Ceturtdien, 19. jūnijā, «Pūces dzirnavu» saimnieks Emīls Edgars Vismanis 10. gadu pēc kārtas pulcēja robežsargus, ļaudis, kam dārga Latvijas brīvvalsts, robežsargu brigādes komandiera – ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņa. Gadu gaitā Vismaņa kungs atjaunojis L. Bolšteina vasaras māju un izveidojis ekspozīciju par ģenerāli un robežsardzi.

Karavīrs, kurš nespēja…

Labu laiku pirms piemiņas brīža pagalmā pulcējās ļaudis. Robežsargi atritināja karogus. Izlīdzināja audumā krokas. Muzikanti iemēģināja štrumentus. Spēlēs, dziedās, un kā vēl! Tā, ka skudriņa tek augumā. Pie vecākās sienas iekārtota izstāde ar fotogrāfijām un uzziņām par ģenerāli, robežsardzi. Saimnieks ļaužu viducī. Sarokojas ar draugiem, paziņām. Pa šiem 10 gadiem viņu krietns pulks saradies. Cauri pagalmam zem tilta akmens velvēm tek Amula. Upe uz brīdi apstājas un tad steidzas tālāk stāstīt ļaudīm par karavīru, kurš nespēja pārdzīvot savas valsts bojāeju, var sacīt, nodevību un 1940. gada 21. jūlijā nošāvās.

Tūtiņa kofekšu un naids pret komunistiem

Sarokojamas ar saimnieku. Apvaicājāmies, kā dzīvojas.

– Kā var, tā pukst. Tu arī labu laiku pie manis neesi bijis, – tā Veismanis. Klusēju. Daudz reižu garām braukts. Allaž nevaļa. Ko lai atbild?! Veismanis arī todien visu it kā no malas nolūkoja.

Ģenerāļa piemiņas diena. Tā ir vēlme, lai jaunie uzzina, kādam jābūt karavīram. Kā jāmīl sava dzimtene. Pavaicājām saimniekam, kālab Ludvigs Bolšteins viņam tik tuvs?! "Par tūtiņu konfekšu, kuras viņš man atveda, kad vēl biju sešgadīgs puika… «Pūces dzirnavas» piederēja ģenerāļa brālim Emīlam Bolšteinam. Manam tēvam «Pūces krogs» un vēl dažas sētas, zeme apkaimē. Kopā visi bija karojuši Latvijas atbrīvošanas cīņās. Ģenerālis un mans tēvs vaļas brīžos spēlēja vijoli. Pulkvedis Oskars Kalpaks arī vijoli spēlējis. Tās konfektes… Un vēl manī iekšā ir naids pret komunistiem."

Mugurkaula puķes

Pagalmā sēž pulciņš meiteņu. Skaistākas par ziediem, kas saziedējuši. Meitenes mācās Matkules pamatskolā. Viņu vidū arī Vismaņa mazmeita Monta Etente. Jaunsardze. Skolā savu zinātniski pētniecisko darbu rakstījusi par ģenerāli Ludvigu Bolšteinu. Tad arī uzzinājusi, ko ģenerālis rakstījis savā atvadu vēstulē mātei: "Latvijas, kuru esmu izkarojis, sargājis, cēlis, – nojaukšanā nepiedalīšos…"

Montai dienas paiet kopjot plašo «Pūces dzirnavas» pagalmu. Vectēvs urķējas: allaž varot labāk. Viņš allaž jautrojas, protot jokojot visu pateikt. Patīkot ekskursantiem, kuri te dzirnavās, ģenerāļa vasaras mājiņā, ir bieži viesi. Patīk jaunas meitenes, kad atbrauc. Kam gan viņas nepatīk?! Todien ar' E. Vismanis atkusa, kad kandavnieces atveda groziņu ar sārtām zemenēm un pušķi "mugurkaula puķu" (puķes ar stingriem kātiem). Tādiem, kāds bija ģenerālis un ir arī dzirnavu saimnieks.

Bez šāviena

Piemiņas brīdis – kā allaž. Robežsargi pa šauro taku, kas ved uz ģenerāļa vasaras mājiņu, Amulas stāvkrastā uznesa karogu. Nospēlēja mūsu tautas lūgsnu «Dievs, svētī Latviju!». Teica runas. Cildināja ģenerāli. Par ko?! Par to, ka karavīrs spēka – 52 gados – nošaujas, jo nav spējis pildīt zvērestu – nosargāt savu dzimteni, Latviju. Bez pretošanās ienaidniekam, bez šāviena tā atdota. Vēl vairāk – valdība lika pierobežu atmīnēt.

E. Vismanis atceras, ka 1939. gadā, kad virspavēlnieks Kārlis Ulmanis un viņa autoratīvās varas kliķe atļāva mūsu zemītē ievest padomju karaspēku, teicis tēvam: "Latvija ir atdota." Tā apmēram savās uzrunās atklāti pateica arī veterāni Jānis Melnis, Harijs Ziedonis Vītols.

Kā būtu, ja būtu…

Par to šodien var tikai spriedelēt. Nevajadzētu latviešiem par savu Latviju karot svešās armijās zem svešiem karogiem. Ja tā būtu?! Labi bija, ka pasākums notika karavīru drastiskās notīs. Mirdzot šķēpiem, dziesmām, kas garu ceļ, nevis spiež pie zemes kopā ar sēru lentām.

Pēc tādas kopā sadziedāšanās saimnieks visus aicināja pie galda. Cūku par savu naudiņu nopircis. Kartupeļi, saknes, dārzeņi pašam izauguši. Robežsargi – malači – visu to pagatavojuši. Cēla galdā. Latvietis nekad nav bijis vēdera atturībnieks. Vismanis alu uzsauca. "Cik labi! Slāpst. Kopā ar aliņu karbonādes vieglāk iet lejā. Vai vēl vienu pudeli drīkst paņemt?!" tā nu tur spietoja ap alus pudelēm. "Ēdiet, dzeriet pilnus vēderus! Man par to prieks. Cik tas viss maksā? Nieks. Lai vien ļaudis labi jūtas. Lai valda prieks. Priecīgi cilvēki spēj kalnus gāzt. Pastāvēt, lai nekad nekas tāds, kā 1940. gadā neatkārtotos."

Ludvigs Bolšteins

Latvijas Robežsargu brigādes komandieris Ludvigs Bolšteins dzimis 1888. gada 5. februārī (pēc vecā stila – 26. janvārī) Jaunsesavas pagasts Vēju krogā. Tēvs Eduards bija melderis, māte Anna – mājsaimniece. Kaut ģimenei nebija nekādas īpašas rocības, tomēr vecāki par savu pienākumu uzskatīja izskolot dēlu. 1912. gadā L. Bolšteins absolvēja Pēterpils universitātes Fizikas, matemātikas un dabaszinātņu nodaļu.
1914. gada augustā, tūlīt pēc I Pasaules kara sākuma, L. Bolšteinu mobilizēja un ieskaitīja dienestā Daugavgrīvas cietoksnī. Savas kara gaitas L. Bolšteins sāka kā adjutanta palīgs 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā). Viņš piedalījās 1916. gada Ziemassvētku kaujās, jau paaugstināts štāba kapteiņa dienesta pakāpē. Par varonību kaujā L. Bolšteins apbalvots ar Krievijas impērijas ordeņiem: Sv. Annas 3. un 4. šķiras, Sv. Staņislava 3. šķiras ordeni. Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc vecā stila) jaunā vara L. Bolšteinu arestēja un ieslodzīja Cēsu cietumā, no kurienes viņam izdevās bēgt.
Pēc atvaļināšanās no armijas 1917. gada decembrī viņš Maskavā aktīvi darbojās pretlielinieku organizācija «Dzimtenes un brīvības glābšanas komiteja», bet pēc šīs organizācijas sagrāves atgriezās Latvijā.
1918. gada novembra beigās tika dibinātas pirmās latviešu nacionālās karaspēka vienības no latviešu strēlniekiem un studentiem, un 28. decembrī arī L. Bolšteins brīvprātīgi iestājās Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē, kā arī iesaistījās brīvprātīgo organizēšanā. Viņš saformēja brīvprātīgo rotu 35 cilvēku sastāvā. 1919. gada 9. augustā L. Bolšteinam uzdeva sākt Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka formēšanu, ko viņš arī izdarīja. Kopā ar pulku, paaugstināts par pulkvedi, L. Bolšteins piedalījās kaujās pret bermontiešiem Latgales atbrīvošanas operācijā. Par varonību cīņās pret bermontiešiem 1920. gadā L. Bolšteinu apbalvoja ar Lāčplēša Kara 2. un 3. šķiras ordeni. Par nopelniem atbrīvošanas cīņu kaujās viņš saņēma arī Francijas Goda leģiona ordeni.
1927. gadā izskanēja priekšlikums robežpoliciju, kura netika galā ar saviem uzdevumiem, aizvietot ar aktīvā dienesta un rezerves karavīriem. 1928. gada 24. aprīlī pieņēma «Noteikumus par valsts robežas apsardzību» un par robežapsardzības komandieri iecēla L. Bolšteinu. Viņa vadībā robežsargi pakāpeniski tika militarizēti, pakļauti militārajai disciplīnai. 1935. gada 6. aprīlī robežsargi apvienojās atsevišķā karaspēka daļā – Robežsargu brigādē. Tās komandieri iecēla Valsts prezidents, bet pakļāva iekšlietu ministrs. 1935. gadā L. Bolšteinam piešķīra ģenerāļa pakāpi un iecēla par Robežsargu brigādes komandieri. L. Bolšteina vadībā Latvijas brīvvalsts robežsardze tika izveidota par labi organizētu militāru struktūru, izveidota laba materiāli tehniskā bāze, organizēta robežsargu apmācība, uzlaboti robežsardzes darba un sadzīves apstākļi. Tai laikā robežsargi valsts nomalēs – pierobežas rajonos – veica lielu kultūras un izglītošanas darbu vietējo iedzīvotāju vidū, uzcēla trīs tautas namus, trīs skolas, iekārtoja koku dārzus, no kuriem ar koku stādiem apgādāja sardžu apkārtni, palīdzēja zemniekiem iekārtot dārzus.
Bet 1940. gadā pēc sarkanarmiešu nodevīgā uzbrukuma 3. Abrenes bataljona sardzei naktī no 14. uz 15. jūniju, kā rezultātā bija robežsargu un civiliedzīvotāju upuri, pazuduši robežsargi un civiliedzīvotāji, ģenerāļa L. Bolšteina vadībā sevišķā izmeklēšanas komisija izbrauca uz notikuma vietu. 1940. gada 17. jūnijā, kad padomju tanki iebrauca mūsu valstī, ģenerālis saprata, ka sākas okupācija, saprata, kas notiks ar Latviju. 1940. gada 21. jūnijā, stundu pēc tam, kas Iekšlietu ministrijas vadību pārņēma Vilis Lācis, L. Bolšteins savā darba kabinetā nošāvās.
Pēc ģenerāļa Ludviga Bolšteina nāves atbrīvošanas cīņu veterāns, pulkvedis Arvīds Krīpēns rakstīja: "Ģenerālis devās nāvē ne aiz bailēm no gaidāmajām mocībām, bet gan, pildot augstāko karavīra pienākumu, lai aiznestu sev kapā tikai viņam zināmos valsts noslēpumus un glābtu daudzas dzīvības."