Analītisko pētījumu stratēģiju laboratorija veikusi pētījumus «Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences». Pētnieki uzdeva lielu un mazu pilsētu iedzīvotājiem jautājumu, vai viņi vēlētos dzīvot līdzās viesstrādniekiem, homoseksuāļiem, čigāniem, musulmaņiem, citas rases cilvēkiem vai māksliniekiem.

Salīdzinoši ļoti daudz bija noraidošu atbilžu, ko pētījuma autori kvalificēja kā Latvijas iedzīvotāju neiecietību pret atšķirīgiem līdzcilvēkiem. Šķiet, šādas atbildes nav nekāds brīnums, jo vairums no mums jau dzīvo stereotipu varā. Un tas, ka ar citādo – citas tautas un orientācijas pārstāvi – nav jādzīvo vienā dzīvoklī, ka ne jau visi attiecīgās tautas pārstāvji ir vienādi, ka nereti pilsētās dzīvokļa kaimiņus pat lāgā nepazīst, kur nu vēl zina par viņa seksuālo orientāciju – nez kāpēc paliek otrā plānā. Ja pajautātu, ko sliktu varētu nodarīt, piemēram, kaimiņš – viesstrādnieks? Diskusijās pēc rakstā kā galvenais arguments tika minēts tas, ka viesstrādnieki esot nekārtīgi, piemētājot apkārtni… Interesanti, ja mēs paši būtu tik kārtīgi, tad jau lielās talkas nemaz nevajadzētu rīkot un nevajadzētu aģitācijas par atkritumu šķirošanu, un ceļmalās nemētātos no lepnām automašīnām izmestie maisi ar atkritumiem…
Kā viens no drošiem argumentiem neiecietībai bija minēts tas, ka Latvija jau tā maza, daudz cietusi un tāpēc nevar atļauties iecietību. Bet vai tas nav tikai aizbildinājums? Ja kādā latviešu ģimenē dzimst ceturtais un piektais bērns, vērojams, ka kaimiņi uz notikušo skatās ar ne visai lielu izpratni un aizmirst par to, ka Latvijai visvairāk ir vajadzīgi jauni pilsoņi. Un kāda būtu apkārtējo attieksme, piemēram, pret cilvēku, vīrieti vai sievieti, kura konsekventi katru svētdienu uzvilku tautas tērpu? Daudzi teiktu, ka…. jumts aizbraucis… Bet Austrijā sievietēm ir vairāki tautas tērpi, kurus viņas velk, piemēram, apmeklējot teātra izrādes.
Taču latviešiem ir arī gadsimtu veca dzīves pieredze, kas saka "Kā mežā sauc, tā atskan", un to nu mēs visdrošāk varētu attiecināt katrs pats uz sevi.