Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenā ārste Valentija Embure vakar svinēja apaļu un nozīmīgu dzīves jubileju. Arī mēs vēlējām dakterei veiksmes un aicinājām uz nelielu sarunu.

Laimes meita

– Kā jums izdevies tik saulainā rudenīgā dienā piedzimt? Šķiet, pati gaišā nokāpusi no saviem augstumiem un zeltē dabu, cik vien jaudā.

– Skaisti, bet to jāvaicā manai mātei Veronikai. Viņa ir dzīva.

– Ko viņa sacītu?

– Nezinu. Laikam jau – tā gadījās, un patiesībā jau deviņus mēnešus pirms tam es rados…

– Ar nodomu zelta rudenī?

– Šķiet, ka nē. Vecākiem bērni, Dies zina, kāpēc divus gadus nebija. Es biju tas laimes bērns. Pirmā meita. Ir vēl viena.

– Pati arī šodien priecīga?

– Jā, jā. Es taču esmu Svaru zīmē. Palasiet horoskopus. Svari – gudri, prātīgi, visu izsver: vajag – nevajag. Nevis tā – pa gaisu, kā pagadās. Līdzsvarā cenšas dzīvot. Vai tad es tāda neizskatos?! Tā tas ir.

– Vai dzimšanas diena jums ir svētku diena?

– Svētki gan. Mani atceras. Paskatieties, šo torti atnesa Ilzīte no Engures. Laiku pa laikam palīdzu, pakonsultēju. Bijušie slimnieki telefoniski apsveic. Manējie, tiem jau tas ir kā pienākums, jau agri no rīta sveica. Jūs taču zināt: ārstu daudzi ar labu vārdu atceras. Jā, man tie ir svētki!

– Mammai arī svētki?

– Ir vēl viena lieta. Es neesmu prasījusi, lai mani radītu. Vecāki tā izlēma. Gadās taču, ka cilvēkam dzīve neizdodas un viņš nemaz nav apmierināts ar to, ka vecāki laiduši viņu pasaulē.

– Bieži mēdz tā notikt?

– Mēdz, bet par laimi ne bieži, un visu, kas katram cilvēkam iekšā, mēs nezinām. Arī ārsts nē.

Iezvanījās tālrunis. Daktere runāja pikti. Nomierinājās. Teica: "Paldies!"

– Pie mums atveda slimnieku no Rīgas. Cilvēks nomira. Radu nav. Nekā nav. Sazvanīju viņa rajona sociālo dienestu. Apsolīja samaksāt bēru izdevumus. Irlavas pagasts iedeva kapavietu.

– Pirms sazvanījāmies par satikšanos, teicāt: "Vai tu zini, kā man iet?!" Kā tad jums iet?

– Nevaru tikt ministrijā uz pieņemšanu pie Valsts sekretāra. Gaidu jau otro nedēļu. Man jāzina, vai būšu Irlavā, Tukuma slimnīcas nodaļā, vai slimnīcā Irlavā.

– Pati ko?

– Vēl gadu paši par sevi.

– Pēc gada vēl vienu, tad vēl…?

– Ja atļaus – jā.

– Jauna jūtaties?

– Ne jau tik, cik patiesībā. Jūtās, ka būtu gadi 45.

– 16 nevēlaties?

– Nu, nē! Tad taču cilvēks vēl ir dumjš. 45, pāri – tie tie labākie gadi. Dziesmā pat, manuprāt, par to dziedāja. Vai tad nē?!

Labuma sāls

– Tautās staigā valodiņas par labo Irlavas slimnīcu.

– No slimnieku puses – jā.

– Arī peļ kāda?

– Gadās arī tā.

– Kur, jūsuprāt, apslēpta slimnīcas labuma sāls?

– Katlapa, Rozīša laiki. Tie tak ir svēti!

– Neesat ne ar vienu no viņiem kopā strādājusi?

– Viņi jau tepat vien ir. Es strādāju kopā ar Veru Krastu – māsiņu, kura kopā ar abiem kungiem strādāja.

– Un?…

– Mēs esam (to tu vari nerakstīt) komanda, kas strādā kopā slimnieku labā. Saproti, citās slimnīcās arī strādā. Terapeiti ir stulbi – tā domā ķirurgi. Terapeiti domā, ka nekādi gudrie nav ķirurgi. Tāda allaž ne ta skaudība, ne rīvēšanās. Saproti, nav komandas. Varbūt tāpēc, ka lielā slimnīcā ārstu ir daudz. Mēs te tikai 22 cilvēki. Un – komanda. Tā bija arī Katlapam, Rozītim. Rozīša kalns ir Irlavā. Pie viņa praksē strādāja Georgs Andrējevs, profesors Lazovskis. Pēc 4. kursa studentiņi uz Irlavu brauca praksē. Rozītis atļāva viņiem operēt, saproti, – patstāvīgi! Profesors Lazovskis stāstīja, kā viņus katru svētdienu Rozītis aicinājis pusdienās. Virsmāsa Anna Feldmane, kas arī pie manis strādāja, studentiņus sapucēja, aplika kaklasaites, mācīja, kā pie galda uzvesties, un tad tikai palaida pie Rozīša uz pusdienām. Viena no sanitārēm pie Rozīša piestrādāja par kalponi. Zoss cepetis ai, kā smaržojis! Studentiem ļoti gribējies ēst. No virtuves nākusi apetītlīgas smaržas, bet viņi valodoja augsta līmeņa gudras runas.

– Bet tas viss taču pagātnē?

– Es te esmu, citi, kas to visu dzirdējuši – mēs stāstām jaunajiem… Lūk, atgriežoties pie slimnīcām – nu, nevar 20 līdz 30 gadu jaunajai būt viss, kā ir te. Mūsu slimnīcai ir 168 gadi.

– Nekādu brīnumdakteru, ne arī burvju vārdu nav?

– Nav gan. Jā, paskaties, cik te piedzimuši! 1961. gadā pēdējie. Vēl šodien te pie mums grīdas flīzē puisis, kas šajā slimnīcā dzimis. Zini, ar kādu lepnumu viņš to pavēstīja!?

Sadzīvošana

– Irlavas slimnīca atrodas arī paliatīvās aprīpes nodaļa. Lai nu paliek, bet tomēr, vai ir grūti sadzīvot ar cilvēku aiziešanu?

– Nāvei arī savs darbs. Viņa atrisina daudzas problēmas.

– Arī labā nozīmē?

– Arī. Teiksim, ja cerību nav nekādu…

– Brīnumi notiek?

– Notiek…. Gadās, ka ir diagnozes kļūda. Nu, tad tas ir brīnums. Labs brīnums.

– Pati varat sadzīvot ar nāvi?

– Jūtu, kad Viņa atnāk. Un, kad atnāk, ņem vairākus reizē. Cilvēks jau pats savu nāvi uzaicina…

– Cilvēks pats?

– Nereti pats uz to steidzas, bet nejūt. Palūk, nesen divi cilvēki nositās ar motocikliem. Viņi tak paši uz to aizskrēja. Vienam no viņiem dzīvesveids un braukšanas maniere bija akurāt tāda, lai ātrāk aizietu. Un – vai nav dzirdēts, kā cilvēki steidz dzīvot? Ķer, nes, ceļ par diviem, trijiem. Zina, ka jāsteidzas.

– Kāds, jūsuprāt, visu saliek pa plauktiņiem? Kāds tur, Augšās?

– Domāju, ka katrā pašā viss ir iekšā. Tas tur, augšā, ir vecs grausts. Viņam pašam viss jau sen ir saputrojies. Neticu!

– Tad kas, jūsuprāt, visu vada un virza?

– Katra iekšējā balss. Palūkojies atpakaļ uz cilvēkiem, kas jauni miruši. Kā viņi dzīvojuši. Visu darījuši tā, lai ātrāk aizietu no šīs dzīves. Cilvēks steidzas.

Pirms un aiz svītras

– Jātic pamācībām: dzīvojiet šitā, ēdiet to?…

– Var nedaudz regulēt. Teiksim, ieplānots šāds dzīves garums, bet, aplam dzīvojot, dzīve būs īsāka. Bet tā jau neviens īpaši galvā nekādas pāmācības neņem. Nepadomā, ka, gudri dzīvojot, varbūt pat pārvilksi svītrai pāri.

– Pati tā darāt?

– Kopš saslimu, dzīvoju gudrāk – ar apdomu. Diagnoze bija skarba – tāda, ka es pat neticēju – tā ir manējā.

– Un? No tās reizes…

– Gudrāk, bet īsti nesanāk. Daudz darba.

– Katlapam bija muzejs, gleznu kolekcija. Tās nu nonākušas Tukuma muzejā. Pēdējās piecas gleznas pirms gadiem atdevāt. Vēl šobrīd slimnīcā un jūsu mājās jums, jūsu kolēģiem, slimniekiem līdzās ir māksla. Tā palīdz dzīvot, strādāt, veselību atgūt?

– Gleznas taču ir dzīvas. Pieliec roku audeklam. Tur ir dvēsele iekšā, un to var sajust. Esam ievērojuši, ka smagi slimnieki par varītēm cenšas aizkļūt pie kādas no gleznām vestibilā un ilgi raugās…

– Ir brīži, kad rokas nolaižas?

– Nolaižas gan. No visa, kas saistīts ar mūsu valdību. Kādas algas saņem Eiropā?! Irlavnieki turas? Viņiem jau nav, kur braukt… Viņiem te visa dzīve. Nav arī, kas mūsu vietā nāks. Es arī nekad citu darbu nestrādāšu, ne arī kur braukšu. Par ārstu tāpat kā par skolotāju nevar strādāt kurš katrs. Vai tu to darbu, es neteikšu – mīli, cieni, tad tu vari. A, ja nē, tad vienkārši nebūs spēka. Daudzi mediķi raksta, glezno. Ne jau viņi to dara īpaši prieka pēc, bet, lai atgūtu garīgo līdzsvaru. Mediķa darbs ir grūts.

Neesmu pasaules lāpītāja

– Ārstam esot jābūt labam cilvēkam. Kā pati sevi vērtējat?

– Kas ir labs?! Ziniet – ir teiciens: "Redz, cik labs cilvēks bija, un – nodzērās." Starp citu, tāpēc viņš ir tik labs, ka pats sevi neciena. Sevis nav žēl. Es neesmu pasaules lāpītāja. Tāda, kas visiem laba. Visiem palīdz. Un tad?! Labie ir lāpītāji. Bet man viņi traucē. Man lāpīt nevajag… Pie manis ārstējas veca dāma. Šeit viņas piederīgie sievieti atveda ar nodomu, ka ārā vairs nebūs jāņem. Bet viņa savu aiziešanu pārlika. Nākošais termiņš viņu visticamāk pazaudēs no redzes loka. Domā, viņa te paliks?! Nepaliks! Viņas piederīgie ir labi cilvēki. Brauc, nāk, visu ko ved, appuišo. Viņi domā, ka ir labie. Nu tad būtu paņēmuši kundzi mājās. Kurš te labais?!..

– Un pati?

– Es esmu precīza, kā jau Svari. Visu salikšu pa plauktiņiem. To darīšu, to – nē, un pateikšu, kā ir. Un, ja darīšu, tad līdz galam.

– Jūsu gadalaiks?

– Jaunībā – ziema. Tagad – pavasaris. Redz, jaunības gribas, un pavasarī viņa dabā mums visapkārt pār pārēm.

– Sev ko novēlat svētku reizē?

– Laiku mirklim atrast! Ja neatrodam laiku mirklim, nav arī laika mūžībai.

Valentija Embure

Dzimusi Līvānos. Nāk no senas latgaļu dzimtas. Beigusi Līvānu vidusskolu un pēc tam medicīnas māsu skolu Rīgā. Atgriezās Līvānos un strādāja Līvānu slimnīcas ķirurģijas nodaļā par medmāsu.

1977. gadā pabeidz Rīgas Medicīnas institūta ārstniecības fakultāti. No 1977. līdz 1980. gadam strādāja Aizupes ambulancē. Kopš 1980. gada 1. septembra – Irlavā. Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenā ārste no 1987. gada. Ģimenē vīrs Osvalds, meitas: Kristīne – vecmāte un Katrīne – ekonomiste. Ir četri mazbērni – 10 gadus līdz 5 mēnešus jauni.