Ebrejs vai žīds

Meistarklases dalībnieki pulcējās Kandavas novadpētniecības muzejā ierīkotajā traktierī «Pie melnā kuiļa», kur omulīgā atmosfērā aizvadīja nodarbības pirmo daļu, noklausoties vēsturnieces Aksildas Petrevicas lekciju par Kandavas ebreju kopienas vēsturi. Sākot savu stāstījumu, viņa pievērsās vispārīgiem aspektiem, piemēram, ebreju ienākšanai Kurzemē, vārda “žīds” lietojumam iepriekšējos gadsimtos un šo jautājumu tiešai saiknei ar Kandavu.

Šobrīd vārds “žīds” tiek uztverts kā diskriminējošs un nicinošs apzīmējums šai tautībai, mēs izvairāmies to lietot, cenzējam šo vārdu, taču tā nav bijis vienmēr, uzsvēra A. Petrevica, nosaucot dažus piemērus. “1787. gadā vecais Stenders izdod savu «Bilžu ābeci», kur pie katra latviešu alfabēta burta ir bildīte un īss paskaidrojums. Pie burta “ž” ir žīds. Un kas rakstīts skaidrojumā? “Kārtīgi reliģijas noteikto svinamo dienu ievērotāji un atzīmētāji, kuru kārtība ir paraugs dažam labam kristīgam cilvēkam”. Kur jūs tur jūtat nosodījumu un nicinājumu? Nekur. Vārds “žīds” pie mums ienācis no Polijas, jo Kandava bija Kurzemes hercogistē, kas savukārt bija Polijas vasaļvalsts, un arī tur šis vārds tika lietots vienkārši tautības apzīmēšanai. Nicinošā nozīme parādījās tieši Krievijas impērijas laikā…” 

Kad pilsētā dzīvot nav ļauts, bet mirušos jāapglabā… Lietuvā

Ebreju vēsture Latvijā ir salīdzinoši nesena. Kā pastāstīja A. Petrevica, viens no pirmajiem dokumentiem, kas liecina par viņu ierašanos, ir Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Gotharda Ketlera (valdīja no 1562. līdz 1587. gadam) atļauja ebrejiem apmesties toreizējās Kurzemes bīskapijas teritorijā, taču nevis visā Kurzemes hercogistē, bet tikai bīskapijā (tagadējais Piltenes apgabals). “Tas ir brīdis, kad parādījās pie mums pirmie ebreji, taču nevis šeit, Kandavā, bet Kurzemes pusē. Tad nāca hercoga Jēkaba laiki. Šis hercogs bija darījumu cilvēks un prata novērtēt ebrejus kā saimnieciski izdarīgus cilvēkus, tāpēc ļāva viņiem dzīvot hercogistē, bet noteica apmešanās tiesību nodokli, kas bija vienreizējs maksājums 400 dālderu apmērā. Tā bija liela nauda, jo tolaik viena cūka maksāja divus, bet zirgs – desmit dālderus... Tātad apmesties Kurzemē drīkstēja tikai ļoti turīgi ebreji,” skaidroja A. Petrevica. “Kad Kurzeme nonāca Krievijas impērijas sastāvā, tikai 1799. gadā, ebreji ar likumu tika pielīdzināti Krievijas impērijas pilsoņiem, bet 1804. gadā Kurzemes guberņas pārvalde atcēla aizliegumu ebrejiem apmesties pilsētās. Tātad skaidrs, ka līdz pat 19. gadsimta sākumam Kandavā ebreju nevarēja būt, jo tas nebija ļauts. Turklāt bija tāda lieta, ka ebreji, piemēram, Kandavā gan dzīvot varēja, bet kapsētas ebrejiem Kurzemes guberņā nedrīkstēja būt un viņi savus mirušos veda apbedīt uz tagadējo Lietuvas teritoriju. Bet tad šie ierobežojumi tika atcelti, un jau 19. gadsimta vidū no kopējā Kandavas iedzīvotāju skaita 50% bija ebreji, un lielākā daļa vecpilsētas namu piederēja viņiem.”

Masveida deportācijas jau Pirmā pasaules kara laikā

Tomēr 20. gadsimta sākumā ebreju procentuālais īpatsvars Kandavā ir niecīgs. Kā liecina avoti, 1920. gadā Kandavā ir 92 mūra un 46 koka ēkas un 19 jauktas dzīvojamās mājas. Kopējais iedzīvotāju skaits – 1045. No tiem 902 latvieši, 88 vācieši un… 44 ebreji, tātad tikai 4%. Kā par Kandavu rakstīts žurnālā «Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā» 1923. gadā: “Pilsētiņa diezgan labi uzkopta un atstāj patīkamu iespaidu, sevišķi ar savu latviskumu. Žīdu te, salīdzinot ar citām Kurzemes pilsētiņām, ļoti maz.”

Kā gan kopiena, kam piederēja lielākā daļa pilsētas, tik īsā laikā kļuva par minoritāti?

1. Petrevica uzskata, ka viss sākās ar dzimtbūšanas atcelšanu Krievijas impērijā. “Kad 1863. gadā dzimtbūšanas atcelšana beidzot īstenojās visā impērijā, pagastu iedzīvotāji varēja brīvi pārvietoties, un viņiem tika atļauts apmesties pilsētās un nodarboties ar amatniecību,” stāstīja vēsturniece, norādot, ka tieši tad sācis pieaugt latviešu īpatsvars pilsētās, tostarp Kandavā, kur turīgākie ienācēji ķērušies pie māju celtniecības, lielākoties apbūvējot Lielās ielas daļu, ko tagad sauc par Vējspārnu.

Taču vislielāko triecienu ebreju kopienai devis Pirmais pasaules karš. “Ir tāda lieta, par ko maz runāts, proti, 1915. gada pavasarī, kad kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas karaspēks nenoturēs Kurzemi, ka tuvojas vācu armija, bija pieņēmums, ka ebreji sadarbosies ar vāciešiem, 1915. gada 17. aprīlī Nikolajs II izdod rīkojumu par ebreju izraidīšanu no Kurzemes guberņas, tātad masveidā notiek ebreju deportācija uz Krievijas iekšzemes rajoniem, un šie pieminētie 44 cilvēki, šīs dažas ģimenes ir tās, kas pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanas atgriezās Kandavā,” tā A. Petrevica.

Un tad nāca Otrais pasaules karš un holokausts, kas iznīcināja jau tā nelielo kopienu. Par viņiem liecina vien atmiņas un ebreju ģimenēm reiz piederējušās ēkas ar raksturīgiem arhitektoniskiem elementiem. 

Ebreju kopienas pēdas Kandavas arhitektūrā

Lielu daļu ēku, kas arī mūsdienās veido Kandavas vecpilsētas arhitektonisko ainavu, ir cēluši ebreju tautības gruntsgabalu īpašnieki. Tiesa, kā uzsvēra A. Petrevica, ar ēku vēsturi nav tik vienkārši. Īpašumi būvēti, renovēti, pirkti un pārdoti, mainoties to vizuālajiem tēliem un īpašniekiem. Tomēr pētījumu rezultātā ir tapis saraksts ar 21 Kandavas namu, kuru saikne ar ebreju kopienu ir nepārprotama. Starp šiem namiem izceļas trīs ēkas. Pirmā – bijusī sinagoga, kas būvēta 1880. gadā uz Šlomo Hirša Klempnera dāvinātās zemes, rekonstruēta īsi pirms Otrā pasaules kara, 1937. gadā. Visslavenākais rabīns, kas darbojies Kandavas sinagogā, ir Menahems Mendels Zaks, kas vēlāk kļuva par Rīgas galveno rabīnu, bet 1941. gadā tika nogalināts Rumbulas mežā. Otrā pasaules kara laikā šajā ēkā ierīkota graudu noliktava, 1950. gadā tur atvērts kinoteātris «Spartaks», vēlāk pārdēvēts par «Senleju». Tagad ēka ir pamesta un sliktā tehniskā stāvoklī.

Otra nozīmīga ēka ir bijusī ebreju mikva, tulkojumā “vieta, kur pulcējas ūdens” jeb ebreju pirts. Šajā namā tagad atrodas kafejnīca un viesu nams «Pils». Ēka tikusi būvēta uz dabīgiem avotiem, un vēl šodien pie fasādes redzama neliela piebūvīte, kas bijusi virs ūdens avota. “Ebreju rituālā mazgāšanās notika tekošā ūdenī, tas bija ļoti svarīgi un tas bija, tā teikt, gan viņu spožums, gan posts,” skaidroja A. Petrevica. “Spožums tāpēc, ka šāds tīrīgums pasargāja no epidēmijām, kas senos laikos plosījās, taču viduslaikos tas varēja izraisīt ne vien pārējo pilsētnieku skaudību, bet arī aizdomas un pat apsūdzības slimību uzsūtīšanā.” 

1905. gadā ebreju kopiena šo ēku atdeva pilsētai sabiedriskās pirts vajadzībām.

Dāvida zvaigzne un jumta tornīši

Paraugoties uz Kandavas vecpilsētas ēkām, daudzviet var pamanīt ebreju simboliku. Jau pieminētos kultūras nama tornīšus papildina savdabīgi jumtu dekora elementi (Talsu ielā 4), kā arī fasādes formas ar daļēji iekļautu Dāvida zvaigznes simboliku, piemēram, namam Sabiles ielā 2, kas piederējis brāļiem Ābramam un Joselam Frīdbergiem. Līdzīgs fasādes risinājums izmantots arī ēkai Pils ielā 3. Tiesa, šis nams nav iekļauts starp zināmajiem ebreju kopienas īpašumiem un, iespējams, ka pats arhitekts bijis ebreju tautības. Arī nams Lielā ielā 27 (vienīgā četru stāvu ēka Kandavā!) ir piederējis ebrejiem, par ko liecina arhitektoniskie elementi. Ēka Tirgus laukumā 1 (savulaik tur atradās «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» Kandavas redakcija) reiz piederēja Levinsonu ģimenei, nams Sabiles ielā 3 (Tagad viesnīca «Kandava») – Izakovičiem, blakus esošā ēka – Baumgartam, nams Sabiles ielā 6 (Pazīstams kā ēka, kur atrodas kafejnīca «Pie Kristapa») – ebreju tirgonim Meijeram Blumenaus.

Ir vēl kāds nams, kas tapis 20. gadsimta sākumā un par kura “ebrejisko” izcelsmi liecina raksturīgi arhitektoniski elementi – jumta tornīši, kas rotā tagadējo Kandavas kultūras namu. Pieņemts uzskatīt, ka ēka būvēta ebreju biedrības vajadzībām, tomēr A. Petrevica apšauba, ka ebreju kopienai tas bijis nepieciešams. “Ir jāsaprot, ka ebreju sinagogas funkcijas nav gluži tādas kā kristiešu dievnamiem,” skaidroja A. Petrevica. “Sinagogā ir gan lūgšanas, gan sapulču telpas, tātad ir vietas, kur pulcēties, tāpēc nebija nepieciešamība celt vēl vienu milzīgu namu. Turklāt ebreji ir ļoti ģimeniska tauta, kas svētkus svin nevis publiski, bet slēgtā ģimenes lokā savās mājās.” Lai gan ēkas sākotnējais mērķis tā arī paliek nenoskaidrots, nama arhitektūra (vai arhitekts) neapšaubāmi ir saistīta ar ebreju kopienu.

Taps foto izstāde par ebreju arhitektūras mantojumu

Pēc A. Petrevicas ievadlekcijas meistarklases vadību pārņema Uldis Balga, ko pazīstam kā fotomākslinieku, uguns skulptūru meistaru, Talsu Krūmu mākslas grupas dalībnieku, Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociācijas biedru un Talsu fotokluba vadītāju. Viņš pastāstīja par šīs meistarklases galveno uzdevumu – arhitektūras liecību fotografēšanu, pievēršot klātesošo uzmanību dažādiem tehniskiem paņēmieniem, kas jāievēro, lai izdotos labi attēli, kas būtu cienīgi piedalīties izstādē. Ekspozīciju no 17 labākajām fotogrāfijām paredzēts izveidot tā, lai to varētu ne vien atklāt 5. septembrī (Ebreju dienā  jeb “Bruģa svētkos”) paredzētajā projekta noslēguma pasākumā, bet arī parādīt ārpus Latvijas robežām. 

Klātesošie saņēma sarakstu ar Kandavas namiem, kas saistīti ar ebreju kopienu, un devās ielās, lai atrastu un iemūžinātu šīs ēkas savos fotoaparātos un viedtālruņos. Jāpiebilst, ka svētdienas meistarklases noslēgums palika “atvērts”, jo projekta vadītāji deva iespēju fotogrāfijas uzņemt līdz pat nedēļas beigām, izvēloties vispiemērotāko laiku un apgaismojumu. Turklāt līdz 25. maijam projektā piedalīties drīkst ikviens interesents (tuvāka informācija pieejama Kandavas kultūras nama un Valdeķu kultūras nama apvienotajā Facebook kontā). 

Arī mēs laikraksta slejās turpināsim atainot ne vien šī projekta norises, bet arī Kandavas un Tukuma ebreju ģimeņu likteņstāstus.

Guntis Zariņš