1925. gadā namā uzstādīts pirmais radiofons pilsētā, ko vienlaicīgi varēja klausīties trīs cilvēki, maksājot 50 santīmu stundā. 1925. gada laikraksts «Tukums Ziņas» par šo notikumu rakstījis: “Tukuma Viesīgā biedrība 7. augustā savās telpās, 3. stāvā, uzstādīja radiofonu. Kamēr Rīgas raidošā stacija vel nav gatava, pagaidām dzirdami vienīgi priekšnesumi  no Vakar-Eiropas valstīm. Pagaidām iespējams noklausīties uz reizi 3 personām. Kad atmosfēriskie traucējumi nav lieli – priekšnesumi labi dzirdami. Par radiofona priekšnesumu noklausīšanos, saskaņā ar biedrības valdes lēmumu, ņem maksu 50 santīmu – no personas par katru stundu vai stundas daļu. Pašlaik radiofona priekšnesumi sākas plkst. 1/2 10 vakarā un ilgst līdz 12 naktī. Noklausīšanās pieejama arī nebiedriem.”

Biedrības namā atradusies arī vietējā laikraksta «Tukuma Ziņas» redakcija  un dažādi veikali, tajā skaitā Ziedoņa Krauzes puķu un sēklu tirgotava un Tukuma Viesīgās biedrības Ekonomija jeb krodzniecības veikals, kā arī Mārtiņa Ošiņa maiznīca un konditoreja.

Nav biedrības nama, ir strādnieku un kultūras nams

Līdz pat 1940. gadam, kad Padomju Krievijas karaspēks okupēja Latviju un Tukuma Viesīgo biedrību slēdza, nams bija pilsētas kultūras  un izglītība centrs. Savā ziņā tāds tas arī turpināja būt. 1940. gadā te bija Strādnieku nams, par kura izveidi «Tukuma Ziņotājs» informē 25. oktobrī: ”Tukuma pilsētas saimniecības nodaļas paziņojums. Ar Tukuma pilsētas valdes 1940. g. 27. septembra lēmumu pārdēvētas šādas Tukuma ielas, laukums un parks: 1) Aizsargu iela par Milicijas ielu; 2) Zigfrīda Meierovica iela par 1905. gada ielu; 3) Skautu iela par Pionieru ielu; 4) Baznīcas iela par Jordana ielu; 5) Brīvības laukums par Sarkano laukumu un 6) Vienības dārzs par 1905. gada parku. Un likvidētās Tukuma Viesīgās biedrības nams pārdēvēts par Strādnieku namu.”

Otrā pasaules kara laikā Tukuma atjaunoja Viesīgo biedrību, un namā atradās arī pilsētas Sporta biedrība un aizsargu nodaļa, kā arī Latvijas jaunatnes  organizācijas Tukuma apriņķa nodaļas telpas. Pēc kara te izveidoja Sarkanās armijas namu, tomēr pēc dažiem mēnešiem tas pārcelts uz 1905. gada ielu 22/24 (tagad Lielā iela 19), un 1945. gada vasarā  bijušo Viesīgās biedrības namu pārveidoja par kultūras namu. Tajā iekārtoja bibliotēku, kultūras un izglītības nodaļu. 1960. gadā te atvērta arī Tukuma Mākslas un novadpētniecības muzeja pirmā vēstures ekspozīcija, kas atspoguļoja revolucionārās norises pilsētā. 20. gs. 60. gados īpašu popularitāti iematoja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, īpaši estrādes ansambļi, ko vadīja Pāvils Valters, un dramatiskais kolektīvs, kam scenogrāfiju veidojis mākslinieks Artūrs Vaidziņš.

1971. gadā namā izcēlās ugunsgrēks, tā laikā zāle izdega un vēlāk izstrādāts nama pārbūves plāns, kā arī tika projektēta piebūve uz blakus gruntsgabala.

Desmit gadu ilga kultūras nama piebūves celtniecības darbi, un tikai 1982. gadā atjaunoto kultūras namu pilnībā nodeva ekspluatācijā. Un jauno telpu atklāšana sekmēja arī vairāku Tautas kolektīvu veidošanos. Līdz pat 1992. gadam tas bija Tukuma rajona Kultūras nams, bet tad to pārņēma pilsētas pašvaldība. Kopš 1994. gada kādreizējā Tukuma Viesīgās biedrības namā atradās arī Tukuma pilsētas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa, tad Dzimtsarakstu nodaļa, darbojās video nomas punkts «Georgs» un 1997. gadā tika atvērta arī kafejnīca «Margo».

Un nu…

Uzzinājuši tik daudz par šīs ēkas vēsturi, devāmies lūkot, kā tas izskatās šobrīd. Nē, nu nav jau tā, ka nekad nav būts šajā ēkā… Patiesībā te esam viesojušies gana daudz un bieži – gan kā skatītāji, gan kā dažādu pasākumu dalībnieki, arī organizatori un pašdarbnieki… Lai nu kā ir bijis, šobrīd ārkārtas situācijas dēļ tur skats ir pavisam savādāks. Īsā ekskursijā pa šobrīd tukšajām kultūras nama telpām mūs izvadāja Tukuma Kultūras nama darbiniece Agita Stutiņa. Viņa pastāstīja, ka šobrīd ir ļoti sirreāla sajūta, jo ikdienu jānāk uz darbu, kur nu ir klusums. Gadiem, strādājot šajā iestādē, bijis ierasts, ka visu laiku notiek pasākumi, visapkārt ir cilvēku radīts darbošanās troksnis. Jā, par to arī mēs pārliecinājāmies – jau ieejot ēkā un ieraugot afišu sienu, kur uz katras afišas pārlīmēts liels uzraksts «Atcelts» vai «Pārcelts», palika gluži neomulīgi…

Kopā izstaigājām gan nama veco, gan jaunpiebūvēto daļu, kas, godīgi sakot, likās stilistiski pavisam nepiederīga. Vecā nama auru rada vēl no tiem laikiem palikušās kāpnes un skaistie metāliskie margu rotājumi. Ielūkojāmies arī kamīnzālē un kādreizējā laulību ceremoniju zālē. Protams, ka visur ir veikts kosmētiskais remonts, lai viesiem un arī pašiem būtu patīkami uzturēties šajās telpās. Bet katrā no tām, mazliet piestājot un papētot tuvāk, varēja atrast kādu vēstures liecību – podiņu krāsns dzegu, kāpņu ornamentus u.c. Viss skaisti, eleganti un ieturēti vienā klasiskā stilā.

Būvēja smagi, gaidīja – ilgi

Iepazīstoties ar jaunās daļas arhitektūru, tā raisīja pārdomas par kaut ko nepabeigtu, slāņu slāņiem uzklātu… Iespējams, tas savulaik ļoti ieilgušo atjaunošanas darbu dēļ. Palasot vecos laikrakstus, var secināt, ka tas bijis ļoti sarežģīts process. Jau 1976. gada laikrakstā «Komunisma Rīts», publikācijā «Cik ilgi var gaidīt?» var lasīt: ”Rajona kultūras nama joprojām nav. Būvlaukumā rosās daži cilvēki, gandrīz visu laiku bez darba stāv torņa celtnis. Varbūt tukumnieki jau pieraduši un neizjūt nekādu vajadzību pēc kultūras nama? […] Tukumnieki pēdējos gados savā pilsētā nav redzējuši nevienu profesionālā teātra izrādi, nav dzirdējuši nevienu koncertu. Tagad gan gandrīz katram mājās ir televizors, bet vai tas var aizstāt uz skatuves redzētu lugu vai koncertu? Juridiski rajona kultūras nams gan skaitās visu laiku, nav tikai skatuves un skatītāju zāles. Kultūras namā darbojas pašdarbības kolektīvi […].  Bet kāpēc kavējas kultūras nama rekonstrukcija? Būtībā to atjaunot rajona remonta un celtniecības iecirkņa celtnieki sāka tikai 1974. gada septembrī. Izrādās, ka trīs gadi bijuši vajadzīgi, lai noformētu tikai tehnisko dokumentāciju vien un citas formalitātes. Projekts, pēc kura būvē celtni, ir jau trešais. Divi pirmie neatbilda prasībām, par tiem tika samaksāta nauda, bet pasūtītāji taču par brāķi nemaksāja no savas kabatas. Maksāja valsts naudu. Pašreizējais projekts ir ļoti sarežģīts, celtne būs viena no modernākajām mūsu rajonā. Remonta un celtniecības iecirknim būtībā nav tādas tehnikas un darbaspēka, kāds nepieciešams tik sarežģītu celtniecības darbu veikšanai. Turklāt šajā iecirknī darba organizācija nebūt nav augstā līmenī. Par to liecina arī tas, ka iecirknis neizpildīja ne pagājušā gada, ne piecgades darba uzdevumus. Kultūras nama būvlaukumā uzstādīts torņa celtnis, kurš lielākoties stāv dīkā, bet iecirknim izmaksā 600 rubļ mēnesī. Atkal tiek maksāta valsts nauda. Kādreiz objektā strādāja 12 celtnieki. Sliktas darba organizācijas dēļ brigāde izjuka. Tuvojas nobeigumam ēkas vecās daļas rekonstrukcija un nekavējoties būtu jāuzsāk jaunās piebūves celtniecība[ …]Pēc piebūves projekta nepieciešamas 6,5 tonnas nestandarta profila tērauda siju. Ne pasūtītājiem, ne celtniekiem vēl nav zināms, kas un kad tās izgatavos. Šajā gadā jāveic darbi par 100 000 rubļiem. Tas nozīmē, ka jāuzbūvē viss piebūves korpuss (bez iekšējas apdares darbiem). Jau tagad celtnieki skaidri apzinās, ka to nevarēs veikt. Celtnē jāiestrādā 200 kubikmetru monolita betona, bet rajona remonta un celtniecības iecirkņa rīcībā nav tādas tehnikas, lai šādu betona daudzumu varētu iestrādāt ar industriālām metodēm […]. Pēc plāna jaunais rajona kultūras nams jānodod ekspluatācijā 1977. gadā, bet tikai tagad celtnieki saņēmuši tehnisko dokumentāciju un apvienoto tāmes aprēķinu. […] Tukums pagaidām ir vienīgā rajona pilsēta republikā, kurai nav sava kultūras nama. Bet kultūras namam jābūt. Tukumnieki to ļoti gaida.” Kā zināms, gaidīt nācās vēl sešus garus gadus…

Bet arī šodien, gaidot jaunu un šiem laikiem modernu kultūras namu, tā darbinieki rokas klēpī salikušu nesēž. Gan pirms krīzes, gan arī izmantojot jau pirmo kovidierobežojumu laiku, kur vien iespējams, veikti remontdarbi. Kā pastāstīja A. Stutiņa, svaigākais veikums – vestibilā un garderobē. Arī kāpjot pa kāpnēm uz lielo zāli, reiz visai koši dzelteno sienu krāsu nomainījuši pelēcīgi toņi, tādējādi kāpņutelpu un arī telpu pie ieejas padarot gan gaišāku, gan arī tādu kā… modernāku?… Lielā zāle tukša – tas tāds neierasts skats… Pēdējais pasākums, kurā, kā stāsta Agita, ievērojot noteiktos ierobežojumus, varējuši dzirdēt cilvēku balsis un arī smieklus, bijis 5. oktobrī. Tad notikusi izrāde bērniem «Ķepu patruļas aizraujošie piedzīvojumi».

Stāvot zāles vidū un raugoties uz nolaistajām prožektoru rindām, jautājām, kas un kā notiek pašdarbnieku pulciņos. Un A. Stutiņa pastāstīja, ka ir pašdarbnieku kolektīvi, kas likumiskā kārtībā drīkst mēģināt – ir iespēja pozīcijā viens pret vienu trenēt balsis kora dalībniekiem, kā arī teātra mākslinieki var mācīties lomas kopā ar režisoru – arī viens pret viens. Tā arī notiekot, bet patiesībā kultūras namā esot liela saime – aptuveni 300 cilvēku, kas darbojas pašdarbnieku kolektīvos. Tie ir: skolotāju koris «Vanema» (diriģenti Tālivaldis Gulbis, Jānis Andžans), sieviešu koris «Noktirne» (diriģente Sanita Apine, kormeistare Ritma Zāģere), jauktais koris «Gavile» (diriģente Gita Vanaga, kormeistars Ojārs Vītoliņš), senioru koris «Skandīne» (diriģente Gita Vanaga, kormeistars Ojārs Vītoliņš), Tautas deju ansamblis «Svīta» (vadītājs Intars Kleinhofs), vidējās paaudzes kolektīvs «Svīta» (vadītāja Ilze Voiska), vidējās paaudzes deju kolektīvs «Vidums» (vadītājs Intars Kleinhofs), senioru deju grupa «Romantika» (vadītāja Inese Vīnšteine), retro deju kopa «Valsis» (vadītāja Evita Skavronska), pūtēju orķestris «Tukums» (vadītājs Māris Rozenbergs), Tautas mūzikas ansamblis «Danču spēle» (vadītājs Armands Krievs), saksafonu ansamblis (vadītāja Eva Folkberga), Tukuma teātris (režisore Valda Rācenāja),

Jaunatnes teātris «Brīvā versija» (režisors Ilgonis Škāns), bērnu un jauniešu teātris «Knifiņš» (režisore Zane Štāla), popgrupa «Punktiņi» (vadītāji Inguna Silineviča, Artis Rācenājs), tradīciju un ziņģu kopa «Avots» (vadītāja Anita Stikāne). Kopā Kultūras namā nodarbināti 50 cilvēki, no tiem 24 štata darbinieki (tajā skaitā sezonas), bet 26 speciālisti ir līgumdarbā un strādā ar amatiermākslas kolektīviem.