Reiz sen senos laikos kādas upes krastos dzīvoja svētā govs Krūmudūma. Svētuma viņā bija daudz – pirmkārt, pakaļkājas viņai nelocījās, tālab Krūmudūma pārvietojās kā modele – vai nu, sīksolī gurnus grozīdama, vai lielriksī kokainiem palēcieniem; viņa prata arī uz divām kājām, ja vajag, pakāpties kokā. Otrais svētums – Krūmudūmai bija tēva – krokodila – acis: apaļas, izvalbītas, ar silti sūnainu zīlīšu toni. Trešais svētums – Krūmudūma smēķēja pēc īpašas metodes – no mutes ausī; proti, visupirms svētule noķēra kādu padevīgu radību (trusi, aitu, vardi vai ko tamlīdzīgu) un, piekļāvusi radības kreiso ausi (nekad ar ne uzreiz labo ausi) pie lūpām, ievilka krietnu gaisa malku – viss labums, kas radības ausī, nonāca Krūmudūmas varenajos dziļumos, bet pēc tam govs izpūta «dūmu» – atkal no mutes ausī un parasti tad labums, kas slēpās radības labajā ausī, aizlidoja prom kā vētras nests. Savādi, taču ikviens, kas bija kļuvis par Krūmudūmas dūmkoku, pēcāk sajutās tik sprauns, kā viszaļākajā jaunībā.
Pēc Krūmudūmas bija liels pieprasījums, vienīgā nelaime – uz rudeni govs dūmoja retāk – tikai pilnmēness laikā. Taču iegadījās tā, ka kādu rudeni zaķa Cibriča vecmāmiņa Cibture sajutās vārgāka nekā jelkad agrāk. Šķita – jāmet miers dzīvošanai, taču Cibricis un septiņi viņa brāļi sašuta ne pa jokam – kur vecmāmiņai doties, ja vēl ziemas vestes nebij noadītas?! Cimdiņu nebija – zeķu ne tik! Nē, par agru vecmāmuļai eņģeļus apciemot. Cibricis atminējās, ka nav labāka jaunības līdzekļa kā Krūmudūmas dūmošana. Vajadzēja tikai svēto govi piedabūt dūmošanai nepilnmēness laikā. Kā to izdarīt? Vislabāk pavaicāt govij pašai, nosprieda Cibricis un tā arī darīja. Gāja uz upes malu pie Krūmudūmas, taču neraža – ap govi kā valnis gulšņāja citi apdūmošanas gribētāji. Te bija rinda!! Taču Cibricis nebūtu Cibricis, ja liktos mierā – viņš nolēma aši tikt skaidrībā ar govs ieradumiem: ko šņauc, ko ēd, kādas dzeismiņas uzdzied un tamlīdzīgi. Šajos jautājumos viņš vērsās pie zāles – lielākās mēlneses visā mežā. Cibricis teica:
– Ai, zāle, zaļākā no zaļajām! Jūs, stiebru tauta, taču zināt – nekad, nekad neesmu jums tīši darījis pāri. Mīdījis, grauzis, piegružojos, noslogojis vai kā citādi nīdējis bez Dabas balss aicinājuma. Līdziet vecmāmiņai Cibturei, kas man šos tikumus mācīja – pastāstiet, kas Krūmudūmai īpaši tīk. Kā kļūt par dūmkoku viņas svētajām lūpām ārpus rindas??
Zāle sašūpojās – pašūpojās un teica:
– Ak, Cibrici, lāga zaķis tu esi. Tad klausies – neviens to nezina, bet Krūmdūma mīl paskribināt nemazgātus traukus. Ja dabūsi kādu nemazgātu pannu vai vēl labāk – putras katlu, sarunāsi ar Krūmdūmu ta jebko!
Oi, Cibricis zemu un ilgi klanījās zālei un tad aizļepatoja trauku medībās.
Turpmāk vēl.