Tieši tāpēc valsts uzskata, ka pašvaldībām vai nu vienlaikus ar teritorijas plānojumu vai tā ietvaros ir jāizstrādā ainavu plāni un jānosaka ainaviskās teritorijas, kurās, piemēram, šādus vēja parkus būvēt nevarētu. 

Tukuma novadam nav ainavu plāna

Lai arī Tukuma novada pašvaldība jau bija pieredzējusi, ko nozīmē ainavu plāna trūkums – proti, pašvaldība pirms četriem gadiem zaudēja tiesā Pienavas vēja parka lietā, un viens no tiesas argumentiem bija, ka “tieša tiesiskā regulējuma kontekstā ainavu aizsardzības teritorijas dome nav noteikusi, kā arī nav noteikusi ierobežojumus VES izvietošanai tās administratīvajā teritorijā, proti, veicot teritorijas monitoringu un identificējot aizsargājamas ainavu teritorijas (..)” Tomēr tai pašā 2022. gadā, kad Administratīvā apgabaltiesa pieņēma savu spriedumu, Tukuma novada pašvaldība, sākot izstrādāt apvienoto novadu teritorijas plānojumu, atteicās no ainavu plāna izstrādes, kamēr citas pašvaldības – Cēsis, Limbaži, Kuldīga, Talsi utt. – tādu izstrādāja. Arguments – plāna izstrāde ir dārga, jo tas nozīmē izvērtēt visu novadu un šīs ainaviskās vietas, skatu punktus noteikt līdz konkrētām zemes robežām. Tomēr jau sākotnējos atzinumos par plāna pirmo redakciju, piemēram, Dabas aizsardzības pārvalde norādīja, ka pašvaldībai ir jāizdala ainaviski nozīmīgas teritorijas, kurās tiktu noteikti īpaši nosacījumi saules paneļu parku, derīgo izrakteņu ieguves vietu utt. ierīkošanai. Tā kā plānojumā šādas vietas nav izdalītas, nav iespējams novērtēt plānojuma ietekmi uz novada ainavu. Tāpēc jau 2025. gada oktobrī???  tika lemts par ainavu plāna izstrādi. 

Kāpēc bez ainavu plāna neiztikt?

Kad šī gada janvārī Kuldīgā īpašā konferencē speciālisti un interesenti diskutēja par vēja parkiem, to radītajiem ieguvumiem un arī zaudējumiem, tika īpaši runāts par šo vēja parku ietekmi uz ainavu. Kā uzsvēra ainavu arhitekts Guntis Kalniņš, vēja parku plānošana ir ainavu plānošanas jautājums, un, piemēram, Kuldīgas novadā šī pieredze jau ir 30 gadu garumā: “Pirmais ainavu plāns tika izstrādāts 1998. gadā, kad arī tika novērtētas, izdalītas vērtīgākās, nozīmīgākās ainavas. Tajā pašā laikā dzima ideja, ka Kuldīga varētu nonākt UNESCO paspārnē kā nozīmīga vecpilsēta, kas pašreiz ir realizējies.” Atbildot uz jautājumu, kurā brīdī būtu jāsāk strādāt pie ainavas, ainavu arhitekts atzina, ka gan teritorijas plānojums, gan ainavu plāns būtu pirmais rīks, kas pašvaldībai jāizstrādā. Tālāk tie ir apbūves noteikumi, kas ir pielikums teritorijas plānojumam. 

VES – kā minimums 4-10 km attālumā

Runājot par to, kā VES ietekmē ainavu, G. Kalniņš minēja dažādus attālumus no apdzīvotām vietām un viensētām – 800 metri, 1,3 km, divi kilometri, taču faktiski 250 metru augsta vēja elektrostacija dabā un pilsētvidē ne ar ko nav salīdzināma: “Mums nav šādu objektu, ko varētu pielīdzināt šādam augstumam, ja nu vienīgi raidstaciju torņi, kas ir 250 metru augsti. Bet kā tos ielikt ainavā? Pēc perspektīvas likuma, objektam attālinoties, proporcija samazinās, līdz ar to pilsētu un ciemu ainavā, kā rēķinām, šādu 250 metru VES augstums izlīdzinās aptuveni pēc četriem kilometriem. Tas nozīmē, ka no četru kilometru attāluma mēs varētu kaut ko saprātīgi sākt plānot, un tas jau būtu samērīgi pilsētvides vai ciema apbūves objektiem. Savukārt laukos, kur ir lauku vide un tradicionālās lauku viensētas, šim attālumam vajadzētu būt vismaz 10 kilometri, lai viensēta varētu samēroties ar vēja elektrostaciju. Visos pārējos gadījumos, kad tās tiek būvētas tuvāk, tās jau ir uzbāzīgas un dominējošas, un tās nevar salīdzināt ar tiem apkārtējās vides, ainavas elementiem, kādi ir apkārt.” 

Ainavu arhitekts arī norādīja, ka šobrīd lielākā daļa vēja enerģijas projektu ir orientēti tikai uz konkrētu teritoriju, un sākotnēji tiek runāts galvenokārt par maksimālo kapacitāti, tātad – cik daudz VES varēs izvietot konkrētajā teritorijā: “Tai pat laikā, kā jau minēts, no ainavas plānošanas viedokļa vēja parki ir dominējošs, telpisks faktors, kas ietekmē ainavu plašā apkārtnē – to redzamība sasniedz vismaz 25-30 kilometrus. Par to iespējams pārliecināties aiz Mažeiķiem, kur vairākās vietās pierobežā ir uzbūvētas 250 metru augstās VES, kas 30 km attālumā ir ļoti labi saskatāmas no normāla cilvēka redzesloka. Tātad redzam, ar kādu ietekmi uz vidi varam rēķināties.”

Ainava nav tikai skaists skats 

G. Kalniņš skaidroja, ka ainavu plānam ir trīs būtiskas sadaļas – kultūrvēsturiskā, estētiskā un dabas sadaļa. VES kā telpisks faktors ietekmē tās visas – gan ainavā saskatāmās kultūrvēsturiskās vērtības, piemēram, dažādus nozīmīgus objektus, gan arī resursus, kas nepieciešami tūrismam. Tās ir kultūrainavas ap pilsētām, ciemiem, baznīcām, viensētām, muižu centriem, vēsturiskajiem ciemiem, kapsētām, pilskalniem. ”Mēs varam par kultūrvēsturisko ainavu runāt arī detaļās, piemēram, par vecsaimniecībām, kuras saglabājušās vismaz 500 gadus. Tās veidojās jau 16. gadsimtā, un ir liela vērtība. Vēsturiskie ķoniņu ciemi, brīvciemi faktiski ir brīvās latvietības pamats... 

Tāpat arī estētiskais faktors ir ļoti būtisks, skatoties no ceļiem, nozīmīgiem skatu punktiem, no apdzīvotām vietām, no lauku un meža teritorijas, no vērtīgām dabas teritorijām. Tas ļauj vērtēt, kā veidojas ainava ap pilsētām, upēm, ezeriem, kā arī atklātās ainavas, kas ir īpašas. Tā kā Latvijas reljefs nav izteikts, plaši ainavu skati ir īpaša vērtība. Arī ainaviskie ceļi, kas ir būtiski tūrisma attīstībai, jo tie ir pieprasīti maršruti. 

Vēl jāņem vērā, ka ainavās ir vairāki skatu punkti – nozīmīgāki un mazāk nozīmīgi. Tātad jāsāk ar to, ka jāizvērtē, kurš skatupunkts ir nozīmīgāks, jo, loģiski, no visiem nebūs vienlīdzīga rezultāta, bet ir svarīgi maksimāli tiekties uz labāko dizainu, uz labāko rezultātu, labāko sasniegumu, – tas ir tas mērķis.” 

Un vēl, kā piebilda pētnieks, jāņem vērā, ka ainavu plāna veiktā izpēte ir svarīga ne tikai saistībā ar vēja parku izbūvi, bet arī ar jau minēto tūrisma nozares attīstību, ar dažādu resursu ieguvi un tamlīdzīgi.

Īpašās kultūrvēstures ainavas

G. Kalniņš uzsvēra, ka viņam lielāka pieredze ir saistībā ar kultūrvēsturiskām ainavām, un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde normatīvajos aktos pasaka, ka kultūrvēsturiskās ainavas ir tās, kas veidojušās, mijiedarbojoties dažādiem cilvēku darbības un dabas faktoriem un ilustrē cilvēces attīstību laikā un telpā: “Jā, tas ir mūsu senču mantojums, ko viņi ir atstājuši gan lauku ainavā, piemēram, viensētās, lauku konfigurācijā, dažādas tradīcijas ceļu iekārtojumā utt. Šie elementi veido ainavas kopumu. Būtiskākais novērtējuma faktors, kas ir ieguvis sabiedrības atzinību, ir, piemēram, Kuldīgas vecpilsēta ar pieguļošo ainavu, tai skaitā Ventas rumbu. Ainavā atspoguļo ne tikai fiziskās vērtības, bet arī dažādas tradīcijas, vēsturiskos notikumus, arī attēlojumu literatūras un mākslas darbos. Tas ir būtisks un interesants, bet ne tik ļoti populārs virziens Latvijā. Tāda, piemēram, ir suitu kultūrtelpa, kas ir nemateriālā kultūrtelpa – tie ir dziedājumi, dzeja, rokdarbi, kas arī realizējās fiziskos priekšmetos, fiziskās lietās, un ainava ir viena no tām. Tā ir pieredze, kas ir atstāta nākamajām paaudzēm; tā ir jārespektē, ja to ir novērtējusi sabiedrība un būtu atstājama nākamajām paaudzēm tāda, kāda tā ir pašreiz.” 

Ainavu arhitekts atzina, ka kultūrvēsturisko ainavu var nolasīt no dažādām vēsturiskajām pastkartēm, [vācbaltiešu mākslinieka] Štafengagena zīmētajiem attēliem, un, salīdzinot redzēto ar mūsdienām – var identificēt vērtības, kas ir saglabājušās, un secināt, kā ainava ir mainījusies, – kas ir mainījies, kas ir vērtīgs un kam būtu nosakāma kultūrvēsturiskās ainavas vērtība. 

“Runājot par vēja parkiem un skatījumu uz tiem kā uz enerģētikas projektiem,  un saistību ar ainavu plānošanu, gribu minēt konkrētu piemēru, ar ko vajadzētu sākt, iepazīstinot sabiedrību, un tas ir piemērs ar teritoriju Kuldīgas novada Sakas pagastā, kur ir paredzēts vēja parks. Tas savukārt ietekmēs Gudenieku ciemu, kur ir gan kultūrvēsturiskas ainavas, arī UNESCO statuss, kur ir kultūrvēstures viensēta, vecsaimniecība, baznīcas komplekss ar baznīcu un nākotnē paredzēto uzbūvējamo torni, ir kolhoza laika un ražošanas apbūve. Un, plānojot maksimālo 12 VES skaitu pie ciema, manuprāt, ietekme uz ainavu ir graujoša, lai arī Gudenieku ciems no šīm plānotajām VES atrodas 8-10 kilometru attālumā. Tieši tāpēc tik ļoti nozīmīgs ir VES parka dizaina gala risinājums – lai tas būtu samērojams ar nozīmīgajiem skatiem un nozīmīgiem ainavas elementiem. Bieži vien izskan arguments, ka tas ir ļoti grūti izdarāms, tas nav iespējams, tas samazina vēja parka efektivitāti par tik un tik procentiem, bet gribu teikt, ka tas nav arguments, jo ir daudz sarežģītāki projekti, kas pilsētvidē tiek īstenoti, izbūvējot kvartālus vai jaunu infrastruktūru. Īstenībā vēja parku izbūvē nav nekā sarežģīta, bet ir daudz lielākas iespējas kaut vai tiekties uz labāku, samērīgāku kompozīciju. Konkrētajā situācijā ir iespējams izkārtot VES, nekonfliktējot ar kultūrvēsturisko ainavu, piemēram, samazinot VES skaistu no 12 uz 8, novēršot to fragmentāciju, rotoru pārklāšanos, dažādos augstumus un attālumus, varam tiekties uz labu kompozīciju un uzlabotu dizainu. Tāpēc, domājot par citiem vēja parkiem, – ja kļūst zināmas teritorijas, kur iespējams saskaņā ar [teritorijas] un ainavu plānojumu izbūvēt vēja elektrostacijas, tad jāizvēlas labāko VES izvietojuma dizainu, kas turklāt jānoved līdz galam tehniskajos projektos un būvniecībā.”

Agita Puķīte