Par ekonomisko situāciju valstī sarunājāmies ar veiksmīgu lauksaimnieku, «Sējēja» balvas ieguvēju Gunvaldi Sproģi, kas šajā gadā eksperimentālā kārtā pievērsies Zemgales un Kurzemes pusei jaunai nozarei – linu audzēšanai. To par perspektīvu uzskata jau iepriekš intervētais ekonomists A. Miglavs.

Zemnieku saimniecība «Joži» un «Pētertāles» valsts mērogā iekļautas veiksminieku sarakstā, ne reizi vien tās ar labiem panākumiem startējušas Zemkopības ministrijas rīkotajā konkursā «Sējējs». Saimniecības pieder Gunai un Gunvaldim Sproģiem. Apstrādāti tiek 3300 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, audzē ziemas miežus, kviešus un rapsi. Bija arī cukurbiešu platības, taču nu cukurrūpniecība Latvijā ir sekmīgi likvidēta. Tāpēc arī radusies iecere – varbūt cukurbiešu vietā audzēt vietā linus?

– Vai jūsu saimniecībā kaut kādā veidā izjūt krīzi, cenu kāpumu, kā tas ietekmē saimniecības ekonomiku?

– Īpaši krīzi neizjūtu. Vien izejvielas paliek dārgākas – minerālmēsli divreiz dārgāki palikuši, degviela jau arī pārsniedz 80 santīmus… Taču pagaidām tas īpaši mūs darbību neietekmē. Protams, ja ceļas vienas cenas, pārējās arī iet tām pakaļ.

– Vai tomēr nešķiet, ka minerālmēslu tirdzniecībā darbojas kāds monopols, ka mēslojuma cenas pieaug nepamatoti strauji?

– Pasaulē jau nav nemaz tik daudz to minerālmēslu ražotāju: lielākie ir norvēģi un krievi…

– Kādas ir jūsu prognozes par šī rudens labības cenām?

– Vēl neviens pircējs neko nav nosaucis, bet – var jau krīžoties, kā grib, bet maizi jau vajag vienmēr, tāpat kā ūdeni un gaisu.

– Un tomēr – cik, jūsuprāt, vajadzētu maksāt graudiem, lai pie šim minerālmēslu cenām varētu ražot bez zaudējumiem?

– Tas ir stipri individuāli. Zemkopība ir radošs darbs, tāpat kā mākslinieks uz audekla glezno savu bildi, tā zemnieks uz lauka veido savu tīrumu. Ir jājūt, kur un kad uzlikt minerālmēslus, kad miglot. Katru rītu ir jāpieņem svarīgs lēmums.

Pirms minerālmēslu lietošanas ļoti daudz rēķinām. Ir pienācis laiks, kurā saimnieki varēs saimniekot tik veiksmīgi, cik katrs mācēs ekonomiski dzīvot, pratīs izmantot savus vietējos resursus. Bet bez minerālmēsliem jau neiztiks. Ar zaļmēslojumu un kūtsmēsliem vien var uzkrāt trūdvielas augsnē, lai efektīvāk izmantotu minerālmēslus. Mēs zaļmēslojumā sējam rapsi. Šogad zaļmēslojums aug 300 hektāros.

– Kā ar darba spēku, vai pietiek kvalificētu darbinieku vai – gluži otrādi, grasāties kādu atlaist? Varbūt inflācijas dēļ darbinieki prasa lielākas algas?

– Neesmu jutis, ka kāds būtu neapmierināts. Darbinieku pietiek, turklāt – mums der tikai kvalificēti darbinieki. Atlaist no darba arī nevienu negrasāmies, vasarā mums vēl strādā trīs studenti un astoņi skolēni.

– Pašlaik esat uzsākuši kulšanas darbus? Kāda ir raža?

– Pagaidām izskatās, ka laba; kā būs vēlāk, redzēsim. Kuļam ziemas miežus jau ceturto dienu. Sākām 11. jūlijā, birums nebūs sliktāks kā pagājušajā gadā, kad ziemas miežus viens hektārs deva sešas tonnas, bet kviešus – piecas tonnas. Mums mieži iznāk labāki nekā kvieši.

– Vai miežus izdodas arī labi realizēt?

– Nezinu, kur tos pircēji liek. Mums ir svarīgi izaudzēt, novākt, sabērt klētī.

– Vai grūtāk ir graudus izaudzēt vai pārdot?

– Es gribētu teikt, ka abi ir vienlīdz svarīgi, tāpēc esmu centies nodrošināt apjomus, pirmapstrādi un glabāšanu, lai varētu justies līdzvērtīgs ar graudu pircējiem.

– Kas jūsu saimniecībā aug cukurbiešu vietā?

– Cukurbiešu platības sadalījām rapsim, kviešiem, miežiem – visiem proporcionāli.

– Vai, jūsuprāt, Latvijā vajadzēja likvidēt cukura rūpniecību?

– To jau diktēja ekonomika, ne Eiropas savienība, ne mūsu Zemkopības ministrija. Fabrikantiem bija izdevīgi tādu lēmumu pieņemt, un viņi to pieņēma. Vai tas ir valstiski pareizs, vai nepareizs lēmums – es nevaru spriest. Bet gribu teikt, ka būtu labāk, ja tā cukura ražošana būtu palikusi. Bet katrs jautājums jau jāskata no ieinteresēto pušu viedokļa. Fabrikantiem likās, ka likvidēt bija vispareizākais solis. Un tas ir fakts, ka fabrikas bija novecojušas un šodienas prasībām neatbilstošas – gan Liepājā – vietā, kur bietes vispār neaudzē, gan Jelgavā, kur problēmas ar notekūdeņiem. Tas patiešām šodienai nederēja. Bet domāju, ka abas fabrikas kopā varēja vienoties un uzcelt trešo fabriku ārpus pilsētas reģionā, kur audzē bietes.

– Fabrikantiem patiešām bija izdevīgi rūpnīcas likvidēt, bet biešu audzētāji un cukura lietotājiem tas, šķiet, nebija izdevīgs lēmums?

– Mēs diemžēl paši tādu fabriku uzcelt nevaram. Bet, jā, – mēs bietes labprāt audzētu.

– Bija, kas solīja lēto niedru cukuru, bet nekur to neredz…

– Nav nekāda iemesla, lai niedru cukurs būtu lētāks.

– Vai varētu būt tā, ka kādreiz varbūt tomēr kāds uzcels Latvijā cukurfabriku?

– Nekas nav neiespējams, bet vai tā būs, nevaru pateikt. Tāpat kā ar liniem. Ja paskatāmies, ar ko Latvijas valsts 1938. gadā uztaisīja savus zelta un ārzemju valūtas uzkrājumus? Tas nebija ne bekons, ne Latvijas sviests, ne Latvijas meži.

Bet tie bija Latvijas lini! Ar tiem mēs bijām pazīstami un stipri. Šodien arī šī dabīgā šķiedra ir ļoti pieprasīta un, ja valstī būs tāda interese, ka šīs kultūras audzēšanu vajag atbalstīt, tad jau valdība meklēs un atradīs variantus, kā to ieviest.

– Jūsu saimniecībā ir linu audzēšanas izmēģinājums. Kādam nolūkam?

– Ir vēlme pārliecināties, vai Kurzemē un Zemgalē aug lini. Un, kā redzat, iesētajos 5,2 hektāros tie aug griezdamies. Šos izmēģinājumus finansēju uz pusēm ar Lauksaimniecības izglītības un konsultāciju centru Ozolniekos. Esam iesējuši vienu eļļas linu šķirni un četras šķiedras linu šķirnes. 15. augustā paredzēts demonstrējums, kad aicināsim arī citus interesentus, lai dalītos pieredzē. Pārstrādei audzējumu nodosim pašlaik esošajās fabrikās Preiļos, Rēzeknē vai Ludzā. Vai linu audzēšana ies plašumā, par to šodien ir pāragri runāt. Līdz šim uzskatīja, ka linu audzēšana ir tikai Latgales lieta. Nākamajā gadā, iespējams, sēsim vairāk.

– Ja grasāties audzēt linus, vai nedomājat arī par to pārstrādi? Varbūt, tāpat kā piensaimniecībā, jāņem vērā atziņa, ka pirmapstrādei jābūt pašu linu audzētāju rokās?

– Jā, tieši tā, bet vismaz pirmo pārstrādi vajadzētu radīt ar kārtīgu valdības atbalstu. Ja valdībai tāda interese būs, tad būs pirmapstrādes fabrika. Neviens Kurzemē un Zemgalē neaudzēs linus, ja nebūs pirmapstrādes fabrikas. Zemnieki ir ar mieru riskēt, piedaloties fabrikas celtniecībā, bet nav ar mieru riskēt tik daudz, ka pilnīgi visa nauda jāieliek. Vajadzētu lielāku valsts atbalstu un šo fabriku uzcelt. Nauda linu šķiedrā ir.

– Cik daudz naudas vajag linu pirmapstrādes rūpnīcas celtniecībai?

– Cipars liels – būtu vajadzīgi pāris miljoni latu.

– Vai būtu daudzi, kas piedalītos šādā projektā? Pašiem būtu fabrika, pašiem savi linu lauki?…

– Viens no gribētājiem varētu būt es pats. Jā, bet tā kā lieta stiepjas garumā, ievelkas… Tāpat kā citas lietas, arī šī var pārdegt…

– Kādā veidā valsts varētu atbalstīt pārstrādes veidošanu?

– Valsts varētu dot lielāku līdzfinansējumu nekā pašlaik ir pieejamais, tur varētu izmantot Eiropa savienības līdzekļus un valsts finansējumu. Uztaisīt vienu pilotprojektu. Es esmu ar mieru riskēt.

– Tātad – nepieciešams politisks lēmumu?

– Protams, tas būtu politisks lēmums. Ir veikta teorētiskā izpēte, ir izrēķināts, ka linu audzēšanā rezultāti ir pozitīvi. Tagad ir jāpieņem lēmums – darām to vai nedarām. Ja darām, tad nav ko vilkt garumā! Ja nē, tad vairs par to nerunājam.

– Laukiem joprojām nav attīstības programmas…

– Nav gan, mēs dzīvojam no dienas uz otru. Nav zināms, kādas valstī būs tendences pēc trīs, pieciem vai 10 gadiem, kādas būs prioritārās nozares. Par to neviens nerunā. Ar ko mēs varam būt konkurētspējīgāki kā pārējie Eiropā? Kam dot prioritāti.? Tā visa mums nav.

– Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtā Andris Miglavs taču rēķina…

– Andris Miglavs aprēķināja ļoti labu peļņu liniem.

– Bet viņš arī par cukurbietēm uztaisīja pētījumu, un tur jūs tā kā viņa viedoklim nepiekrītat?

– Ko mana nepiekrišana var mainīt?! Ja būtu iespējams, es ļoti labprāt cukurbietes audzētu, jo tas bija izdevīgi gan zemniekam, gan valstij. Zemniekam bija ļoti laba augu seka, kurā labi auga kvieši, tika nodrošināta augu maiņa. Arī nopelnīt varēja labi.

– A. Miglavs izrēķināja, ka, saglabājot nozari, būs lieli zaudējumi…

– Valsts šajā procesā neko nezaudēja un neieguva. Valsts nevarēja pateikt fabrikantiem – nelikvidējiet!

– Bet zemkopības ministrs Mārtiņš Roze taču aizstāvēja likvidēšanu…

– To gan es nemācēšu komentēt.