25. maijā 17.30 Tukuma novada Lestenes pagastā 300 m no «Liepu» mājām meža masīvā atrasts bērna galvaskauss – bojāgājušais ir nepilnus divus gadus vecs zēns.

Aizdomās par noziedzīgo nodarījumu aizturēta viņa māte – 1981. gadā dzimusi sieviete. Policija noskaidro notikušā apstākļus un plašāki komentāri pagaidām netiek sniegti; nozīmēta mirstīgo atlieku tiesu medicīniskā ekspertīze. Uzsākts kriminālprocess.

Par notikušo satriekti lestenieki
Notikušais Lestenes pagastā, kur kāda sieviete tiek turēta aizdomās par sava bērna atstāšanu bez uzraudzības un kur atrasts nepilnus divus gadus veca bērna galvaskauss, satriecis arī šī pagasta iedzīvotājus. Viņi par to uzzinājuši, klausoties radio. No viņiem uzzinājām, ka bērna galvaskauss atrasts netālu no dīķa, kas atrodas pie «Dārzu» mājām. Tas, kurš to atradis, policijai noteikti esot zināms. Iedzīvotāji gan neizprot, kāpēc policija to traktē par bērna atstāšanu bez uzraudzības, ja reāli atrod galvaskausu, nevis nepieskatītu bērnu. Viņi pieļauj, ka postā aizgājis jaunākais no kādas sievietes četriem bērniem, un viņiem esot zināms, ka viņa bērna pazušanu slēpusi; pat dakterim un bāriņtiesai melojusi, teikusi, ka bērns atrodoties pie tēva. Cik esot zināms, sieviete, kura tagad it kā esot aizturēta, kopā ar bērna tēvu kopā nedzīvojot, bet dzīvojot kopā ar māti. Iespējams, tieši saistībā ar viņu pirms gadiem septiņiem bijusi publikācijā kādā preses izdevumā, jo tolaik viņa ar mazu bērnu meklējusi patvērumu, tiesa, patiesie notikumi risinājušies kā seriālā. Un smiekli gan par to neesot nākuši. Arī šis gadījums esot tik traģisks, ka bail pat domāt, kā vispār kaut kas tāds varējis notikt. Un vai tiešām viens cilvēks kaut ko tādu var nodarīt otram – savam bērnam…  

Sociālā dienesta vadītājas Inas Balgalves viedoklis
Laipojot starp atļauto un neatļauto, žurnālisti jau noskaidrojuši, ka bērns it kā slimojis un nomiris jau pirms mēnešiem trim, bet māte līķi izmetusi mežā. Viņas vaina vēl jāpierāda, taču šobrīd iespējams runāt vienīgi par palīdzības nesniegšanu saskaņā ar Krimināllikuma 141. panta 2. daļu.
Par to, kāpēc notika tā, kā notika – kāpēc Sociālais dienests savlaicīgi neredzēja problēmas ģimenē, kas bija tā redzeslokā, vaicājām Tukuma novada Sociālā dienesta vadītājai Inai Balgalvei. Lūk, viņas komentārs:
– Tātad – ģimene bija mūsu dienesta redzeslokā un sociālais darbs ar ģimeni tika veikts. Pēdējā tikšanās reizē nekas neliecināja, ka šī ģimene netiek galā ar aprūpes pienākumiem.
– Kas jāsaprot ar aprūpes darbu un kad notika šī pēdējā tikšanās?
– Pavisam precīzi šajā mirklī nepateikšu, taču, kamēr bērna māte bija šeit, Tukumā (vēlāk viņa pārcēlās uz Lesteni pie mātes), viņai bija regulāras tikšanās ar sociālo darbinieci. Šīs sievietes māte ir arī aizbildne vienam no meitas bērniem, un viņa nebija mūsu redzeslokā kā riska ģimene; tāpēc konsultācijas un tikšanās ar sociālajiem darbiniekiem notika arvien retāk. Sieviete regulāri apmeklēja ģimenes ārstu, un sociālais darbs ar viņu tika veikts iespēju robežās. Kad saņēmām informāciju, ka bērns kādu laiku nav redzēts, Sociālā dienesta un Bāriņtiesas pārstāves brauca apsekot ģimeni, konstatēja šo faktu un uzrakstīja iesniegumu policijai; tagad ir ierosināta krimināllieta… Tālāka lietas apstākļu noskaidrošana jau ir policijas kompetencē. Arī Sociālais dienests, protams, izvērtēs notikušo – ko un kā varēja darīt, taču šobrīd ir, kā ir.
– Ko no notikušā var mācīties?
– Mēs nevaram mācīties, kamēr neesam izanalizējuši līdz mielēm šo situāciju. Arī mēs šo informāciju saņēmām tikai pirmdienas vakarā. Man, protams, ir ļoti aktuāls ir jautājums – šī sieviete tomēr nedzīvoja noslēgti viena; viņa dzīvoja sabiedrībā. Kur bija viņas tuvākie, viņas māte? Kur kaimiņi? Ja kādu laiku nav redzēts bērniņš, kas bija līdzās, tad – kas notika ar šo informāciju!? Jo tomēr, it īpaši laukos, šī informācija līdz Sociālajam dienestam nonāk ātrāk, nekā dienests problēmu konstatē…
– Vai šajā ģimenē cieņā bija alkohola lietošana?
– Tā nebija par pamatu sociālajai problēmai. Manā darba pieredzē šis ir pirmais tāds gadījums.
– Ko varat teikt par vardarbību ģimenē – vai šai problēmai ir tendence pieaugt, vai samazināties?
– Tā ir visas sabiedrības tendence, jo, pasliktinoties sociāli ekonomiskajai situācijai, palielinās arī spriedze un stress ģimenē; vecāku bezdarbs un visas sociālās problēmas iet kontekstā. Šiem vardarbības riskiem – ne tikai fiziskai, bet arī emocionālai vardarbībai – diemžēl ir tendence pieaugt.
Mans personiskais viedoklis – sociālais darbs tomēr iet roku rokā ar vecāku sodāmību par vardarbību; arī par pamešanu novārtā un nerūpēšanos; kā būtu, ja būtu izvēle – vai nu tu nes kriminālatbildību par šīm pārestībām, vai izej sociālās rehabilitācijas kursu!? Parasti, ja bērns tiek izņemts no ģimenes, vecāki nāk un saka, ka grib atpakaļ bērnu – ka ārstēsies no alkoholisma, meklēs darbu un labāku dzīvesvietu, taču paiet viens – divi mēneši, un, kad sociālais darbinieks aizbrauc apsekot, viņš jau ir tā kā samierinājies ar bērna zaudējumu; pat ir ērti, ka mazāk bērnu ģimenē; viņš turpina dzīvot – varbūt radīt jaunu ģimeni, bet patiesībā sodu par bērna pamešanu vai atteikšanos reāli nesaņem….
– Probācijas dienestā bija programma varmākām dusmu mazināšanai…
– Tā ir probācijas klientiem, taču arī mums ir grupu darbs, kur vardarbīgie vecāki var iesaistīties, taču, kā lai saka, – nedarbojas šis piespiedu mehānisms. Vienīgais, ko varam izmantot, vecākiem jāmaksā zināma summiņa par bērna aprūpi ārpus ģimenes. Bet šos vecākus naudas sods nekādi neietekmē – nereti viņu sociālās problēmas ir tik dziļas, ka vairs nav būtiski, ja atrodies parādnieku melnajā sarakstā. Piespiedu mehānisms nestrādā! Mans skatījums būtu: ja vecāks neiesaistās sociālās rehabilitācijas programmās, lai sakārtotu savu dzīvi, tad viņš jāpakļauj jau smagākai atbildībai – kriminālatbildībai. Ir jābūt alternatīvai. Cik bieži neesam runājuši ar Bāriņtiesu par gadījumiem, kad policijā iesniegums par vardarbību pret bērnu pierādījumu trūkumu dēļ ir noraidīts… Tā ir kompleksa lieta, kurā būtu jāiesaistās gan Tieslietu, gan Labklājības ministrijas pārstāvjiem, taču joprojām mūsu vienīgais resurss ir šī finansu svira, sociālais darbs un krīzes situācijā – arī sociālā palīdzība, ko piedāvājam sadarbības gadījumā. Jāsaprot, ka visos gadījumos, kad bērns tiek izņemts no ģimenes, vardarbības fakts (fiziskā, emocionālā, seksuālā vardarbība un pamešana novārtā) jau ir konstatēts – un Tukuma novadā ir ģimenes, kur atņemtas vecāku aprūpes tiesības…