Viršu mēnesī ir divas dienas, kuras iezīmē latviešu literatūrā tik pazīstamā un talantīgā, bet arī ilgus gadus nepelnīti aizmirstā rakstnieka Viļa Veldres dzīves līniju: pirms 100 gadiem, 20. septembrī – viņa dzimšanas diena, bet 1940. gada 17. septembrī – viņa traģiskā un noslēpumainā aiziešana nezināmā prombūtnē.

Agrīnās bērnības pirmie mēneši nākošajam dzejniekam paiet zemgaliskā vidē. Viņš, īstajā vārdā Fricis Jānis Gulbis, dzimis Džūkstes pagastā, kur tēvs strādājis par pagasta padomes rakstvedi. Māte nākusi no inteliģentās Grosbergu ģimenes Lestenes Mariņmuižā.
1909. gadā Gulbju ģimene pārceļas dzīvot uz Talsu apriņķa Andzenes pagasta «Kalēju» mājām. Gaišajos un bezrūpīgi vadītajos bērnības gados vēlāk ielaužas I Pasaules karš, kad vairāki gadi jāpavada bēgļu gaitās Krievijā un Ukrainā. Pēc atgriešanās visi turpmākie negarā mūža gadi F. Gulbim galvenokārt saistīti ar dzīvi un darbošanos literatūrā Talsu novadā, vienmēr viņš sevi apjautis kā kurzemnieku, novada vide devusi ierosmi vairumam viņa darbu. Ne velti dzejolī «Dzimtene» viņš vēlāk rakstīs:
"Ai, Kurzeme, tu – viss mans mūžs,
kur pāri gavilēm un bēdām
no baltas birzes vēji pūš."
Neparasti strauja ir jaunā autora ienākšana literatūrā pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu mijā, kad viņa darbi gan prozā, gan lirikā publicēti visdažādākajos preses izdevumos ar neparastu pseidonīmu Jānis Trimda. Jau kā nobriedis dzejnieks viņš sevi apliecina 1933. gadā izdotajā dzejoļu krājumā «Vaļsirdība». Lasītāju valdzināja patiesi tēlotā lauku cilvēku dzīve, dzimtās zemes dabas skaistums, autora bagātā jūtu pasaule, noskaņās daudzveidīga mīlas lirika. Pirmajā grāmatā arī nelielais dzejolis «Dzimtene», kurš kļuvis varbūt par pašu pazīstamāko, kurā idilliskas rindas par klusiem laukiem, rāmu tāli un zelta ziediem purvainē, bet dzejoļa nobeigums iegūst paliekošu un turpmākos gados valstī pastāvošai politiskai virzībai atbilstošu skanējumu:
"Tur es augu, tur es aru
katru gadu vagu tā,
lai es ilgi dzīvot varu
sava tēva pagastā."
Jo jūtamākas pārmaiņas darbu idejiskā virzībā skatāmas pēc 1935. gada publicētajās grāmatās, jau ar citu pseidonīmu – Vilis Veldre. Aprakstu grāmatās «Ceļi un cilvēki», «Dzīve pie jūras» u. c. nepārprotami izteikts atbalsts valsts un tautas vienotības idejai: "Tagad visai dzīvei cauri iet viens gars un viena griba, un dzīve ir guvusi virzienu, bet virziens devis paļaušanos uz nākotni un ticību darbam."
V. Veldres dzejā un prozā jūt pārliecību par zemkopju darba nozīmīgu, pat cildenu. Valsts pamatu rada darbs laukos, izskan vēlējums, lai "katrā latvju sētā ir rudzu maize svētā un maizei līdzi miers un prieks".
Sava pagasta, novada, savas valsts patriots – tādu iepazīstam rakstnieku, lasot viņa aprakstus, kuros dokumentēta dažādu Kurzemes apvidu pagātnes notikumi, cilvēku ikdienas darbs un sadzīve. Abām pieminētajām aprakstu grāmatām, kuras zināmā mērā var uzskatīt par Imanta Ziedoņa «Kurzemītes» priekšgājējām, ir nozīmīga vieta Latvijas kultūrvēsturē.
Mūsu novada lasītājus jo sevišķi var ieinteresēt tie tēlojumi no grāmatas «Dzīve pie jūras», kuros V. Veldre pratis vērīgi un ieinteresēti ielūkoties zvejniekciemu dzīvē, kur "cilvēki dzīvo pa pusei no zemes, pa pusei no jūras," un salīdzināt pirms gadiem 70 tēloto ar mūsdienām. Autors ir optimists, katrā zvejniekciemā saskatītas laikmeta radītās pozitīvās pārmaiņas, cilvēku darbīgums un ticība nākotnei. Tā Bērzciemā – "daudz jaunu, glītu ēku. Redzams, ka cilvēki te rīkojas uz labu dzīvi. Viņi grib, lai viņu dzīve izskatītos kārtīga un bez vainas. Viņi negrib, lai kāds viņu ciemā saskatītu nīkulību. Tādas te nav." Ķesterciemā – "tur ļaudis tālu tiks, viņos vēl spirgts senais latviešu darba gars un tikumu gaišums." Plieņciemnieki vērtēti kā dūšīgi, strādīgi ļaudis, tāpēc "kaut gan viņi nav nekādi bagātnieki, taču iztiek labi. Kas strādā, tam nekā netrūkst. Arī bērnu trūkuma te nav." Tālākos vērojumos – Apšuciems "sparīgs ciems", Klapkalnciemā – "dūšīgi zvejnieki", Ragaciemā – "kas nedzer, tas dzīvo labi".
Īpašu vietu V. Veldres daiļradē ieņem viņa romāni «Dižmuiža» un «Dēli un meitas», tie nozīmīgi ar autoram tuva novada vēsturisku un kultūrvēsturisku skatījumu. Tā laika lasītāji romānu lappusēs labi atpazina sava pagasta vidi, notikumus un cilvēkus.
Sagaidot un atzīmējot rakstnieka simtgadu, jāatzīst, ka joprojām vēl maz pieejama viņa literārā devuma pati raksturīgākā un vērtīgākā daļa – viņa tematiski daudzveidīgā, noskaņām un pārdzīvojumiem bagātā dzeja. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tikai grāmatu apgāds «Likteņstāsti» 1995. gadā izdevis nelielu lirikas izlasi «Top mani vārdi klusi», kuras saturu vērtējot dzejniece Anda Līce raksta: "Patiešām, par Dzimteni, Dabu, Mīlestību uzrakstīts tik daudz. Bet tās visas trīs ir tik lielas, ka aizvien vēl visiem no tām pietiek – katrs var ņemt pilnas rokas un sirdi. To lieluma priekšā top dvēsele bijīga un vārdi klusi."
2002. gadā talsinieki nelielā eksemplāru skaitā ar dzejnieka meitas Taigas Lasmanes ierosmi un atbalstu izdeva mīlas dzejas krājumu «Saule rasā». Bet pirms gadiem 70 izdotās dzejoļu grāmatas «Vaļsirdība» un «Prieks» jau sen kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. V. Veldres nozīmīgās jubilejas gads bija īsti piemērots to izdošanai, diemžēl atsaucība nav bijusi.
Visu padomju varas laiku V. Veldre bija ne tikai nevēlams, bet arī aizliegts autors. Viņa grāmatas no bibliotēkām tika izņemtas. Tā arī joprojām no rakstnieka literārā mantojuma nav atkārtoti izdoti tēlojumi «Seni stāsti par manu māju», «Ceļi un cilvēki», kā arī interesanti iecerētā, bet nepabeigtā fantastiskā novele «Nemirušais Poruks».
Bagāts un paliekošs literārais mantojums bezgalīsajā mūža gājumā. No attēliem uz mums raugās mūžam jauns dzejnieks – no dzīves aizgājis nepilnus 32 gadus jauns. Negaidītās politiskās pārmaiņas 1940. gadā, Latvijas okupācija, sagaidāmo represiju draudi, kā arī smagie pārdzīvojumi personīgajā dzīvē lika dzejnieka pāragri aiziet no dzīves. Pēdējie vārdi, ko V. Veldre uzrakstījis atvadu vēstulē ir tik raksturīgi viņa cilvēcīgajai būtībai: "Kaut visiem labiem cilvēkiem labi klātos!"