirdēts un izlasīts,  ir arī jāsaprot, nu jau runā arī skolās. Un, kā nesen nācās dzirdēt kādā  skolotājiem veltītā seminārā, jāsāk ar to, ka jāatrod un jāapzinās sava šī brīža loma medija patērētāju vidē. Jānoskaidro, kas tajā esam – vai žagatas, kas savāc un ātri aiznes tālāk spožu ziņu un emociju lauskas? Vai varbūt ezīši, kas šad tad, izmantojot vietējo presi, iziet smagā cīņā par kādu sev personīgi nozīmīgu jautājumu, bet pēc tam atkal ielien siltā lapu midziņā, par apkārt notiekošo lielu rūpi neturot.? Vai varbūt tomēr esam gudri kā pūces, kas ne tikai prot lasīt, bet arī lasīto saprast un citiem izskaidrot?

Mēs bieži pat nemanām, cik ļoti mediju sniegtā informācija mūs ietekmē, un tādēļ ir būtiski, ka mēs spējam atšķirt labu darbu no slikta, žurnālista darbu no dažādu darboņu un “troļļu” daiļrades un ārvalstu apzināti izplatītas propagandas ar mērķi mainīt procesus un mūsu valsti.