Vēja enerģija vidusceļa meklējumos
Tomēr, kā jau esam daudzkārt laikrakstā vēstījuši, ceļš līdz zaļajai vēja enerģijai, piemēram, Tukuma novadā šādu projektu īstenotājiem nav bijis rozēm kaisīts, tieši otrādi – kā liecina Pienavas vēja parka pieredze, no idejas līdz īstenošanai pagājuši desmit gadi.
Tāpēc šī gada februārī Kuldīgā uz sarunu tika aicinātas visas puses – iedzīvotāji, likumdevēji, projektu attīstītāji un pašvaldību pārstāvji, lai meklētu atbildi uz jautājumu – kā, plānojot vēja parkus, atrast vidusceļu starp ainavu, troksni un enerģiju. Konferencē tika pieminēta ne viena vien problēma, kas bijusi par šķērsli sekmīgai projekta īstenošanai arī Tukuma novadā – slikta vai novēlota komunikācija ar iedzīvotājiem, nespēja rast kompromisu, piemēram, palielinot attālumu no viensētas līdz vēja elektrostacijai (VES), kā arī inertums valsts pusē, sākotnēji visu atbildību uzveļot pašvaldībām.
Svarīgi, lai īstenojas labākie projekti
Kāpēc vēja parku radītie atjaunīgie resursi šobrīd ir tēma, par kuru vajadzētu runāt, savā uzrunā skaidroja klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Šobrīd tiekot izstrādāti 70 vai 80 ieceru ietekmes uz vidi novērtējumi (IVN), bet zināms, ka uzbūvēsies labi ja 5-7%: “Mums ir sava pieredze – ir IVN, kas pabeigti 2009., 2011., 2012. gadā un stāv plauktā. Otra lieta, ko nevaram noliegt – Latvija šobrīd ar vēju saražo vien 133 megavatus, Lietuvā jau tagad griežas 2500 megavatu un arī Igaunija ir stipri tālāk par mums tikusi. Tāpēc te ir runa, ko gribam tālāk. Ja mēs skatāmies uz zaļajām tehnoloģijām, lielajām rūpnīcām Baltijas reģionā, skaidrs, ka šobrīd mēs ļoti zaudējam Lietuvai – ja kāds gribēs būvēt zaļu amonjaka vai ūdeņraža ieguves rūpnīcu, skaidrs, ka skatīsies Lietuvas virzienā... Mūsu enerģijas portfelī šobrīd ir HES, kas ir un būs mūsu vērtība, ir TEC, kas ir balansējošā jauda, kad ir auksts, bezvējš vai tumsa. Vasarā mēs ļoti ātri pieradām pie tā, ka saulainā dienā elektrības cena biržā ir tuvu nullei, kas visiem bija gandrīz pašsaprotami. Bet vēl ir vajadzīga vēja enerģija, kas vējainās pavasara vai rudens dienās iedod savu pienesumu – ja vēlamies nākotnē sasniegt zemāku elektroenerģijas cenu, kas nepieciešama gan iedzīvotājiem, gan arī, lai attīstītos rūpniecība. Tāpēc ļoti labi, ka ir tāda diskusija. Ir jāsaprot – ne jau visi parki attīstīsies – pat ne tuvu tam, bet vajag, lai attīstās labākie projekti, ar kuriem ir mierā pašvaldības, iedzīvotāji un kuru investori ir gatavi iet uz priekšu – pie šī mērķa gribam nonākt.”
Visa pamatā – teritorijas plānojums
2021. gadā, pašvaldībām apvienojoties un jaunajiem novadiem izveidojoties, tiem tika uzdots izstrādāt jaunus teritorijas plānojumus, tāpēc, kā skaidroja Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vecākā eksperte Maija Pintele, visa Latvija šobrīd tiek aktīvi plānota: “Runājot par vēja parkiem, Ministru kabineta noteikumi Nr. 240 «Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi» nosaka četras funkcionālās zonas (skat. tabulu), kurās var izvietot vēja parkus, plānojot tos atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumam. Ir noteikts, ka attālums no mazajām VES (20 kW-2 MW) līdz dzīvojamajām un publiskajām ēkām ir līdz 500 metriem, bet lielāka uzmanība piesaistīta VES ar jaudu 2 MW, kur attālums ir vismaz 800 metru. Turklāt turbīnas kļūst arvien augstākas un jaudīgākas. VARAM vērsās Klimata un enerģētikas ministrijā un Veselības inspekcijā, jautājot, vai šie 800 metri ir pietiekoši, vai šis attālums nebūtu jāgroza?! Esam saņēmuši atbildes, ka attālums ir pietiekošs, jo galvenais uzsvars ir uz ietekmes uz vidi novērtējuma procesu. KEM norādīja, ka šos 800 metrus objektīvi nav iespējams palielināt, jo tad jaunu vēju parku izbūve Latvijā nebūtu iespējama, tāpēc ministrija šos 800 metrus ir, ja tā var teikt, iekapsulējusi jau piecus gadus. Papildus vispārējais regulējums noteic, ka ir jāvērtē dabas, kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības, turklāt katra teritorija jāvērtē atsevišķi un atbilstoši tās specifikai jānosaka ierobežojumi.”
kaste
VES ar jaudu, lielāku par 20 kW, atļauts izvietot:
* rūpnieciskās apbūves teritorijā;
* tehniskās apbūves teritorijā;
* lauksaimniecības teritorijā;
* mežu teritorijā.
M. Pintele skaidroja, ka vispārējais regulējums dod rīcības brīvību pašvaldībām ar teritorijas plānojumu noteikt teritorijas, kurās VES un to parki ir aizliegti, bet jāvērtē aizlieguma samērīgums un tas jāpamato ar datos balstītiem faktiem: “Viens no veidiem, kā pašvaldības ierobežo vēja parku izvietošanu, ir, nosakot TIN jeb teritorijas ar īpašiem noteikumiem. Vēl šos parkus nevar izvietot nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijās, militārajos poligonos, lidostu nolaišanās un pacelšanās ietekmes zonās, robežas teritorijās, ainaviski vērtīgās un kultūrvēsturiskas teritorijās un to buferzonās, kā arī buferzonas ap pilsētām un ciemiem, kas šobrīd noteiktas daudzu teritorijas plānojumu projektos. Tās variē starp 1,2 līdz diviem kilometriem. Ir pašvaldības, kas noteikušas 2 km ap ciemiem, pilsētām, kā arī ap mazciemiem, kam nav noteiktu robežu, vai arī 800 metru vietā noteikts kilometrs. Viena plānojuma paskaidrojuma rakstā norādīts, ka buferzona ir 2 km liela tāpēc, ka tāda ir starptautiskā prakse un ka IVN ziņojumos norādīts, ka mirgošanas efekts un tā ietekme sasniedz pat divus kilometrus, līdz ar to iespējama ietekme uz dzīves kvalitāti. Ir ļoti labi, ka KEM izstrādā projektu, kas regulēs VES mirgošanu un troksni, un tas ir jau tādā stadijā, ka par to var sākt runāt.”
M. Pintele atzina, – VARAM tiek pārmests, ka tā nav veikusi mājasdarbu un nav pietiekoši nodrošinājusi metodisko palīdzību pašvaldībām. Bet ministrija tam nepiekrīt, jo tās mājaslapā esot ļoti daudz metodisko materiālu un vadlīniju: “Tajās teikts, ka pašvaldību plānošanas dokumenti nedrīkst būt pretrunā valsts politikas plānošanas mērķiem un uzstādījumiem. Pašvaldībām nav tiesību noteikt absolūtus vai vispārīgus aizliegumus – visi ierobežojumi ir jāpamato ar datiem, ar analīzi. Iespējams, ir pilsētas un ciemi, kam ir ļoti liels potenciāls attīstīties iedzīvotāju skaita palielināšanās, blīvuma dēļ un vajag teritoriju, kur to darīt, bet tas ir jāpamato! Vadlīnijās arī viennozīmīgi pateikts, ka IVN process ir galvenais, kas nosaka šo VES izvietojumu. Problēmu risinās arī IVN likuma jaunā pieeja, ka šo procesu varēs uzsākt tikai tad, ja iecere atbildīs teritorijas plānojumam. Bet nevar aizmirst, ka uz vēja parkiem attiecas arī speciālais «Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās energoapgādes būvju būvniecības kārtības likums», kas nosaka atvieglotu kārtību un nosacījumus lielākas jaudas – virs 50 megavatiem – vēja parku izbūvei. Likums arī nosaka, kad vēja parkam tiek noteikts nacionālo interešu objekts statuss, kad var neievērot teritorijas plānojumā noteikto. Pagaidām vēl nevienam projektam šāds statuss nav noteikts, bet pāris projekti ir ceļā uz šo.
Jebkurā gadījumā pašvaldību teritorijas plānojumu izstrāde ir ārkārtīgi sarežģīts, darbietilpīgs un laikietilpīgs process, un visu cieņu ekspertiem, kas to dara, jo ir vajadzīgas zināšanas un pacietība, turklāt jāsabalansē institūciju, iedzīvotāju, attīstītāju intereses un atbilstība pašvaldības attīstības plāniem un valsts politikas plānošanas dokumentiem par atjaunīgās enerģijas apjoma palielināšanu,” skaidroja M. Pintele.
Pašvaldības iebilst ministrijām
Bauskas novada pašvaldības vadītāja vietnieks Guntis Kalniņš lūdza neminēt Bauskas novadu kā vietu, kur vēja parku ierīkošana pilnībā tiek aizliegta: “Ja mūsu teritorijas plānojumā tā centīgāk iedziļinātos, redzētu, ka tur šāda veida uzņēmējdarbība ir atļauta, turklāt vienu parku jau esam akceptējuši un vēl četri ir iespējami, līdz ar to noteiktais ierobežojums – divi kilometri no apdzīvotas vietas – to neizslēdz, bet novadā ir arī citu veidu uzņēmējdarbība, par kuru jādomā. Turklāt mēs neierobežojam attālumu no dzīvojamās mājas, bet no apdzīvotas vietas.”
Kuldīgas novada pašvaldības teritorijas plānotāja Kristīne Apine atzina, ka ir strādājusi pie dažādiem plānojumiem, tai skaitā lokālplānojuma vēja parkiem, un lielie jautājumi rodas par 800 metriem no dzīvojamās mājas: “Tika minēts, ka šis regulējums ir iestrēdzis jau piecus gadus, un es pilnībā piekrītu – kādreiz bija 500 metru attālums, turbīnas bija simtmetrīgas; kad turbīnas auga līdz 150 metriem, radās šie 800 metri, bet nu jau turbīnas ir 300 metru augstas... Taču 2020. gadā no MK noteikumiem pazuda aprēķins, kas liek turbīnas augstumu reizināt ar pieci. Ja mēs ņemam 300 metru turbīnas, tad, piemērojot iepriekšējo regulējumu, kolēģu izstrādātie plānojumi, kuros šis attālums no dzīvojamajām mājām varētu būt 1500 vai 1600 metru, man liekas pilnīgi loģiski. Turklāt, nosakot šos 800 metrus, mēs uzliekam ierobežojumu īpašniekam izmantot viņa zemi – viņš vairs nevar būvēties. Mums ir piemēri. Piemēram, lielas ģimenes, kur tēvs būvē mājas saviem bērniem un ideālajā variantā šīs ģimenes paliek laukos, bet – turbīna tiek izvietota 801 metra attālumā, un cilvēkam vairāk par savu pagalmu nepaliek. Vai jums neliekas, ka būtu jāpārskata šie 800 metri un vai nevajadzētu sekot pēc loģikas – jo mazāka turbīna, jo tuvāk to var novietot; jo lielāka turbīna – jo tālāk.”
Maija Pintele skaidroja, ka tas, vai vēja turbīna ir jāplāno 801 metra attālumā no dzīvojamās mājas, ir jautājums attīstītājam: ”Kāpēc tik tuvu? Vai tiešām vajag šos 800 metrus tulkot kā 801 metru?! Runājot par VES augstumu, kā jau minēju, esam ar kompetentām institūcijām runājuši par šo attālumu. Bet pagaidām tāds tas ir, un tuvākajā laikā to pārskatīt neplāno, bet jebkuru normatīvo aktu var grozīt, to pamatojot. Iespējams, ka visa šī aktīvā vēja parku procesa rezultātā ir iespējams kaut ko pārskatīt, bet es šobrīd nevaru pateikt, kad, kādā termiņā un vai vispār tas būs. Esam saņēmuši no daudzām institūcijām atzinumu, ka šis attālums ir pietiekošs.”
Līdzīgās domās bija arī Kuldīgas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Artis Roberts, kurš skaidroja, ko paveikusi pašvaldība, aizsargājot Kuldīgas vecpilsētu, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un citas svarīgas vietas: “Mēs izstrādājām īpašu pētījumu, vērtējot dažādas ietekmes zonas, kur varētu un kur nevarētu būt VES. Tieši tāpat to darījām lauku teritorijās, kur ir mūsu skaistā daba – esam noteikuši un pamatojuši īpašas teritorijas, kā arī noteikuši, kur jāveic padziļināta ietekmes vērtēšana. Piekrītu kolēģei K. Apinei, kura teica, ka būtu jāvērtē VES augstums – šobrīd dzirdam kilovatus un megavatus, bet metri aizmirstas. Vienā brīdī runājām par VES ar 50 vai 100 metru augstumu, bet pēkšņi ir 250 vai 300 metru, un nekur nav izslēgts, ka tūlīt būs kilometru augstas VES, bet viss pārējais paliek vecajā ietvarā, un par to netiek runāts.” Savukārt Raimonds Krieviņš no Limbažu novada atzina, ka, viņaprāt, saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu privātpersonai ir tiesības rēķināties ar valsts rīcības pastāvīgumu un prognozējamību. Iegādājoties nekustamo īpašumu, kura lietošanas mērķis pieļauj apbūvi, īpašnieks ir paļāvies uz spēkā esošo teritorijas plānojumu – tātad viņš var būvēt ēku, bet pašvaldības uzsāktie lokālplānojumi VES izbūvei radikāli maina apkārtējo īpašumu lietošanas tiesības, de fakto nosakot apbūves aizliegumu un drošības zonas līdz 800 metriem no potenciālās VES. ”Man jautājums, vai VARAM un KEM ministrijas neuzskata par nepieciešamību noteikt moratoriju vēja elektrostacijas lokālplānojumu apstiprināšanai līdz likumdošanā tiek izstrādāts mehānisms, kas kompensēs apbūves tiesību pilnīgu zaudējumu tiem īpašniekiem, kuru īpašumi atrodas potenciālā vēja parka teritorijā?” M. Pintele skaidroja, ka tāds regulējums ir no 2020. gada, un tas zināmā mērā cilvēkus ierobežo, bet tas tika pieņemts, lai būtu regulējums kā iedzīvotāju, tā VES attīstītāju virzienā. Turklāt lokālplānojuma publiskajā apspriešanā šīs teritorijas iedzīvotājiem ir iespēja par to izteikties.
Regulējums nav pietiekams
Tā atzina Saeimas deputāte Inga Bērziņa, skaidrojot, ka to apliecina šī brīža situācija Latvijā: “Jūs jau dzirdējāt, cik IVN tiek veikti un cik reāli uzbūvēs, līdz ar to manā ieskatā diezgan nevajadzīgi tiek radīta trauksme iedzīvotājiem, ko bija iespējams novērst, jau sākotnēji nosakot stingrāku regulējumu. Piemēram, ja pēc teritorijas plānojumā jau sākotnēji būtu skaidrs, var vai nevar konkrētā vietā būt vēja parks. Tā tas nav bijis, līdz ar to tagad mums ir šī situācija. Un tas, ko dara pašvaldības, – meklē kompromisu, runā ar iedzīvotājiem un mēģina ar plānojumiem atrisināt šo jautājumu. Tāpēc manā ieskatā tas, ka Bauskas un Preiļu novada teritorijas plānojums tika apturēts, ir pilnīgi nepamatoti. Ceru, ka to Satversmes tiesa arī pateiks – gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem.
Mēs jau redzam, ka šie 800 metri īsti nav saprotami ne no vienas, ne no otras puses, jo, iespējams, daudzas viensētas ir neapdzīvotas un, ja to īpašnieki piekrīt, tur būtu iespējams izvietot tuvāk šos vēja ģeneratorus. Tāpēc pašvaldības ir atradušas kompromisu, ieliekot no 1,3 km līdz 2 km lielu attālumu no pilsētām un ciemiem.”
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece reģionālās attīstības jautājumos Sintija Aizpure atzina, ka pašvaldības nevienu brīdi nav teikušas, ka nevēlas savā teritorijā attīstīt atjaunojamo enerģiju, un to arī pierāda «Tapis» sistēmā iesniegtie teritorijas plānojumi: “Pašvaldības tikai vēlas sabalansēt šīs intereses, gan attīstot atjaunojamo enerģiju, vēja parkus un saules parkus, gan arī atstājot dzīves telpu saviem iedzīvotājiem, kā arī no svarīgām, piemēram, ainaviskām vai blīvi apdzīvotā vietām šos vēja un saules parkus nedaudz attālinot.”
Ja ko aizliedz, – jāpamato
Ministrs K. Melnis skaidroja, ka ir četru pašvaldību akcepti vēja parkiem, kas nozīmē, ka tur cilvēki ir vienojušies: “Preiļu gadījumā no diviem parkiem tas neietekmē nevienu. Bauskas gadījumā, šķiet, no 8 ietekmē vienu. Tas parāda, ka pašvaldība ļoti labi var pati diskutēt un vienoties ar attīstītāju par attālumiem. Zinu attīstītāju, kas atsakās no VES, lai nebūtu lielākas iekšējās diskusijas ar iedzīvotājiem un pašvaldībām. Zināmā mērā varbūt pat labi, ka Satversmes tiesa pateiks, ko var vai nevar, lai neveidotos otra situācija, ka mēs cilvēkiem dodam viltus cerību. Plānojumā uzrakstām, ka VES būvēt nedrīkst, bet kāds attīstītājs, nedaudz arogantāks, šo lēmumu pārsūdz, un pašvaldība zaudē. Tad mēs būsim iedevuši cilvēkiem viltus cerību, un – kurš būs vainīgs?! Otra lieta, par ko runājām, ir teritorija, kurai veic ietekmes uz vidi novērtējumu – pēta, var vai nevar būt vēja parks, kāda ietekme būs uz vidi, putniem, cilvēkiem tai skaitā. Bet šis IVN pētījums ne tuvu nenozīmē, ka tur kaut ko varēs būvēt. Taču ir ļoti labi, ka izpētām, kur Latvijā ir kādas bagātības, tomēr, kā redzam, rezultāts ir pavisam cits, nekā sākotnējā ideja – kā to parādīja «Aizliegtais paņēmiens».”
Ministrs vēl piebilda, ka teritorijas plānojumi un IVN ir saistīti ar dažādām saimnieciskajām darbībām, ne tikai vēja parkiem: “Piemēram, nupat runājām par Iecavas gadījumu, kur plānojumā ierakstīts, ka nevar būvēt cūku novietnes vairāk par 10 cūkām. Labi, bet tam jābūt pamatotam ierobežojumam, nevis vienkārši ierakstīt, ka negribam redzēt Iecavā nevienu cūku... Skaidrs, ka mēs neviens negribētu, lai mums blakus uzbūvētu cūku fermu, bet tajā pašā laikā mēs gribam pārtikas drošību, Latvijā audzētas cūkas, lauksaimniecības attīstību... Tās ir tās lietas, kur diskusijai ir jābūt un arī pamatojumam jābūt.”
No konferences dalībniekiem gan izskanēja iebildums, ka pašvaldības bija lūgušas ministrijas izstrādāt skaidrus nosacījumus, bet gada laikā tā arī netika iegūtas skaidras vadlīnijas un kritēriji, ar ko pamatot, kurās vietās tās nevēlētos redzēt vēja parkus, un cik ļoti jāizstrādā šis pamatojums, lai noteiktu šos aprobežojumus.
Ieceru daudz, uzbūvēs tikai 5-7 vēja parkus
Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs skaidroja, ka formāli attīstītāju ir ļoti daudz un arī ieceru ir ļoti daudz, bet jāsaprot, ka vēja parks ir ekonomisks projekts – tam jābūt ekonomiski pamatotam, kuru banka nofinansē. Tas, kas šobrīd notiek, būs līdzīgi kā saules parkiem – Latvijā bija plānoti saules parki ar 6000 megavatu jaudu. Vienu brīdi visi bija histērijā – ja pieslēgs šos saules saražotos megavatus, viss augstsprieguma tīkls tūdaļ sabruks! Bet – process tika noregulēts. Ja nav ekonomiskā pamatojuma, projekti netiek realizēti. Mēs redzam, ka šobrīd saules parku bums ir apstājies – elektrības cenas vasarā ir tik zemas, ka neviena banka šos projektus nefinansē. Ar vēju būs ļoti līdzīgi – visu noteiks ekonomiskie parametri. Šobrīd lietuvieši visu Baltijas potenciālu faktiski jau ir apguvuši. Latvijā ir palikuši tikai daži parki, kas paspēs nofinansēties un nākamo divu gadu laikā tiks uzbūvēti. Un tad uz kādu laiku būs pauze. Es teiktu, ka bez tā, ko «Latvenergo» ir sācis būvēt Kaigu purvā un Pienavā, Latvijā uzbūvēs vēl piecus, maksimums – septiņus parkus, līdz ar to gribu visus nomierināt – nebūs tā, ka visa Latvija būs nosēta ar vēja parkiem.”
Turpinot par ekonomisko pamatojumu, U. Nāburgs skaidroja, ka ekonomiski pamatoti Latvijā būtu finansēt ap 1000 megavatiem: “Ja mēs tos sadalām uz vidējo turbīnas jaudu – sešiem, septiņiem megavatiem, tad runājam par maksimums 150 līdz 200 turbīnām, kas Latvijā tiks uzstādītas un kas ietekmēs mājsaimniecības septiņās vai astoņās lokācijās Latvijā. Tā ietekme nav tik dramatiska; otrkārt, normāliem attīstītājiem, kas spēs finansēt savus parkus, ir jārunā ar iedzīvotājiem, jāiet uz kompromisiem. Tas piemērs, kas iepriekš tika minēts ar 801 metru, norāda uz to, ka attīstītājs tiešām nerēķinās ar vietējiem iedzīvotājiem. Tā nav pareiza pieeja. Bet gribu arī pateikt – ja tagad gribētu noteikt kādas vispārējas izmaiņas likumdošanā un gribētu visas turbīnas pabīdīt divu kilometru attālumā no viensētas, nozīmētu, ka mēs šo tēmu par vēja parkiem pie dzīvojamajām mājām aizveram. Ja tie 800 metru no dzīvojamās mājas ir saprātīgs attālums, tad konkrēti par šiem 150 vai 200 stabiem (VES) ir jābūt diskusijai ar vietējiem iedzīvotājiem, jo ir liela starpība, vai turbīna atrodas 800 metrus no mājas aiz meža vai klajā laukā frontāli pret mājām. Tur ir daudzas nianses, tāpēc par katru VES ir jābūt padziļinātai analīzei, un to var IVN procesā, kā arī diskusijās ar iedzīvotājiem un pašvaldībām sakārtot tā, lai būtu normāla līdzāspastāvēšana starp industriju un sabiedrību.
Ir ļoti svarīga komunikācija jau no paša sākuma, kad tikai ir vīzija par to, ka noteiktā teritorijā kaut ko plānots attīstīt. To nosaka ne tikai likums, bet arī labā prakse, kad ir sākotnējās prezentācijas par projektu, tālāk ir ietekmes uz vidi novērtējuma dažādi etapi, kur arī sabiedrība tiek iesaistīta. Un paralēli tam vēl jābūt tiešai sadarbībai ar pagasta vadību, ar iedzīvotājiem – jābūt padziļinātai, normālai diskusijai. Liela daļa attīstītāju, tajā skaitā arī es, šādā veidā to darām un ar problēmām nesaskaramies. Tātad kompromisu var atrast.”
Par kvotu sistēmu un kompensācijām
Ministram vēl tika vaicāts, vai noteiktos reģionos tiks noteiktas kvotas, cik daudz megavatu no vēja enerģijas katrā reģionā varētu tikt saražots. K. Melnis skaidroja, ka precīzi tādu priekšlikumu viņš iesniedzis Saeimā, kur tas ir uzkāries, jo ir liela diskusija par 150 megavatiem. ”Saprotu cilvēkus, kas bažījas, ka tūlīt apkārt sabūvēs ļoti daudz vēja parku, – neviens tā negribētu dzīvot! Un tad bija ideja – ja vienā reģionā ir viens vēja parks ar 150 megavatiem, pašvaldībai ir instruments, kad tā var pateikt, kurš no vēja parkiem varētu būt un kurš varbūt nevienam netraucē. Pašreiz likumprojekts ir parlamentā, kur meklējam kaut kādas alternatīvas, lai virzītu visu uz priekšu.”
Turpmāk vēl.
Agita Puķīte









