Mūsu saruna ar rakstnieci Māru Svīri notika Latvijas valsts proklamēšanas 89. gadadienas priekšvakarā. Rakstniece nāca steidzīga – iebraucot Rīgā, vienmēr pusi pilsētas nākoties apskriet, visādas darīšanas kārtojot…

– Zinu, ka nupat nākat no apgāda «Lauku avīze»… Lūkojāt, kā top drukātais scenārijs?
– Jā, biju skatīties, cik tālu tikts ar grāmatas tapšanu. Grāmatā iznāks «Likteņa līdumnieku» scenārijs. 10. decembrī daļa grāmatu jau nodrukātas, jo 14. decembrī Madonā ir «Likteņa līdumnieku» pēdējas daļas prezentācija, un tad grāmatai jau jābūt. Filmēts viss ir Madonas rajonā, un tā jau ir visu laiku bijis, ka visas gatavās filmas daļas vispirms rāda Madonā… Šis būs tāds dīvains gadījums, kad vienai grāmatai ir divi dažādi nobeigumi: Kaijaka «Mantiniekiem» ir viens nobeigums, bet filmas scenārijam un šai grāmatai – cits. Un tie abi ir diezgan atšķirīgi! Tas ir tas, ko bieži vien saku: ja jums nepatīk manas grāmatas nobeigums – izdomājiet savu! Jo, galu galā, cilvēku attiecības jau nav vēsturiskā patiesība. Attiecības nav norakstītas no dzīves… Un pagrozīts šajā grāmatā būs diezgan daudz, jo romāns ir viena lieta, filmas scenārijs – kaut kas cits. Romānā var būt tā sauktās "atvērtās beigas", kā ir arī Kaijakam – sak, nu tad sanāksim visi radi kopā un izlemsim, kā dalīsim māju, zemi… Bet filmā tā nevar. Ja skatītājs tik ilgi turējies uz šīs dzimtas stāsta viļņa, dzīvojis līdzi «Nārbuļu» ļaudīm, tad viņš nevar palikt pie tādas nenoteiktības. Filmā jāparāda, ar ko visi strīdi beigušies, kā «Nārbuļi» sadalīti – par spīti pirmā saimnieka Jēkaba uzskatam, ka «Nārbuļi» ir nedalāmi. Nākamās paaudzes domā citādi, un pats Jēkabs jau arī neko nav darījis saimniecības nedalāmības labā – viņš pat testamentu nav uzrakstījis! Dzīvojis ar pārliecību, ka pietiks ar to, ka viņš mājas noteicis par nedalāmām…
Ir jau veciem cilvēkiem laba tā domāt, bet… Dzīve ir tāda, ka nevar nedalīt. Cauri visām vēstures peripetijām tas ir neiespējami. Visa mūsu Latvijas vēsture ir tāda! Tāpēc jau dalīti arī «Nārbuļi» gan 1940. gadā, kad zemi atņēma saimniekiem un sadalīja kalpiem, gan – vācu laikā, kad atdeva atpakaļ… Pēc kara atkal dalīja, tad – viss bija kolhozam, tagad – atkal atdeva atpakaļ, bet nu jau vairs nebija pirmo mantinieku, nu visu dabūja pēcnācēji. Ziniet, man bija ļoti interesanti izsekot tam visam līdzi! Esmu studējusi juristos, nevis filologos, un man bija interesanti dalīt, zīmēt un rakstīt, kā vajadzētu dalīt saimniecību, kas un cik pienākas mantiniekiem, mantinieku mantiniekiem… Tas bija jāpēta kā juristei – no tiesiskās puses. Bet ir vēl otra – emocionālā – puse, un tajā es vairs neesmu juriste, tad es esmu rakstniece…. Un arī tiem mantiniekiem ir dažādas domas un uzskati! Viens mantinieks pat no Amerikas ir atšāvies, un arī viņam ir savs viedoklis, kā vajadzētu dalīt. Bet kad uzzina, ka viņš no šīs zemes dabūs vien kādus 30 akrus, kas ir apmēram 15 hektāri, un vienu istabu «Nārbuļos», tad… viņam nelon, viņš vienkārši atmet visam ar roku. Viņam vairs nevajag.
– Jā, tā ir, tāda nu ir Latvijas vēsture… Patlaban, Latvijas Republikas proklamēšanas 89. gadadienas priekšvakarā, – vai mūsu politiķi, valdības vīri arī nedomā tāpat kā «Nārbuļu» Jēkabs – sak, kā es pateikšu, tā būs!
– Nu…(Dziļa nopūta.) Man gan liekas, ka mūsu politiķi par daudz maina savas "pateikšanas"! Ja viņi paliktu pie tā, ko pateikuši, tad jau būtu labi! Ir acīm redzami, ka viņi daudz ko pasaka neapdomājot, neapsverot.
– Vai jums, juristei, viņos klausoties, reizēm "mati neceļas stāvus"?
– Es jau bieži tā smejoties saku: kāpēc mani neņem par padomnieci?! Es par to nemaz naudu neprasītu! Dotu padomus par velti… Pirmais, kas būtu jāievēro: vispirms vajag septiņreiz nomērīt un tikai tad darīt…
Ziniet, es tagad sacīšu savas domas, kas stipri vien atšķiras no visa līdz šim tiražētā. Patlaban ir tāds interesants gadījums, kad valdību gāž… masu mediji! Nevis opozīcija. Var jau būt, ka atsevišķus medijus ietekmē opozīcija… Katram masu medijam, katrai avīzei, katram žurnālam, katrai televīzijai, izņemot Valsts televīziju, tagad ir savs īpašnieks. Neviens nedrīkst diktēt vai uzspiest savu gribu žurnālistiem. Katrs žurnālists ir brīvs! Taču.. arī katrs žurnālists ir tikai cilvēks…Vēl vairāk – viņš ir cilvēks, personība, domājoša būtne – ar saviem uzskatiem, un arī viņam ir savas domas, pārliecība, un viņš to pauž. Gan simpātijas, gan antipātijas. Viņš izvēlas tādus runātājus, tādus informācijas avotus, ar kuru palīdzību var pierādīt savu taisnību….Bet tad es domāju: vai tiešām – žurnālisti paši? Es domāju – aiz viņiem kāds stāv. Kāds politisks spēks… Es nezinu, kas… Kas tad aicināja tautu uz lielo piketu? Aicināja «Diena», un tās redaktore Sarmīte Ēlerte pirmajā piketā stāvēja! Kas lēja samazgas par pašreizējo Valsts prezidentu, kamēr viņš vēl bija tikai kandidāts? Tā pati «Diena».
Tik daudzi cilvēki ir bezgala sašutuši: "Kas tagad notiek?!" Bet, kad sāk analizēt, izrādās – tas ir tikai masu mediju uzstādījums. Kļūdas ir katram. Arī, Drošības iestāžu likuma grozījumus apspriežot, visu laiku tika jauktas valsts drošības iestādes ar sabiedriskās drošības iestādēm. Un es nezinu, cik tas ir žurnālistu nezināšanas dēļ, cik – tīšuprāt.
Ja runājam par Valsts prezidenta izvirzīšanu… Kā tad izvirzīja Gunti Ulmani? Kā – Vairu Vīķi-Freibergu? Vai tad apspriedās ar tautu?! Satversme taču neparedz, ka prezidentu izvirza sabiedriskās organizācijas. Prezidentu izvirza Saeimas deputāti. Ko tur var gribēt? Jā, arī izvirzot pašreizējo Prezidentu, partijas vispirms meklēja kandidātus no sava vidus, bet tad… Masu mediji izdarīja spiedienu, un partijas padevās – meklēja bezpartejisko… Protams, es domāju, ka rezultāts ir labs, Prezidents darbojas labi un darbosies vēl labāk, un jābeidz skandināt par to, "kā viņš tika ievēlēts"… Ievēlēts tika tā, kā to paredz likums! Es domāju, – ir pilnīgi aplami, ka masu mediji uzurpē varu… Un tagad tas pats sākas ar premjeru – vajagot, lai tauta izvirza. Kas ir tauta? Nu, jā, viena vēsturiskā teritorija, viena valoda, vienota ekonomika un tā tālāk, bet Latvijas tauta ir divi miljoni trīssimt tūkstoši, latviešu tauta ir apmēram miljons trīssimt tūkstoši… Tautas gribas izpausme ir referendums. Savukārt, ne Prezidenta, ne premjera izvirzīšanai Satversmē referendums nav paredzēts.
– Jā, Satversme nav mainīta…
– Un kāpēc gan mainīt Satversmi?! Tas nav jādara! Es domāju, ka Satversmes radītāji ir bijuši vienkārši ģeniāli! Viņi visu salikuši pa vietām. Vēlēšanām, tautas nobalsošanai ir liela neprognozējamības, liela gadījuma iespaidu iespējamība. Par atsevišķiem politiķiem ir balsots tāpēc, ka viņi radīja simpātijas… Par laimi, viņi savā laikā bijuši savā īstajā vietā, bet… var taču būt arī otrādi! Piemēri nav tālu jāmeklē – tas pats Zīgerists. Lai Dievs pasargā! "Piecas minūtes" pietrūka, lai viņš kļūtu par premjeru Latvijā! Cilvēki par banānu skrēja par viņu balsot! Tad jājautā: kāda tad ir tā "tautas balss"?! Tā vienmēr nebūt nav tā objektīvākā. Un tāpēc Satversmē ir paredzēts, ka tauta nevēl premjerministru. Varētu būt, ka tauta vēl Prezidentu…Bet tad – kurš tas būs? Eņģelis no debesīm? Mans labākais kaimiņš? Bet manam labākajam kaimiņam nebūs tik daudz naudas, lai viņš varētu šo vēlēšanu kampaņu izturēt… Varbūt varētu būt mums tīkamākais miljonārs? Bet tad cilvēki atkal būs sašutuši: kā viņš uzdrošinās?! Viņš taču miljonus saņem! Un sazin, kā pie tiem ticis! Tātad – atkal nebūs labākais variants. Tāpēc uzskatu, ka Satversmē ir labi un gudri ierakstīts!
Ir jau labi, ka tauta visā piedalās, domā līdzi. Un tomēr – es domāju, ka vajadzētu ļaut, lai tie, kurus esam ievēlējuši, un tie, kas amatos iecelti, strādā profesionāli savu darbu, un diez vai mums vajadzētu tik intensīvi līst ar saviem padomiem.
– Varbūt mums jābūt modrākiem un gudrākiem, kad tuvojas vēlēšanas? Jāmeklē kandidāti, jāpēta viņi, jāizsver viņu vārdi un jāvērtē darbi. Kāpēc kandidāts, kas dzimis, audzis un ilgi strādājis vienā novadā, pēkšņi balotējas no gluži cita novada, kur cilvēki viņu nepazīst? Varbūt, ka tieši tur tas "suns aprakts"? Varbūt dzimtajā pusē viņu pārāk labi pazīst, un arī pats "suns zina, ko ēdis"…
– Tas varētu gan būt!
– Labi, tagad parunāsim par jums. Par rakstnieci Māru Svīri. Par sievieti – ar dēlu, mazbērniem, vīru, dārzu un māju pie Daugavas, līdzās Staburagam… Par to, kā strādājat un atpūšaties.
– Te, Rīgā, ir visādas darīšanas un skriešanas, nekāda strādāšana, ne atpūšanās nesanāk. Un vispār – patiesību sakot, es nezinu, ko nozīmē atpūsties! Naktīs guļu, un tad es atpūšos. Kas gan ir atpūta? Ja es lasu, tad – uzskatu, ka tas ir darbs! Intelektuāls darbs. Ja rakstu – darbs. Ja mājās mazgāju logus, grīdu vai veļu – arī tas ir darbs. Es nezinu, kā tas ir – vienkārši atpūsties…
– Nu, piemēram, tamborējot…
– Ai, es kādreiz jaunībā gan adīju, gan tamborēju! Adīšanas bilance – divas kleitas, vairāki džemperi. Esmu sev vienu kleitu un vairākus džemperus arī uztamborējusi… Vienu laiku dzīvoju Dubultos – uz Jūrmalu bija daudz vilcienu, tie bija pietiekami tukši – varēja sēdēt un tamborēt. Daudz varēja padarīt! Pie televizora varēju tamborēt – «Panorāmā» vai citos zināmos raidījumos nav taču visu laiku ekrānā jāskatās, pietiek, ka reizēm acis pamet. Jo tos ģīmjus jau es pazīstu, man tikai to tekstu vajag! Seriālus gan mēs neskatāmies… Bet tagad, kad vajadzīgas brilles, kad no tambordarba pāri brillēm jāskatās uz ekrānu, man tā bolīšanās nepatīk – tagad adīšanu un tamborēšanu esmu pametusi. Kādreiz pat kleitas pati sev šuvusi esmu!
– Un kā ar rakstīšanu? Iedvesma jāgaida? Vai cītīgi pie rakstāmgalda jāsēž?
– Tā laikam esot dzejniekiem, ka viņiem vajag iedvesmu. Bet prozaiķiem ir divas lietas: vispirms – izdomāt, un pēc tam – uzrakstīt. Uzrakstīt – tas jau ir tāds ikdienas darbs… Izdomāt man vienmēr ir ļoti paticis! Stāstu viegli izdomāt. Bet romānā visu to sižeta līniju, lai tā būtu ar konfliktiem… Tas ir diezgan grūti. Sižets – tā tomēr ir liela lieta! Pasaulē rakstnieki ir zaguši cits citam sižetus, kāvušies un šāvušies sižetu dēļ… Katrs dzīves stāsts var būt romāns, tomēr tas nav sižets. Var jau pastāstīt dzīves stāstu, taču cits aiz cita savirknēti notikumi vēl nav sižets…
– Jūs zīmējat sižeta līnijas, shēmas, veidojat radurakstus?
– Nē, radurakstus nepierakstu – tie tomēr ir prātā. Es tikai pierakstu gadu skaitļus – kad kurš no personāžiem dzimis, cik viņam ir gadu tajā vai citā epizodē… Lai neiznāk tā, ka kādai vēl 70 gadu vecumā bērni dzimst…
Rakstīt – tas ir… vienkārši jāsēž un jāraksta, kad izdomāts! Daļēji izdomāts. Rakstot jau mainās daudz kas. Zināms taču, kā varoņi paši sāk darboties, kā neļaujas… Viņi kļūst dzīvi! Ja viņi ir dzīvi, viņus nevar lauzt, viņiem ir sava ieprogrammētā dzīve…
– Un tas programmētājs nebūt nav darba autors, rakstnieks…
– Ja mēs tā domājam un runājam par Smalkajām Pasaulēm, par virtuālo pasauli… Literatūra jau gadu simtiem ir tāds… Smalkās Pasaules pierādījums! Apliecinājums. Mēs – arī es taču – kad lasu, uzrakstīto redzu kā realitāti; redzu visu, kas notiek. Es viņus redzu, dzīvoju līdzi viņu dzīvei! Es nevaru lasīt, kad es rakstu! Nevar tā – pa dienu palasīšu, pa vakaru – parakstīšu. Nē! Jo Tā Pasaule nojauc Manu Pasauli.
Darbu varoņi nāk pie manis ar savu dzīvi, ar izskatu, arī – ar vietu… Nupat «Karogam» nodevu Ziemassvētku stāstu… Ir tāds projekts – vairāki rakstnieki uzaicināti rakstīt Ziemassvētku stāstus, un decembrī žurnāls tos publicēs… Un tā – vakar ar Vladimiru [Kaijaku] braucam no Staburaga uz Rīgu, un es viņam pa ceļam vienā vietā pēkšņi saku: "Te tas notiek!" Viņš nesaprot: "Kas notiek?!" – "Ziemassvētku stāsts!" Rakstot es to vietu domās redzu!
– Vai jums arī gadās tā, ka ienāk prātā laba doma – kāds sižeta fragments, epizode… Ieraugāt kādu vietu, cilvēku, detaļas, taču – nav laika vai apstākļu tos pierakstīt, un tie… pagaist. Aiziet nebūtībā un vairs neatgriežas. Vai tad nav skumji mazliet?
– Ziniet, es daudz neskumstu… Uzskatu: ja kas pazūd, tam arī bija jāpazūd. Ja tas ir kaut ko vērts, viņš atnāk atpakaļ! Gadās, ka pēc dažām dienām tu pēkšņi atkal atceries. Lietas, kas aiziet, nav jācenšas paturēt… Un nav tā, ka, ejot laukā paravēt puķes, es turpināšu domāt par rakstāmā darba sižetu… Tur rodas citas domas, kas novirza ﾚīs domas…
– Jums dārzā ir arī puķes?
– Man ir tikai puķes! Protams, arī augļu dārzs. No tādām praktiskām lietām man ir vienīgi… dilles! Mēs vairs nevaram uzrakt tik lielu dārzu – ne viens, ne otrs.
– Un nav, kam palūgt?
– Kur nu palūgt! Mēs esam gatavi maksāt, bet nav neviena, kas to dara…
Man dārzā ir 22 šķirņu peonijas. Anemoņu peonijas – tādiem lieliem ziediem, arī kokveida peonijas. Ir viena peonija, kas saucas 'Angel's cheek'. Ārējās vainaglapas ir lielas, tumšāki rozā, tuvāk viducim ziedlapas ir oranžīgi rozā, viduča kamols ir maigi, maigi rozā, un viducī – atkal tāds oran˛īgs… Nu patiešām – eņģeļa vaigs! Tās man ļoti patīk. Man ir arī senās šķirnes – visā Latvijā pazīstamās visagrākās – sarkanās un smaržīgās. Kaimiņiene, kas tās kādreiz deva, teica: "Tā ir sējas roze!" Tās zied tā uz sējas laika beigām… Agrāk jau tā pārmērīgi agri nesēja… Man patīk tas vārds – sējas roze! Vēl viena sarkanā ir no kolekcionāra Aldoņa Vēriņa 'Red scharm', ir krievu šķirne – 'Sņežnij šar'. Tā zied milzīgām, baltām bumbām!
Man ir arī dienziedes – kādas 15 šķirnes. Arī tās man patīk, bet tās ir… nedaudz uztraucošas. Vienā dienā skaties: ak, cik skaists zieds! Bet nākamajā: ak, skaistums jau pagalam! Katrs zieds tikai vienu dienu zied, un tad ir jālasa nost tie vecie ziedi, lai dārzs labi izskatītos.
Man ir arī lielie bārdainie īrisi. Tiem ziedi nav tik bieži jālasa nost, bet toties tie ir kaprīzi – tad viņiem lapu puve uzmetas, tad gumi pēkšņi sāk pūt…
No viengadīgajām puķēm es katru gadu nopērku balzamīnes, sastādu, un tās man skaisti zied līdz vēlam rudenim. Un tad man vēl ir lilijas – selekcionārs Jānis Vasarietis tagad dzīvo kādu piecu kilometru attālumā no mums – tās šķirnes nāk no viņa. Viņš bija gatavs dāvināt vēl un vēl, taču es atteicos – pārāk daudz noņemšanās.
Peonijas tomēr ir tās mazprasīgākās! Kaut kur dārza stūrī man ir arī vecum vecie flokﾚi…
– Prieks redzēt sakoptu zemi un tīrumus! Grūti dzīvot laukos, ja nemīl zemi, dabu… Vai lauksaimnieciskā lielražošana neattālina no zemes? Vai mūsdienu bērniem nepietrūkst lauku idilles?
– Pietrūkst, protams, ka pietrūkst! Bet laucinieks nevar tā – ļoti racionāli domāt tikai par ražošanu, un vairāk nekā… Pat nerunājot par to, viņš izjūt Dabu! Kad braucu pa Latviju, skatos un priecājos: lauku mājas tiek aizvien vairāk sakoptas…
Platības, kas nekoptas un aizaugušas, ir tiem īpašniekiem, kas zemi nemīl, kas to mantojuši un tagad gaida, kad izdevīgāk varēs pārdot… Mums, piemēram, ir tiki 1,6 hektāri – robeža iet gar Daugavu, un, loģiski, gar kaimiņu robežām. Kad zemes reforma sākās, mums piedāvāja arī lielākas platības, taču atteicāmies. Bijām tik naivi, ka… pat no meža atteicāmies! Mežs?! Mums?! Mēs taču nezāģēsim mežus…
Zeme ir jākopj. Ja nevaram apkopt, mēs nevaram zemi ņemt!
– Tā nedomā tie, kas zemes uzpērk un pārdod…
– Par pirkšanu un pārdošanu, ko mēs pēc veca paraduma saucam par spekulēšanu… Tur varbūt nekas ļauns nav. Visa pasaule jau ir pastāvējusi uz pirkšanu un pārdošanu! Pat Jēzus, mēs zinām no Bībeles, tirgotājus izdzina tikai no tempļa. Pie tempļiem vienmēr ir pastāvējusi tirgošanās. Plēšanās un naidošanās radu starpā – tā gan nekad nevienam neko labu nenesīs, jo mantas dēļ nedrīkst nodarīt cilvēkam ļaunu! Tur nu ir jāpadomā ļoti, kam tā manta vairāk vajadzīga, kurﾚ saimniekos. Ir simtiem veidu, kā vienoties, bet tāda ietiepšanās un ļaunuma turēšana sirdī nu gan pie laba nenovedīs!… Un te nu man atkal jāatgriežas pie politikas.
Es domāju, ka arī visai Latvijai šī naidošanās nenesīs labu! Arī tīri karmiskā ziņā. Pārāk daudz ļaunuma. Vispirms absolūti viss tiek apliets ar samazgām, un pēc tam tikai sāk skatīties, vai tajās samazgās kaut kas labs nav bijis… Un, kad, ielūkojoties dziļāk, redzams, ka nekas slikts nav bijis, tad – neviens pat neatvainojas! Es te negribu runāt par žurnālistiem, pat par tautu – ne. Es – par cilvēkiem. Nu, kā var bez pierādījumiem zākāties, runāt tik ļaunus vārdus! Reizēm – pat ar tādu kā ļaunu prieku. Un prese diemžēl to tiražē… Tas nāks atpakaļ sacītājam…
Valstiskās domāšanas pietrūkst. Tas ir loģiski, tā ir visā pasaulē un tā tam jābūt, ka, strādājot augstos un atbildīgos amatos, cilvēks pelna labi! Pat Bībelē rakstīts, ka ēzelim, kas kuļ, nebūs muti aizbāzt… Par savu darbu jāsaņem attiecīga alga! Tā nav zagšana! Un apskaust… Tad dzīvo, mācies, strādā un centies tā, lai tu arī reiz vari kļūt par Saeimas deputātu. Vai – skolo savus bērnus tā, lai viņi var kļūt! Mierīgāk, ne tik sakāpināti uz to vajadzētu iemācīties raudzīties.
Tad vēl – kāda lasītāja ieteikums: valdībai rūpēties par to, lai ienākumi būtu nevis no spekulantu nodokļiem, bet no rūpnieciskās ražošanas. Bet… tas taču ir sociālisms! Tur mēs jau bijām! Mēs gribējām kapitālismu, un dabūjām kapitālismu! Mēs tikai nezinājām, kāds tas ir… Rūpniecība pieder privātajam kapitālam, kapitālists maksā nodokļus, ikviens cilvēks maksā nodokļus, vēl nāk nodokļi no tirdzniecības, un tā veidojas valsts budžets. Mums vispirms jāsaprot, kā tās lietas notiek, un tikai tad varam publiski runāt. Mājās, savā ģimenē, runā, ko gribi, bet publiski liet žulti un ar prieku to tiražēt… Tas tiešām valstij labumu nenesīs! Vajadzētu iemācīties – pirms runā, apdomāties. Varbūt tos vārdus vispār labāk neteikt, paturēt pie sevis.
– Ko darīt, lai šī žults nerodas? Ar to, ka cilvēks visu paturēs pie sevis, nebūs līdzēts. Spriedze augs, krāsies, un tad… Zinām taču, kādi mēdz būt "sprādzieni"…
– Man tā grūti teikt… Man šo problēmu nav – es nekad neskaužu. Ja kādam labāk iet, tad viņš vai nu labāk prot, vai viņam labāk veicas. Es gan mēdzu apbrīnot: redz, kā tam veicas! Kaut man arī tā būtu! Kāpēc gan lai viņš nebūtu pelnījis to, kas viņam ir?! Jāmēģina sev iestāstīt, ja citādi nevar: man būs tas, ko es spēšu, tas, kas man būs lemts. Pozitīvā domāšana jāizkopj, un te nu katram jāsāk ar sevi!
Jā, mums valstī ir mazas pensijas, bet… ir maz pensionāru, kam nav bērnu! Jā, var jau sacīt, ka bērniem ir pašiem savas problēmas, taču viena no bērnu "problēmām" ir viņu vecāki. Bērnu pienākums ir visiem spēkiem palīdzēt saviem vecākiem. Ja mēs runājam par Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, ko tik ļoti slavējam, tad – tajā laikā vispārīgu pensiju nemaz nebija! Pensijas bija tikai valsts ierēdņiem un skolotājiem. Ārstiem pensiju nebija, zemniekiem nebija… Saimnieku vienmēr bijis mazāk nekā kalpu, un arī kalpiem taču nebija pensiju, bet bija vecāki… Un toreiz dot vecākiem maizi bija katra cilvēka elementārs pienākums.
Par veselību arī pirmām kārtām jārūpējas katram pašam. Saka jau, ka līdz 40 gadiem mēs savu veselību gandējam, pēc tam – sākam ārstēt. Es gan savējo neesmu gandējusi. Nekad neesmu smēķējusi, ja iedzeru – tad tikai glāzi kaut kā laba. Vīnu, piemēram…
Un vēl – pilsētniekiem savus bērnus būtu jānorūda, jo pārāk vārgi mums viņi ir, pārāk bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām…
– Bērnus nākas rūdīt arī garīgi. Mūsu sabiedrība nereti ir ne vien pavirša savas steigas dēļ, bet arī… ļauna! Bieži vērojama neiecietība gan pret bērniem, gan veciem cilvēkiem.
– Sabiedrības briedumu nosaka tas, kā tā izturas pret veciem un pret maziem. Bet, nenoliedzot to, ko sacījāt, es gribētu jautāt: kas ir sabiedrība?! Agrāk, kad visa sabiedrība bija padomju cilvēki, visi domāja, runāja un rīkojās vienādi. Tagad gaidīt, ka visiem būs viens viedoklis, ir neiespējami…
Sabiedrība ir ļoti dažāda! Ir pensionāru sabiedrība, kas arī nav vienveidīga; ir bagāto cilvēku sabiedrība, par kuru raksta tā sauktā dzeltenā prese un par kuru mēs ar tik šausmīgu interesi lasām… Tā ir tā lūrēšana pa atslēgas caurumu, un ar preses palīdzību šī tieksme tiek kultivēta. Naudiņas var pietrūkt kaut kam citam, bet šiem nolūkiem – vienmēr atradīsies!.. Attaisnojums – tā esot sabiedrības interese par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tad jājautā: kas tā ir par sabiedrību, par kuru mums viss jāzina, un kas tā par sabiedrību, kas vēlas zināt, cik reizes kurš apprecējies?!
Es laikam nepiederu tai sabiedrībai, kas pazīst šo sabiedrību, un man tas ir absolūti vienaldzīgi! Vienotas sabiedrības nav un nemaz nevar būt. Un visi viedokļi ir tikai atsevišķu grupu viedokļi, un nevienam nav tiesību uzurpēt savu viedokli, paziņojot to par visas sabiedrības viedokli! Diemžēl vieni to dara, un citi – pakļaujas, tiražē tālāk…
Manuprāt, pat valsts pirmajām personām ir tiesības uz savu personisko dzīvi, uz lietām, kas nav publiski apspriežamas.
Te es ar nelielu atkāpi gribētu parunāt par Prezidentu dzīvokļiem… 1995. gadā toreizējais prezidents Guntis Ulmanis netālu no Staburaga iestādīja ozolu… Staburadzieši viņam palūdza, jo tajā vietā arī 1937. gadā, par godu Prezidentam Kārlim Ulmanim, bijis iestādīts ozols… Tiesa, toreiz koks bijis izvēlēts par lielu, tāpēc nav ieaudzies. Tagad tur aug arī Vairas Vīķes-Freibergas, arī Valda Zatlera ozoli… Un tad es tā padomāju: tagad ir trīs ozoli; ja paredzēts veidot Prezidentu ozolu loku un ja katrs nākamais prezidents būs savā amatā tikai četrus gadus, tad 40 gados tur radīsies klāt tikai desmit ozoli. Ja ievēlēs atkārtoti, tad – tikai 60 vai 80 gados būs desmit ozoli… Un tad es domāju: vai tad tiešām Latvija ir tik nabaga, ka nevar sarūpēt labu un skaistu dzīvokli saviem eksprezidentiem?! Un vai skaļa, sašutuma pilna brēkāšana par to nav mūsu gara nabadzība?
– Jā, bet valdība taču saka, ka visam naudas nepietiek! Bet nezin no kurienes rodas te šim, te tam… Un arī es šajā gadījumā ar to nemaz nedomāju Prezidentu dzīvokļus.
– Vienu lietu gan es gribētu noteikti: lai mūsu valstī būtu bezmaksas augstākā izglītība! Ja mēs gribam valstī augsti izglītotu sabiedrību, tad tā būtu viena no pirmajām lietām, kas jādara. Tas ir nožēlojami, ka vecākiem, kas grib redzēt savus bērnus labi skolotus, par katru studentu jāmaksā ap tūkstoš latu mēnesī. Tai jābūt valsts rūpei, jo tā taču ir mūsu visu, visas Latvijas nākotne!

Māra Svīre

Rakstniece Māra Svīre latviešu literatūrā ienākusi samērā vēlu – 1936. gadā dzimusī juriste pēc izglītības un radio žurnāliste pēc nodarbošanās savu pirmo stāstu «Grēksūdze» uzrakstījusi 1972. gadā. Literāro pseidonīmu ieteicis dzīvesbiedrs – rakstnieks Vladimirs Kaijaks, pamatojot to ar domu, ka, tik vēlu sākot literātes karjeru, esot jāsteidz darboties. Un tad nu "Svīre" būšot tas labākais, jo šis putniņš traucoties ar ātrumu 300 kilometru stundā.
Māra Svīre savu pseidonīmu attaisnojusi – 30 gadu laikā tapušas 15 grāmatas. Populārākais no darbiem ir garstāsts «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», kas uzrakstīts 1977. gadā un publicēts žurnālā «Karogs», bet 1981. gadā – ekranizēts. To, šķiet, zinās katrs. Tam seko stāstu krājums, vairāki romāni. Pēdējos gados tapis scenārijs televīzijas seriālam «Likteņa līdumnieki», kas darināts pēc Vladimira Kaijaka darbu motīviem. Šoruden 29. oktobrī Sedā tika nofilmēti pēdējie šīs lielfilmas ceturtās daļas kadri («Likteņa līdumnieki »pavisam būs skatāmi 56 turpinājumos), un 14. decembrī to pirmie noskatīsies madonieši – kā jau filmēšanas vietas viesmīlīgie saimnieki.