Jā, pārfrāzējot pazīstamās dzejas rindas, tieši tā gribas vaicāt: kad pienākas patversmē tie laiki? Kad pie patversmes vārtiem cilvēki rindā stāvēs? Kad stāvēs, gaidīs, kad varēs sev draugos iegūt dzīvu radībiņu – sunīti, kaķīti, mājas sesku?…
Tāds ir patversmes darbinieku sapnis. Jau sen iecerēts un izlolots. Viņi pat gatavi atsacīties no darba, no algas, lai tikai nebūtu mazo atstumto brāļu.
Un vēlreiz, lai tā būtu, viņi lūdz cilvēkus pieskatīt savus dzīvniekus. Nelaist klaiņot, sterilizēt. Tad nebūs tā, kā tagad. Tagad nereti ir tā – atved no Zantes, citurienes suni. Saka – pieklīdis, bet itin labi zina, kā suni sauc un cik vecs vai jauns. Suns, protamas, ar' zina "saimnieku". Māj ar asti, lūdz uzmanību, bet cilvēks jau to valodiņu nesaprot, izliekas, ka suni nesaprot…
Bet patversmē joprojām un atkal ir ducis, pat vairāk sterilizētu kaķenīšu, runčuku. Ziemas kažokos tērpušies. Noēdušies kā ziemas spilventiņi. Bet brēc, balsī raud, cik ļoti gribas brīvība – savās mājās un cilvēku sirds siltumā gozēties! Tāpat suņi – ir paēduši, apmīļoti, bet… Tik un tā gaida to vienīgo – draugu visīstāko, savējo.