Tukuma rajona lauksaimnieki par agronomu Māri Grīnvaldu runā kā par savējo – savulaik viņš strādāja Matkules pusē, toreizējā kolhozā «1. Maijs» bija agronoms. Nu jau vairāk nekā 20 gadus viņš strādā «Kurzemes sēklās» un ir šā uzņēmuma galvenais agronoms, tomēr bieži sastopams mūsu rajonā, jo ir dārzeņkopības konsultants.

Laika gaitā viņš iemantojis arī talsinieku uzticību un kļuvis par Talsu pilsētas domes deputātu un priekšsēdētāja vietnieku. Viņš ir arī aktīvs Agronomu biedrības valdes loceklis un aktīvs biedrības darbu atbalstītājs. Lai arī pienākumu daudz, M. Grīnvalds aizvien ir ļoti atsaucīgs lektors. Pagājušā gada nogalē M. Grīnvalds saņēma augstu valsts apbalvojumu – Atzinības Krustu. Tāpēc, iesākot šo gadu, lūdzām viņu uz sarunu par agronoma darbu un sūtību.

– Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši agronoma profesiju?

– Tur pie vainas bija mūsu kolhoza «1. Maijs» kādreizējais dārznieks Kārlis Drubazs un priekšsēdētājs Arnolds Raitums. Man saglabājusies 1954. gadā izdotā darba grāmatiņa, kurā ir tādi ieraksti: "Kaplēja sarkano biešu sēklinieku mātesaugus." Un, šķiet, vēl dažas no šīm kultūrām, jo katru vasaru, kā skola beidzās, tā līdz pus augustam strādāju šajā jomā. Kārlis Drubazs bija tas, kas mani mudināja doties mācīties uz Kazdangu, tālāk arī uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kuru beidzu 1970 gadā.

– Vai esat lepns par savu profesiju?

– Jā… Mēs par savu augstāko lūgsnu uzskatām Tēvreizi. Un Tēvreizē ir viena interesanta rindkopa: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien…" Bet kas stāv pie šīs maizes radīšanas? Taču agronomi! Tāpēc es esmu Agronomu biedrībā un daru, ko varu, lai šī biedrība pastāvētu.

Tas laiks, kad agronoms kļuva nevienam nevajadzīgs, ir pagājis. Bija tāds brīdis, kad mēs visi bijām kā norāvušies...

Bija kolhozi, kuros strādāja vairāki agronomi. Kad nāca Atmoda, kolhozi izjuka. Visi visu nu paši darīs, bet bez zināšanām to izdarīt nevar. Nu, nevar izaudzēt ne kartupeli, ne rudzus, ne kāpostus. Šīs zināšanas iegūsti, kad kļūsti par agronomu. Un agronoms ir tas, kuram zināšanas ir padziļinātākas un kurš spēj dot padomus citiem, kas šodien tikuši pie zemes, audzē, bet kam šo zināšanu pietrūkst. Lai gan no lielajiem dārzeņu audzētājiem vairums ir agronomi, kas spēj šo darbu vadīt, bet arī viņiem vajag palīgus – agronomus. Ir cilvēkdakteri un zemes dakteri. Zemes dakteris ir agronoms, jo – kurš pateiks, kāpēc augam lapas raibas, dzeltenas, kāpēc tas neaug… Šīs profesijas pārstāvji rūpējas par augu veselību.

Bet šai jomā nebūt neiet tik viegli, agronomu trūkst. Man zemnieks prasa, lai iesaku viņam vienu labu agronomu, un es nezinu, ko ieteikt. Esmu 10 vai nedaudz vairāk gadus Lauksaimniecības universitātes eksaminācijas komisijā, un tur mēs strīdējāmies, vai ielikt bakalauram četrinieku… Ja neliek to četrinieku, viņš nevar beigt augstskolu… Līdz kādam līmenim mēs esam aizgājuši!

– Vai ir pareizi, ka Lauksaimniecības universitāte nesagatavo speciālistus agronomus, bet gan tikai lauksaimniekus?

– Tas nav pareizi. Pirms diviem gadiem mēs izstrādājām standartus, kas būtu jāzina agronomam. Šodien jau vairs nav universālu agronomu. Šauras specialitātes agronomi strādā arī ārzemēs.

Man šodien prasa pat par mežu, par dažādām jomām. Bet dārzeņkopībā mēs Latvijā esam četri konsultanti.

Man patiešām nav kauns no savas profesijas, esmu par to lepns, kaut šodien agronoma profesija nav populāra. Braucu uz Jelgavu lasīt lekcijas. Man vienam garlaicīgi braukt, es pie Slampes paņemu ceļabiedros meiteni – ap divdesmit gadus vecu. Sākam runāties, saku, ka esmu agronoms. Viņa skatās uz mani un jautā, ko tāds agronoms dara. Šodien cilvēks jau vairs šādu profesiju nezina! Esmu uzaudzis kolhozā, kurš kļuva par miljonāru ar dārzeņu sēklām un šķirnes cūku audzēšanu. Pašlaik mums sēklaudzēšana praktiski nenotiek. Es stāstu tagad saviem ārzemju kolēģiem, sēklaudzētājiem, ka savulaik Matkules iedzīvotājs Jantons ieguva 2,62 t/ha kāpostu sēklu, tolaik lielāko bijušajā Padomju Savienībā. Ārzemju kolēģi man netic, bet man par to vēl tagad saglabājušies dokumenti… Šodien mums to vairs nevajag. Dzīves ritms ir tāds, ka pārtiku mēs izaudzējam – te konsultāciju vajag -, bet sēklas neaudzējam. Jaunu šķirņu radīšanā esam iepakaļ un tagad neko nevaram panākt.

– Vai, apskatot augu, vienmēr izdodas noteikt, kas augam kait? Lai to noteiktu, jābūt taču īpašai augu izjūtai.

– Bieži vien nevar pateikt, kas augam kait. Bet ir laboratorijas, kurās jāveic augu lapu analīzes, un tad tikai var noteikt, kas augam kait, kas trūkst.

– Vai ticat sējas dienām, lapu dienām, mēness fāzēm, kad kurš augs jāsēj?

– Jā. Bet to var ievērot tikai mazdārziņā. Lielražošanā nevar.

– Kādas prasmes raksturo agronomu? Jāpārzina tehnika, lai ievērotu aršanas dziļumu, izsējas normu, sējas dziļumu utt.

– Agronomam jāprot nostādīt sējmašīnu izsējai. Kurš to darīs? Kaut arī tagad ir jauna, moderna tehnika, tomēr ir jāredz, kāds ir arums, cik dziļi ar, cik sēj, vai velēna ir apmesta. Katrai kultūrai ir prasības, kas jāzina un jāievēro. Man mājā vēl tagad kā piemiņa ir mazā standziņa, kura man vienmēr bija līdzi mašīnā un ar kuru varēja izgriezt kombaina trumuli. Ar to man bija kombainierim jāpalīdz, jo tolaik tehnoloģiskā vienība bija jāvada.

– Padomju laikā nereti lauksaimniecības darbus vadīja partijas komiteja. Vai jūs šim spiedienam pakļāvāties?

– Nē. Bet tam nepakļāvās arī toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Arnolds Raitums. Viņš bija ar ļoti asu domāšanu. Viņš nepārdzīvoja to, kā sabruka kolhozs, jo viņam jau nekā cita nebija. Un es esmu pateicīgs liktenim, ka es tajā laikā jau labu brīdi biju nostrādājis šeit, Talsos. Es nezinu, kā es būtu to pārdzīvojis. Vēl šodien, aizbraucot uz Matkuli un pārstaigājot laukus, es apzinos, ka esmu tur staigājis, bet tagad esmu svešs. Un es nezinu, vai tagadējie šo lauku īpašnieki tur ir ielikuši tik daudz domu, cik biju ielicis es. Tieši domu, jo citu jau neko es nevarēju tur ielikt…

Mani kādreiz māte rāja, ka, stāvot pie galda, paēdu pusdienas, jo mani jau gaidīja uz lauka vai mehāniskajās darbnīcās… Vai tā vajadzēja darīt? Es tagad nezinu. Bet toreiz tas kopus variants, atbildība bija ieaudzināta. Dažkārt šķiet, ka tagad atbildība ir pārgājusi. Ja tev ir privāti šī zeme, tad kop, dari, lai no tās kaut ko dabūtu. Zemniekiem jau tā atbildība ir, viņi strādā ar perspektīvu, ar domu par nākotni.

– Jūs aizvien atrodat laiku, lai paceltu gaismā, apkopotu grāmatā kāda mūsu selekcionāra pieredzi vai saglabātu izaudzēto dārzeņu šķirni, iekārtotu demonstrācijas laukus Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Tas ir papildus darbs, ko tiešie darba pienākumi taču no jums neprasa…

– Es nevaru pateikt, kas man to liek darīt. Vienkārši uzskatu, ka tā vajag. Man ir jautājuši: "Nu, kāpēc tu ņemies ar tiem mazpulkiem, kāpēc ar Agronomu biedrību; kāpēc strādā ar Jauno zemnieku klubu?" Bet man ir apziņa, tāds gandarījums, ka redzu, kā mazie audzē un prezentē savu darbu; ka ir skolotāji, kas lauku bērnos ieaudzina šo mīlestību pret zemi. Tas skan skaļi, varbūt pat ļoti patētiski… Bet, ja es aizbraucu novērtēt šo jauno zemnieku, ja tur man iznāk tēvs ar meitu plikām kājām pagalmā un saka, ka nebrauks uz Īriju, bet paliks un kops šo zemi… Tas kaut kā vārdiem nemaz nav pasakāms. Tu jau arī esi daļa no tā, un, ja jūti, ka tavam darba ir pēctecība… Man tas ir svarīgi.

– Vai ir gadījies, ka nespējat atbildēt uz zemnieku jautājumiem?

– Jā, bet tad es šo cilvēku apsēdinu tepat krēslā, piezvanu saviem kolēģiem – Vilnim Nolendorfam, Mārītei Kilēvicai vai vēl citiem – un atbildi sameklēju. Visu jau neviens nevar zināt. Man ir gandarījums, ka šogad ir projekts, kurā strādā Bioloģijas institūts un Lauksaimniecības universitāte par dārzeņu mēslošanu. Projektu realizē «Ezerkauliņos», jo «Ezerkauliņu» saimnieks maksā 30% no projekta vērtības, bet 70% maksā valsts.

– Kāpēc, jūsuprāt, Zemkopības ministrijā puķkopību negribēja atzīt par lauksaimniecības nozari? Kur ir puķkopības vieta Latvijā?

– Mums ir Zemkopības ministrija un ir Lauksaimniecības pārvalde. Lauksaimniecība ir ļoti plaša, tajā ietilpst arī dārzkopība, kurā savukārt ietilpst augļkopība, dārzeņkopība un puķkopība. Zem puķkopības varētu iet arī apzaļumošana. Mums ir tikai zālāju sēklas, bet ārzemniekiem ir zālāju sēklas un zāliena sēklas. Šie jēdzieni gan ir ļoti cieši saistīti. Mēs nevaram būt paēduši nesakoptā vidē un nesakopsim vidi ar tukšu vēderu. Tas viss ir ļoti cieši saistīts.

Tā ir visā pasaulē – ka puķkopība ir it kā otrajā plānā, ka skaistums paliek otrajā plānā. Pirmajā ir vēders.

– Kā vērtējat ģenētiski modificēto augu ienākšanu pārtikā?

Pasaulē nav pārtikas pārpalikuma, ir deficīts. Bet mēs nezinām, kā šī modificētā pārtika ietekmē patērētāju. Vai tiešām no mazkustīgā dzīves veida tik daudzi amerikāņi ir korpulenti? Vai tas nav modificētās pārtikas rezultāts? Man tāda nojausma nāk prātā, kaut gan to nevaru apgalvot. Es nezinu, kā tas ietekmē cilvēka organismu.

– Vai ģenētiski modificētie augi nevar ietekmēt arī vidi?

– Es to nezinu.

– Kas, jūsuprāt, ir bioloģiskā lauksaimniecība? Vai tai ir perspektīva?

– Domāju, ka bioloģiskā lauksaimniecība rodas no bailēm no modifikācijas, un tāpēc ir radušās bailes no neveselīgas pārtikas. Ja mēs audzējam saprātīgi, atbilstoši analīžu rezultātiem, tad dārzeņi, augļi vai ogas, organismam vajadzīgie elementi būs sabalansēti tādā daudzumā, kā tas vajadzīgs. Lielā vairumā bioloģisko produkciju mēs nevarēsim izaudzēt, jo tā ir dārga lieta. Atceros, kā pirmajos darba gados, kad nebija ķīmijas, kad kukaiņi noēda, slimības nomāca un raža bija zema. Mēs tagad mākam ierobežot kaitēkļus un augu slimības, bet produkciju daudz neiegūstam, un bioloģiski audzētā pārtika patiešām ir ekskluzīva lieta. Ārzemēs jau viss ir tik tālu saķīmiķots, ka prasās pēc bioloģiskās lauksaimniecības. Un arī pie mums rodas cilvēki, kuri ar šo lietu nodarbojas.

– Jūs kādreiz nodarbojāties ar folkloru. Vai to darāt arī tagad?

Esmu daudz ko darījis, bet šobrīd tam nav laika, jo, kad ir mēģinājumi un koncerti, nereti nākas pildīt domes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Tas būtu galīgi garām.

Piemēram, šovasar 19. jūlijā Talsos būs puķu draugu dienas. Esmu jau maršrutus izdomājis un izbraucis…

– Ko mājinieki saka, ka jums ir tik daudzi dažādi pienākumi, ka mājās esat, acīmredzot, reti?

– Diez cik apmierināti nav, bet viņi jau pieraduši. Tā kā mans darbs ir mazkustīgs, tad ziemā, lai izkustētos, esmu pieteicies medniekiem par dzinēju. Man nevajag nekādu manu gaļas porciju, man vajag tikai labi izstaigāties. Esmu jau četras reizes bijis medībās. Nereti man kā dzinējam pat plinte nav līdzi, un es nemaz nezinu, vai varētu zvēru nošaut. Kolhoza laikā es biju tas, kas lika medniekiem uz lauka vest atsijas, ja vien es kaut kur ieraudzīju irbju bariņus. Kad Matkulē tīrīja ceļus, es liku nošķūrēt arī apkārt mežam, lai būtu, kur zvēram izskriet laukā. Kad kombainējām labību vai pļāvām zāli, liku uzsākt kulšanu no lauka vidus, lai zvēri spēj aizmukt. Agronoma darbs ir ciešā saskarē ar dabu, jo audzējot jau arī ir jāzina dabas likumsakarības.