Tukumā trīs dienas valdīja Rozes gars. Ļaudis svinēja Rožu svētkus. Ziedu pazinējas Anitas Stikānes rosināti, pirmo reizi Tukumā, Latvijā, pasaulē, Visumā. Svētku krustmāte Dace Lebeda teica: "Es jūs visu mīlu!" Simts, tūkstošs, vairāk reižu. Ja mīlestības daudz, tā tautās vairojas, un tā vien kas labs var rasties. Tā arī bija.

Pērkontēva skāviens

Laika vērotāji svētku laikā solīja lietu, negaisu. Ne tīšuprāt. Vienkārši – tāds darbiņš. Melna debesmala klejoja visapkārt, bet Pērkontēvs ducināja pabailīgi aiz trejdeviņiem mežiem, laukiem. Teica: "Gribas taču redzēt, kādus brīnumus Tukuma ziedumīļi sastrādājuši!" Negaisa vīrs paošņāja gaisu. No rožu smaržām, kas pār pilsētu vēdīja, vecim šķaudiens iekrita kreisajā nāsī, bet laikus paspējis ar labo roku nāsi aizspiest ciet un – ne čiku, ne grabu. Apdullis vecais un zibensriksī aizdrāzies uz zemes malu. Tukuma tā arī ar līkumu apkārt gājis.

Rožu lietus no Augšām

Svētki varēja sākties. Dacīte ar mīļvārdiņiem ļaudis samīļoja: "Tukumnieki malači! Pirmie Rožu svētkus svin. Savējai – Tukuma rozei." Svētku idejas autorei, ziedu salona «Amarants» īpašniecei Anitai Stikānei, Ritai Garaissilai, ziedu kārtošanas skolas vadītājai Aijai Žagariņai rožu smaržas pārpilns paldies. Paldies ziedi visiem, kas Rozes vārdu, uzvārdu vai uz to pusi mūžu sev līdzi nēsā. Pilsētas mērs Juris Šulcs sveica svētku dalībniekus, tukumniekus. Apsolīja nākamvasar Rožu svētkus rīkot kopā ar pilsētas svētkiem vasarā, kad Tukums pilnziedā. No augšām nolija rožu ziedlapiņu lietus. Runāja, ka tās kaisījušas meitenes no ziedu skolas, konkursantes. Un tā – svētku maiss bija vaļā.

7777

Sestdienas rītā, Brīvības laukumā atveda un nolika rožu vainaga pamatni – bez rozēm tā jau 700 kg smaga. Tauta nāca ar rožu ziediem rokās. Elitiņa Vīns (skaists vārds un uzvārds!), tērpusies baltā kleitiņā – pēc rožu šnites šūdinātā, baltiem rožu zābaciņiem kājās te vainagu vienā, te otrā pusē un viducī ar' norādīja, kur katram savu rozi iespraust, lai kopums būtu un vainags cienīgi saulē lūkotos. Lūkojās ar'. Ik pa laikam gaisā, tur, augšā mākoni aizlika vaigam priekšā. Skaudība tak…

Ziedu meitene Agitiņa no Ogres, bet pēc izcelsmes valdeķniece (tātad – mūsējā), deva nazīšus, ar kuriem rozēm kātus nogriezt, lai galviņu tik varētu iespraust. Ziedu pie zieda. "Cik pavisam vainagā ziedu?!" vaicājām Agitai. Meitene lika rokas pirkstus vienu pie otra, galvā rēķināja, tad atmeta ar roku: "777 – mans laimīgais skaitlis. Vēl septītnieks klāt – pilsētai, tās ļaudīm. Lai taču tiek!" novēlēja Agita.

Lielo dārznieku pieskāriens

Ļaudis nāca visas dienas garumā. Ģimenes. Jauni, veci, pulciņos. Rozi lielākoties vainagā vija jaunākais. Pat tādi, kas vēl neprot iet. Mamma vai tētis roķeli mazulim pie zieda pielika, pieturēja. Un cik vēl to ziedu domās vainagā neielika?! Arī visi tie, kas aizsaulē pa ziediem no Augšu dārza. Ko citu gan viņi tur varētu darīt. Rokas mierā nestāv. Zemi prasa. Vainagā daudz rožu ziedu, kas, šķiet, nav mūsējās. Skaidrs: Vilis Frīdenbergs, Ziedonis Krauze, Vladimirs Kalva – pārējie, kurus arī rozes mīl. Un kā gan lai citādi izskaidro to, ka dzeltenās, teju jau pārziedējušās rozes dobē svētkos atplauka un izslēja galvas kā veļ nekad? Lielais dārznieces pieskāriens?!…

Pilnas somas ziedu prieka

Visu šo treju dienu laikā pilsēta bija pušķu, ziedu piepildīta. Puķu dziesmām, dejām un tāpat vien. Kafejnīcā kāda kundze runāja pa mobilo tālruni (Piedodiet par noklausīšanos!): "Mīļā, esmu Tukumā. Rožu svētkos. Jauki. Atvaino, nevaru runāt. Rožu smarža vedina laukā. Tur tā ne tikai smaržo, bet spēlē, dzied un dejo arī!" Ļaudis pirka un dāvināja rozes savai pilsētai. 260 rozes no «Rožlejām». Gluži visas nenopirka. Gan pilsēta piemaksās. Nav tak nabadzīga. Rozes bērnu pirka arī Sigita Silarāja ar mazmeitiņu Esteri. Estere savējo stādīs pilsētas dārzā. Lielā, plašā, kur daudz rožu ziedēs. Kāzinieki nāca pie vainaga. Atstāja pa ziedam no līgavas pušķa. Veltas kundze uz svētkiem atbrauca ar divriteni. Aizmugurē uz bagāžnieka trīs somas, bet vēl tukšas. Mājās bērniem, mazbērniem somas vedīs pilnas ar rozēm, ar ziedu prieku un idejām.

Un – ziedu nekad nav par daudz!

Ko vēl sacīt?! To, ka Durbē simti, tūkstoši dejotāji no Latvijas malu malām izdejoja puķu, ziedu dejas. Tas nav atstāstāms. Ja nebijāt, neredzējāt, – par vēlu. Varbūt nākamgad, bet tad jau būs citas puķes, ziedi. Lai ziedu dzīvē, es te nedomāju par tiem, kas dārzā, bet sirdī zied, – nekad nav par daudz.

Pasākumā neredzēja neviena policista. Viņiem roze pogas caurumā un brīvsolis rožu zemē.

Floristu konkursā par labāko atzina Irisas Ienevicas, Gunas Misānes un Gaidas Mičules zaļos mākslas darbus, bet, ja tā godīgi, – visi bija labi. Visi bija labi. Viss bija pasaules klases ziedu kārtošanas māksla. Un ne tikai ziedos tas prieks. Arī bildēs, kuras var paturēt atmiņā. Un Dacītes: "Mīlu, mīlu, mīlu!" No mīlestības vārdiem izaugs rozes. Daudz. Dobe, Rožu pilsēta. Nepaejiet garām. Apstājieties. Katra roze grib, lai to apbrīno.

Bildes par Rožu svētkiem skatīt galerijā