Atvadīšanās no dramaturga un rakstnieka Harija Gulbja 15. novembrī 14.00 no Siguldas lielās kapličas.

Harijs Gulbis (1926) dzimis 1926. gada 25. oktobrī Dobelē, rentnieka ģimenē. Bērnību pavadījis Annenieku pagastā. Mācījies Tumes pamatskolā, Tukuma vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē un PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūtā. Strādājis par skolotāju Siguldā, Allažos, Gulbenē un Valkā. No 1959. līdz 1967. gadam bijis skolotājs un audzinātājs Iecavas internātskolā. Kopš 1969. gada galvenokārt nodevies literārajam darbam. No 1967. gada – Rakstnieku savienības biedrs. 1957. gadā žurnālā «Zvaigzne» publicēts pirmais stāsts «Bombejas meitene». Populārākās lugas: «Viena ugunīga kļava» (1967), «Aijā, žū-žū, bērns kā lācis» (teātrī 1968), «Mans mīļais, mans dārgais» (teātrī 1969), «Silta, jauka ausainīte» (teātrī 1973), «Cīrulīši» (teātrī 1975). Romāni: «Pieneņu laiks» (1976), «Doņuleja» (1983), «Degoši debesu akmentiņi» (1998). 1980. gadā pēc lugas «Cīrulīši» motīviem tika uzfilmēta Oļģerta Dunkera tāda paša nosaukuma filma.Saņēmis E. Veidenbauma prēmiju (1976), A. Pumpura prēmiju (1977), A. Upīša prēmiju (1982), Žaņa Katlapa balvu (2014), ir Latvijas Kultūrkapitāla fonda stipendiāts. 2012. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Balva humāno vērtību apliecinātājam

Lūk, kā, piesakot toreizējo balvas laureātu, 2014. gada 13. novembra laikrakstā rakstīja vērtētāju grupas vadītājs Arnis Šablovskis:

”H. Gulbja personā mēs cildinām tās humānās vērtības, ko dramaturgs savās lugās spēja apliecināt Latvijas okupācijas apstākļos, būdams viens no visvairāk iestudētajiem dramaturgiem Latvijas Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī. Par dramaturga un rakstnieka inteliģences dziļumu, spēju asi vērtēt notikumus arī 88 gadu vecumā, pārliecinājāmies vēl pirms nedēļas, kad bijām pie viņa ciemos Siguldā, lai aizvestu ziņu par balvas piešķiršanu. Harijs ir cieši saistīts ar Tumi un Tukumu – Tumē 30. gadu beigās pabeigta pamatskola, Tukumā – vidusskola. Arī pateicoties viņa daiļradei lielā mērā varēja teikt, ka teātris Latvijā toreizējos apstākļos bija ”baznīcas vietā”. Tas ir teātris, kas cilvēkiem dāvāja katarsi, refleksiju par nepārejošajām vērtībām, kas arī ļoti pilnīgā mērā attīstīja zemtekstu valodu – spēju slēptā formā protestēt, vēstīt patiesību par tā laika sabiedrības degradāciju un aprobežotību. Šeit H. Gulbja devums ir patiesi īpašs. Arī mūsu laiku vērtību nobīdes dod iespēju pārdomāt – vai H. Gulbja iestāšanās par pamatvērtībām gan nebūtu aktuāla arī mūsdienu Latvijā? Tātad – Ž. Katlapa balva H. Gulbim – «Par humāno vērtību apliecinājumu dramaturģijā».

No 2016. gada intervijas 

“/../no kalna virsotnes kā uz delnas atklājās Tukums. Toreiz es nezināju, ka šī kilometriem platā, lēzenā ieleja starp mūsu kalnu un pilsētu ir kādas senas, milzīgas upes palieka – ledus laikmeta beigās pa to plūduši ūdeņi, ko tagad aizvada jūrā Lielupe un Daugava. Tāpat nezināju arī, ka neparastie apkārtējo māju nosaukumi – Pintes, Pūpji, Kadažas, Luikas, Enkas un citi – doti jau tais laikos, kad šais sētās vēl dzīvojuši lībieši /../” (no grāmatas «Par nesasniedzamo pilsētu»).

Tā skatu no sava kādreizējā Tumes kalna uz Tukumu apraksta šī gada jubilārs – dramaturgs un rakstnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts Harijs Gulbis. 25. oktobrī mūsu īpašajam teātra metram aprit 90. Viņa pirmā – Tumes skola, dažas dienas ātrāk svin savu 95. dzimšanas dienu. Tā kā – gandrīz vienaudži. Ierašanos nepilnu 8 gadu vecumā Tumē no savas dzimšanas vietas Anneniekiem dramaturgs apraksta dokumentāli precīzi un spilgti:

“Abi ar māti Dārziņos ieradāmies 1934. gada pavasarī. /../Biju nokļuvis vietā, kas stipri atšķīrās no Anneniekiem. Visapkārt vientulīgi krūmāji, divi vecsaimniekiem piederoši meža stūri un aiz bijušā ezera ieplakas tālumā vējdzirnavas. Toties pavisam tuvu gāja garām Tukuma – Kuldīgas lielceļš, no kura vasarā vējš nesa pagalmā putekļus. Āboli un ogas allaž bija pārklāti ar pelēku matējumu. Īpaši dzīva kustība notika ceturtdienās, kas skaitījās galvenā tirgus diena. Jau agri, tumsā, simtiem pajūgu soļos grabināja ratus kalnā uz Tukuma pusi, bet pēcpusdienā dārdēdami laida rikšos atkal lejā, švīkstēja pātagas, klaigāja piedzērušie, taurēja automobiļi. Pa retam kāds kājāmgājējs pienāca pie akas padzerties.

Kilometru no mūsu mājām atradās bijusī Tumes muiža. Taču tā nebija salīdzināma ar Anneniekiem, jo nekādas muižas patiesībā nebija. Piederēdama kronim, tā bija mainījusi vienu nomnieku pēc otra, kuri nebija parūpējušies ne par kārtīgām ēkām, ne arī spējuši muižu izveidot par kādu ekonomisku un līdz ar to sabiedrisku centru. Tāpēc Tumē nebija ne baronu pils, ne baznīcas, bet vienīgi neliela skola. Arī pagastmāja celta kilometrus piecus tālāk. Lielajās apkārtējās saimniecībās dzīve laikam ritējusi diezgan patstāvīgi, un sabiedriskās tieksmes jau agri centrējušās uz tuvējo pilsētu.”

Došanās uz Tumi bija saistīta ar ģimenes vēlmi nodarboties ar augļudārziem, jo te atrada piemērotu vietu dārza ierīkošanai. Viens profesionāls dārznieks jau bija – Harija mātestēvs Kristaps Klaustiņš, kas bija dzimis Rīgā un mācījies prestižajā Vāgnera dārzniecībā, ilgus gadus strādājis Krievijā. Viņš arī – lielā Tumes, vēlāk «Dzimtenes», dārza aizsācējs. Bija jau domāts, cerēts, ka Harijs būs labs viņa darba turpinātājs. Taču – liktenis jaunekli ievilināja pilnīgi citos dārzos. Pēc Tukuma vidusskolas pabeigšanas viņš neklātienē jau Universitātē studēja filoloģiju un strādāja par skolotāju, reizē uzsākot arī rakstniecības ceļu. Pateicoties teātrim latvietis padomju laikā lielā mērā spēja garīgi izdzīvot. Un tur liels nopelns ir arī mūsu novadniekam Harijam Gulbim un viņa 11 lugām (un vienam dramatizējumam). Savu spilgtāko pārdzīvojumu Drāmas (Nacionālajā) teātrī ar savu lugu, kas viņam arī atnesa plašu atzīšanu un popularitāti, jubilārs atceras šādu (1968. gadā):

– Neizdzēšami palicis atmiņā lugas «Aijā žužū, bērns kā lācis», tā sauktais, atklātais ģenerālmēģinājums. (Toreiz gan komerciālu iemeslu dēļ, gan arī, lai pārbaudītu publikas reakciju, par 50 kapeikām jauno iestudējumu varēja noskatīties ikviens, kas to vēlējās.) Zāle un abi balkoni bija skatītāju pilni līdz pēdējai vietai. Gaisā virmoja grūti aprakstāms, pat it kā taustāms augstspriegums. Šķita, ka zāle un skatuve saplūdušas vienā veselumā. Nejutos pat kā lugas autors, bet tikai kā viens no šī tūkstoša, tāds pat kā visi. Neko tādu ne pirms, ne pēc tam neesmu piedzīvojis.

Aktrise Lidija Freimane toreiz esot teikusi: “Ja, Gulbīt, jūs liks cietumā, mēs jums maizi nesīsim.” Šajā izrādē bija tiem laikiem neparasta brīvība un atļaušanās. Taču nekādu nelabvēlīgu seku tomēr nebija- ar lieliem panākumiem izrādes turpinājās. Otra vislielākā veiksme, šķiet, dramaturgam bijusi ar lugu «Cīrulīši», kas piedzīvoja gan ļoti veiksmīgu teātra iestudējumu (1975. gadā), gan arī ekranizējumu filmā (1980. gadā).

Siguldā, Harija Gulbja pašreizējās mājās, kādas dienas pirms jubilejas mūsu novadniekam vaicājām par viņa īpašo radošo noslēpumu, viņš ar savu labvēlīgo smaidu teica:

– Es vienkārši mēģināju rakstīt patiesi.

– Šobrīd Valmieras drāmas teātrī veiksmīgi iestudēta jūsu luga «Medību pils» (nākamā izrāde, starp citu – 13. novembrī 13.00). Līdz šim izrādes izpārdotas…

– «Medību pilij» vispār jau bija visai grūts liktenis. Kad uzrakstīju, man to atsvieda atpakaļ kā iestudēšanai nederīgu… Pēc kāda laika to bija atradis Ārijs Geikins. Viņš arī panāca, ka es lugu pārstrādāju trīs reizes. Ne jau nu pārāk daudz, bet nu tomēr… Tādēļ «Medību pils» man ir tāds sāpju bērns. Lugā tolaik galvenās lomās ļoti veiksmīgi spēlēja Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Teātris jau tomēr ir kolektīva māksla, kur pēc pašizpausmes tiecas arī režisors un aktieris. Tādēļ lugas autoram vienmēr jāsamierinās ar lielāku vai mazāku novirzi no viņa ieceres, kāda bijusi, lugu rakstot. Arī tad, ja publika iestudējumu uzņem labi un pat ļoti labi. Taču nesūdzos. Visumā man ar režisoriem ir laimējies. Arī tādā ziņā, ka mani režisori nebija pārāk jaunmodīgi. Iestudējumu Valmierā redzējis neesmu, esmu vienīgi dzirdējis atsauksmes…

Jubilejas reizē, varbūt, ir vērts ieklausīties H. Gulbja versijā par to, kā tad top rakstnieks, dramaturgs?

“/../Topošam rakstniekam jātiek galā ar vairākām grūti savienojamām lietām. Pirmkārt, viņam iespējami agri jāapgūst literāra domāšana. Otrkārt, jāsavāc bagāta dzīves pieredze. Treškārt, jāuzņem liela kultūras bagāža, jāizveido augsta inteliģence.

/../Kā reizē izkopt literāro intuīciju un dzīves intuīciju? Precīzi, liekas, to nevar pateikt neviens. Jāpaļaujas arī uz laimi, uz nejaušībām savā vienīgajā un tik ātri aizskrejošajā dzīvē. Ja man būtu iespējams vēlreiz sākt no gala, es līdz gadiem divdesmit pieciem daudz vairāk mācītos. Arī rakstīt. Bet nepublicētos. Apguvis kādu parastu profesiju, es tanī nostrādātu gadus desmit vai arī mainītu dažādas profesijas/../Un tad pēkšņi nāktu atklātībā ar svaigu tematiku mākslinieciski jau pietiekami izkoptā formā, manā izpratnē tas ir ideālam vistuvākais variants, kā kļūt par prozaiķi vai dramaturgu.” (Harijs Gulbis, «Par nesasniedzamo pilsētu», 1986, «Liesma»). Laba ideja – varbūt, varat pamēģināt!? Bet jubilāram novadnieku vārdā vēlam stipru veselību un spēju joprojām visu notiekošo uztvert ar savu labvēlīgo, inteliģento smaidu! Tukumā Harija Gulbja jubileju svinēsim 28. oktobrī pulksten 17 Tukuma bibliotēkā, kad būs iespēja noskatīties teātra žurnālistes Mārītes Balodes veidoto videofilmu par jubilāru un viņa devumu Latvijas teātrim. Dzirdēsim arī filoģijas zinātņu doktoru – Ievas Kalniņas un Jāņa Ogas domas, kāpēc H. Gulbja daiļrade bijusi tik īpaša. Bet pašā sākumā skanēs Tukuma mūzikas skolas sveiciens jubilāram, jo – Harijs Gulbis ir šīs skolas pēckara gadu absolvents un kādu laiku tiešām nopietni pārdomāja – vai tomēr neveidot sev mūziķa – vijolnieka karjeru.