Sākušies ar grandiozu, vairāk nekā septiņu stundu ilgu gājienu, Dziesmu un deju svētki turpinās, šķiet, ar vēl lielāku sparu. Visās svētku būšanās, skriešanās un iešanās, šīs nedēļas sākumā centāmies līdzi iejusties arī mēs – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnālisti.

Tukuma elpa tauru ragos

8. jūlijs. Tukuma kultūras nama pūtēju orķestra «Tukums» mūziķi tā pūtuši elpu ragos, ka nu ir aizpūtušies līdz Rīgai. Pie Lielās Ģildes gaida, kad aicinās iekšā kāpt uz skatuves. Tukumnieki izpelnījušies augsto godu piedalīties pūtēju orķestru konkursā. Orķestra vadītājs Māris Rozenbergs vēl pāršķirsta notis, teic pēdējās norādes pirms skates un kā pēdējo:" Par titulētām vietām necīnāmies, mūsu mērķis bija piedalīties, gan jau ar laiku par vietām pacīnīsimies."

Uldis Stokhauzens mežragu lielsvētkos spēlē jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, taču nav skaitījis, kuri tie pēc kārtas. Ikviena spēlēšanas reize ir svētki. Tukumnieki spēlēja komponista Alvila Altmaņa «Novelīti» un Jura Karlsona «Zvejnieku ziņģi», kā arī, mūsu paša Pētera Butāna skaņdarbu «Miers virs zemes». "Eh, labais! Un lai tas tā būtu!" nospriež pūtēji, kad viņus jau aicina Lielajā ģildē.

***

Vēl naktī uzzinām, ka mūsu pūtējiem izdevies vienreizēji – savā grupā augstā 3. vieta! Urrā!

Baibas adītie cimdiņi

Turpat, iepretī Lielajai Ģildei atrodas Mazā ģilde, kur garāmgājējiem kundze no privātuzņēmuma «Tīnes» piedāvā cimdus un zeķes, kuros ieadīti visu Latvijas novadu raksti. Arī no Tukuma esot atbraukusi savu roku darbus izrādīt māksliniece vārdā – Baiba. Kundzei izkritis Baibas uzvārds no galvas, taču zina sacīt, ka Baiba savos cimdos Liepājas puses rakstu zīmes ieadot. Īstie cimdu sildot ne tikai rokas, bet visu to nēsātāju no matu galiņiem līdz papēžiem, tad tikai labas domas raisoties.

Ne visur vajag un var tā – no līdz

Ir otrdienas pusdienas laiks, lietus mākonis jau apstājies virs Domu laukuma, bet maisam gals vēl ciet. Tur, lejā uz skatuves, tik jestri dzied, ka mākonim ar lietus maisu padusē tā vien gribas dziedāt līdzi un ducin ducināt, kā tie tur aizskatuvē. Nevar mierīgi nostāvēt, kājas pašas met loku lokus. Tās taču pašu tautas ziņģes mūžu mūžos izdziedātas. Dziesmas vecajos Doma ugunsmūros atbalsojas, balsu skaņas tik spēcīgas kļūst, ka visa Rīga, visa Latvija dimd. Pasēdējām brīdi; ne vienmēr vajag tā: no – līdz, reizēm pietiek ar mazumiņu.

Dziesma un deja arī rit caur vēderu

Rīgas 6. vidusskola jau daudzus gadus Dziesmu un deju svētku laikā ir tukumnieku dzīvesvieta. Dienas laikā "svētku darbiņā", bet naktis pārnakšņo skolas klasēs. Nekā jau tur vairāk nav kā plika grīda. Katrs savu gultasvietiņu iekārtojis pats un par bezmiegu neviens nežēlojas. Pēc mēģinājumiem miegs kā ar lielāmuru pienaglo dziedātājus un dejotājus pie pašu līdzi paņemtā matracīša, un pašdarbnieks ir sapņu pasaulē iekšā. Bet, lai būtu spēks dziedin dziedāt un dietin diet, nepieciešams labi paēst. Un ne jau kaut kā, bet ar sātu, lai kājas, balstiņas var turēt to lielo brūķi. Mājasmāte, skolas saimniece Jogita Griķe teic:" Draudzīgi sadzīvojam. Ēd svētku dalībnieki visu mūsu pavāru gatavoto, uzslavē mūs. Paši galdus uzklāj, traukus novāc, un vēl visu to darot dzied. Tik raiti nevienu gadu nav viss gājis, darbiņi iet kā no rokas."

Ne tikai vēderam, bet arī prātam un sirdīm

Kā nu neies, ja visā piedalās un visus virtuves palīdžu darbus veic vai visas mūsu – Tukuma rajona kultūras darbinieces: tagad, svētkos komendantes Anita Korsīte un Glena Ošeniece, kā arī virtuves darbinieces Maruta Čauva, Sibilla Migliniece, Skaidrīte Muceniece, Skaidrīte Butāne, Jogita Ģriķe, Simona Ozola- Ozoliņa, Ieva Sakne, Lāsma Poča, Kristīne Krūmiņa un Mārtiņš Počs. Nav nieka darbiņš teju tūkstoti ļaužu pabarot trīs reizes dienā! Ēdnīcā vienlaikus var paēst 300 cilvēku. Pusdienas laikā viena grupa paēd, tad trauki jānovāc un atkal galdi jāuzklāj, viss notiek akurāt pēc pulksteņa rādītājiem.

Otrdien lietus maiss tomēr palaida to virvi vaļā, un ne pa jokam. Dejotāji skolas pagalmā "izbira" no autobusiem kā mārkā mērcēti. Nokratīja mitrumu no galvām un rindā klāt pie ēstuves durvīm. Slapji, pārguruši, bet ēdnīcā priekšā aktieris – virtuves strādnieks Mārtiņš Počs, nodimdina kādu joki. Mārtiņam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Labi, spirgti, sprigani vārdi. Visus pāršalc smieklu vilnis, un nogurums kā ar roku atņemts.

Izklaidēm nav laika un atļaujas

Lāsma, Ieva, Kristīne pastāstīja: "Rītos ceļamies 5.30 un tekalējam kā skudriņas visu dienu. Reizēm teju tūkstoti cilvēku trīs reizes dienā pabarojam, bet lielākais skaits ļaužu būs tikai trešdien, tad kori atbrauks. Vakarā deviņos, desmitos darbs galā, bet nākamajā dienā atkal viss no gala. Gribētos jau arī izklaidēties, bet te priekšniecība (Rudītes Poča un policisti) neļauj. Telpās nevar. Traucējot miegu, bet pagalms skanīgs. Apkārtējie nāks un žēlosies. Spēki arī jāpataupa." Meitenes aizsteidzās atkal klāt galdus. Liet tēju krūzītēs, sakārtos, lai viss pa rokai un mutei arī. Grūti, grūti bija noķert to brīdi, lai visi virtuves čaklie cilvēki kopā nofotografēties…

Trīs tūkstoš laimes

Par Marutu Čauvu īpašs stāstiņš. Viņa te, Dziesmu svētku "barotavā", ir pati galvenā. Viņai jākordinē ēdināšana, visa vēdermašinērija ir viņas rokās. Bet pirmdien bija Marutas. Mārtiņš, protams, visiem trīs reizes pirms došanās pie galdiem atgādināja. Trīs reiz tūkstoš balsu: "Daudz laimes Marutai!" Tik daudz sveicēju Marutai vēl dzīvē neesot bijis.

Spēka pietiks

Tukuma rajona svētku dalībnieku galvenā koordinatore Rudīte Poča smaida: "Labi ir, viss mums ir kārtībā! Spīdeja saulīte, vējiņš spirdzināja, lietiņš nu paliņā. Būs atkal gaišas dienas. Panīkumi jau reizēm ir, taču ir laba komanda, kas rūpējas par ļaudīm. Cilvēki tiek sagaidīti ar smaidu, un viņi arī smaida. Dienu no dienas kļūstam draudzīgāki, tuvāki viens otram. Vēl svētki nav pusē, lai pietiek spēka! Pietiks!"

Svētku važoņi

Kad apsēžas pie autobusu stūres, viņi ir gaužām nopietni vīri. Neej par tuvu! Ērgļa skatiens acīs, kas ceļu zem busa riteņiem redz tālu, vēl aiz līkumu līkumiem uz priekšu. Tas ir jāmāk – Rīgas ielās izlavierēt tā, lai ozollapu virtenēm, kas, no mājām vestas, jau pavītušas, ne lapiņa, ne ziediņš nenobirtu, lai pašaurajos skolas pagalma vārtos ietrāpītu. Bet mūsējie ir īsti veči – ar visu tiek galā godam. Uzvelk dūmu, valodo "par" paši saprotat, ko… Tak jau līdz malām pilli tie vāģi ar daiļiem augumiem no – līdzi.

Visus šoferus vienkopus redzēt nevar gandrīz nekad. Pat nakts melnumā ne. Tāpēc arī bildē tikai daži no viņiem: Ilgonis Jermaks, Laimonis Eisaks, Arvis Rezenbergs, Staņislavs Bugaičuks, Ainārs Pilipāvičs, Juris Budžēns, Māris Noviks, Aivars Kleķeris un Raimonds Lācis. Bildē nav Viestura Kalniņa, jo viņš aizvedis slampeniekus uz mēģinājumiem. Bet viņš svētkos piedaloties jau vismaz 15 reizes. Var salīdzināt. Tagad, no malas skatot, apstākļa esot labāki. Vienīgi – koristi toreiz braukdami dziedājuši «Zilo lakatiņu» un citas aizliegtās dziesmas vienā laidā. Tagad gan nekas aizliegts neesot

Tīs māsiņas – tumenieces

Gunita, Solvita un Iveta dejo Tumes jauniešu deju pulciņā «Solis». Meitenes pirmo reizi piedalās Dziesmu un deju svētkos. Solvita un Iveta dejo kopā ar savām likumīgajām otrajām pusītēm, savukārt Gunitai vīrs katru vakaru braucot ciemos.

Visa pilsēta un rajons – draudzīgi vienā skolā

Par drošību rūpējas seši policisti

Par sabiedrisko kārtību skolā atbild seši Valsts policijas darbinieki no Tukuma: Janeks Bahs, Alvars Račuks, Dainis Čepulis, Zita Gūtmane, Valērijs Kasilovs un Daneks Hmeļņickis.

A. Račuks, kas tobrīd apsargāja skolas vārtus, bija nerunīgs, vien atklāja, ka uz Dziesmu un Deju svētkiem kā kārtības sargs ieradies jau 4. reizi. Nekādus īpašus pārkāpumus šo gadu laikā viņš gan neatceroties.

J. Bahs ir ne tikai policists, bet arī Deju svētku dalībnieks – kolektīva «Svīta» dejotājs, kurš spēj apvienot darbu ar deju mēģinājumiem, tāpat arī palīdz organizēt dalībnieku ierašanos ēdienreizēs. Tā kā Janekam ir īpaši saspringts darba laiks, kas jāapvieno ar mēģinājumiem, nedaudz sīkāk par policijas darbību skolā mums pastāstīja D. Hmeļņickis: "Pieskatā, lai skolā ienāktu tikai tie cilvēki, kam ir īpašajās dalībnieku kartiņas, caurlaides, kas tika izdalītas katra kolektīva vadītājam dienā, kad tie ieradās savā svētku mājvietā – šeit Rīgas 6. vidusskolā. Skatos, lai skolā neienāktu arī sveši, ne Tukuma rajona svētku dalībnieki. Uz dalībnieku kartēm ir rakstīts, kādu kolektīvu un kādu rajonu tas pārstāv. Ja kartiņas nav – cilvēku iekšā nelaižam. Ja gadījumā kartiņa nozaudēta, dalībniekam jāsazinās ar sava kolektīva vadību. Šo dienu laikā cilvēku sejas ir daudzmaz ievērotas, tā ka, ja arī kādam gadās nozaudēt kartiņu, zināmam, iepriekš pamanītam un citu kolektīva dalībnieku atpazītam cilvēkam, iekļūšana ēkā grūtības nesagādā. Bet citādāk gan – nevienu svešu telpās ielaist nedrīkstam. Pat ja cilvēkam mugurā ir, piemēram, tautas tērps vai kāda kolektīva vienojošs T-krekls ar uzdruku – bez kartiņas ielaists netiek neviens! Bija gadījums, kad savu kartiņu iedod svešam, bet pats nāk ar tautas tērpu…

Mums, policijas darbiniekiem, ir sava telpa, kur nakšņojam. Ik pēc astoņām stundām maināmies. Vienlaikus dežūrē trīs cilvēki: viens pirmajā stāvā, uzmanot abas ieejas durvis, otrs – pie policijas ekipāžas uzmana skolas vārtus, lai skolas pagalmā neiebrauktu svešas automašīnas, tikai autobusi un transportlīdzekļi, kuriem ir speciālas transporta atļaujas, tāpat arī nevar iebraukt autobusi, kuri pārvadā, piemēram, Cēsu rajonu u. tml. Un trešais policists atbild par sabiedrisko kārtību Rīgas 6. vidusskolas sākumskolā, Lauku ielā. Tas ir pāris kvartālu tālāk. Un pārējie tikmēr atpūšas, guļ, ietur ēdienreizes. Vai arī, ja ir nepieciešams, palīdzam otrai maiņai. Trīs cilvēki vienmēr atrodas norīkojumā. Neatkarīgi no tā, ka skolas durvis ir slēgtas no 23.00 vakarā līdz 6.00 no rīta. Tāpat pa naktīm svētku dalībnieki, kas te apmetušies, staigā – iet uz dušām mazgāties, iet pēc kafijas, tāpat arī koncerti un mēģinājumi reizēm beidzas ap 24.00 vai ap 1.00 naktī, kad dalībnieki atgriežas skolā. Smēķēšanai ir ierādīta speciāla vieta skolas pagalmā.

Līdz šim pārkāpumu nav bijis. Situāciju kontrolējam, nav izrakstīts neviens protokols. Mēs uzkavēsimies šeit līdz sestdienai, 12. jūlijam, kad notiek noslēguma koncerts un visi svētku dalībnieki dosies mājup, atstājot skolas telpas."

Medmāsas vietā – bērnu ārste

Katrā svētku dalībnieku naktsmītnē ir tā saucamais medpunkts. Dodamies uz 6. vidusskolas 3. stāvu, uz kabinetu, ko rotā uzraksts «Medmāsa». Kā izrādās, tur nedežūrē vis medmāsa, bet īsta bērnu ārste, neonatoloģe Maija Palkavniece no Tukuma. Vaicājot par ārstētajām traumām, daktere stāsta: "Salīdzinot ar iepriekšējiem Dziesmu un Deju svētkiem, līdz šim nav bijuši būtisku saslimšanas, traumu gadījumi. Samērā mierīgi. Vien nobrāzumi, sasitumi, svešķermeņu iekļūšana acīs, deguna asiņošana no karstā laika. Nekas traki briesmīgs nav atgadījies par laimi. Diviem dalībniekiem bija sapūsta mugura, uzsmērēju smērīti. Nopietna darbošanās līdz šim vēl nav bijusi. Kad skolā būs sabraukuši visi koristi, tad noteikti būs vairāk darba. Koristiem parasti ir balss aizsmakumi. Pagaidām medikamenti ir izlietoti maz, viss nepieciešamais darbam ir sagādāts tā, ka problēmām nevajadzētu būt. Šoreiz esmu tiešām priecīga, ka tik maz to kaišu. Varbūt tas ir tāpēc, ka svētku dalībnieki šogad mainās – vieni atbrauc, citi aizbrauc un otrādāk. Bija atnācis viens mazais ar zobu sāpēm, bet izrādījās, ka zobs sāpējis jau pirms braukšanas uz svētkiem, protams, iedevu pretsāpju tabletīti, nomierināju, bet arī vecākiem vajadzētu pasekot līdzi. Kaut kā šoreiz tās kaites vairāk gadās gados jauniem cilvēkiem. Te vieni bija aizbraukuši uz «Lido» kompleksu, kur braukuši ar skrituļdēli un dabūjuši nobrāzumus. Tāpat te pagalmā skraida, bumbu spēlē. Puse traumu, var teikt, ir saistīta ar Dziesmu un Deju svētkiem, bet otra puse – ar dauzīšanos.

Es dzīvoju tepat, šajā kabinetā, kur mācību laikā strādā šīs skolas medmāsa. Uz durvīm man ir vesela strīpa ar zīmītēm, kuras izmantoju, ja esmu pusdienās vai arī, tepat pāri ielai parkā pastaigājos vai arī, ja uz veikalu pēc minerālūdens esmu izgājusi. Pa logu redzu, kad aizbrauc dalībnieku autobusi un tad arī es varu iziet no kabineta.

Noteikta darba laika man nav – var sacīt – esmu darbā visu laiku, arī naktīs.

Visvairāk uztraucos un uzmanu virtuvi. Pārbaudu, vai dārzeņi ir svaigi, katru dienu žurnālā ierakstu savu vērtējumu, kāds ir bijis ēdiens. Tāpat ik pa laikam virtuvi pārbauda Pārtikas un Veterinārā dienesta darbinieki. Lai negadītos nekādi kuņģa vai zarnu trakta darbības traucējumi. Pārējais ir nieks. Runājot par ēdienu – tas tiešām ir garšīgs, saimnieces gatavo ļoti labi! Pirmajā dienā, 3. jūlija, pat bija karbonāde, otrajā – šmoreta vista.

Vairāk nekā puse dienu nostrādāta. Patiesībā jau gribas uz mājām. Uz Dziesmu svētkiem kā mediķis braucu 4. reizi. Atzīšos, ka šogad tā kā negribēju braukt, bet Tukuma rajona padome vēlējās, lai es brauktu, jo zina manu darbu, pieredzi. Būtībā man tagad ir atvaļinājums, un tad nu es domāju – aizbraukšu ar`.

Iepriekšējos gadus ir bijis smagāk. Pagājušajos svētkos diviem bērniņiem bija lauztas rokas. Tad gan bija jāved uz bērnu slimnīcu un jātaisa rentgents. Attiecīgi zvanījām arī vecākiem. Tad mums bija arī divas meitenes pazudušas, gājām pa nakti meklēt. Viņas bija nomaldījušās, nākot uz autobusu. Bija aizgājušas pavisam uz otru pusi. Ārā tumšs, mašīnas brauc, bet viņas lec grāvī, lai paslēptos, tā arī mums bija grūtāk viņas atrast. Tā viņas nosēdēja grāvī līdz rītam.

Jāatzīst, ka nākas dot ieteikumus dažam labam svētku svinētājiem, kas tā pavairāk lietojis grādīgākas dziras: piemēram, iedzert kādu «Nimezilu» vai «Rehydronu». Vienīgi – uz paģirām nedrīkst ūdeni dzert. Var palikt vēl sliktāk. Arī tradicionālais minerālūdens ir ļoti labs."

Policistiem palīdz 16 kameras

Rīgas 6. vidusskolā kopš šī gada janvāra uzstādītas 16 video novērošanas kameras. Par to darbību mums pastāstīja skolas dežurante Irēna, kas dežūrē 1. stāvā, līdzās administrācijas telpai: "Šobrīd skolā ir 16 kameras, ar laiku būs vēl. Redzami visi stāvi, gaiteņi, kāpņutelpas, kas ved uz pagrabu, lai bērni tur neietu. Pagaidām klasēs kameru vēl nav. Līdz šim brīdim svētku laikā viss ir kārtībā. Par Tukumu sūdzēties nevar, viss norit godīgi, kārtīgi, bez sūdzībām. Arī mans galvenais uzdevums, gluži tāpat kā policistiem, ir, lai skolā neienāktu sveši cilvēki, lai svešas mašīnas neiebrauktu, jāapsargā arī mūzikas instrumenti. No savas darba vietas es nedrīkstu nekur atiet, ne aiziet, visu laiku jāskatās gan vestibils, gan jāredz, kas notiek visās 16 kamerās. Strādājam mēs maiņās ik pa 12 stundām. Darbs nav vienkāršs, jo vairāk tāpēc, ka dienā skolā ienāk un iziet ap 1000 cilvēku. Šogad ir pirmais gads, kad strādāju tieši Dziesmu un Deju svētku laikā, bet man patīk."

Viss notiek, bet svētku sajūtas pagaidām pietrūkst…

Lai uzzinātu, kā iedzīvojušies un kā izbauda svētku laiku, uzrunājām vairāku kolektīvu dalībniekus.

Ingus (Tumes vidējās paaudzes deju kolektīvs «Solis»):

– Uz svētkiem ieradāmies svētdien, tā teikt – pa taisno uz gājienu, pēc tam iekārtojāmies skolā. Un būsim šeit līdz pat noslēgumam sestdien, 12. jūlijam. Deju mēģinājumi mums notiek Daugavas stadionā. Naktīs nav iespējams normāli pagulēt, dušās netiekam. Bet maltītes šogad ir ļoti gardas. Nevaru sūdzēties. Uz Deju svētkiem braucu pirmo reizi.

Zane (TDA «Svīta» jaunieši, vadītāja Inta Strautmane):

– Arī mēs Rīgā ieradāmies svētdien uz gājienu. Ar dzīvošanu šeit ir viss kārtībā. Ēdināšana ir ļoti laba. Nevar sūdzēties. Es Dziesmu un Deju svētkos piedalos kopš 1995. gada un bez tiem, man šķiet, pat nespētu dzīvot. Tiem, kam patīk dejot, tiem pārciest kaut kādas ikdienišķās neērtības ir sīkums. Vienīgi šodien (8. jūlijā) mēģinājumā sāka līt. Lietus dēļ mēģinājumus neatceļ, jādejo tik un tā. Kad esi izmircis, paliek auksts… To slapjumu jau vēl varētu paciest. Ja karsts laiks, tad arī ir ļoti grūti dejot. Vislabāk, ja spīd saulīte un ir nedaudz apmācies. Ļoti ceru, ka vismaz ģenerālmēģinājumā nelīs lietus, jo tad salītu arī vilnas tautastērps, kuru ir ļoti grūti izžāvēt, un turklāt – arī nebūtu, kur to žāvēt, lai uz nākamo dienu tas jau būtu sauss. Izmircis tautas tērps ir ļoti smags.

Mums – dejotājiem, vienmēr saka, ka apbrīno, kā visi dejotāji kopā veido dažādus rakstus uz lielā laukuma. Ziniet, mēs paši nezinām, kā to dabū gatavu, jo mums vienkārši pasaka: "Tagad paejiet trīs soļus pa labi, divus uz priekšu u. tml." Pieļauju, ka koriem varētu būt kas līdzīgs pēc iedalījuma pa balsīm. Runājot par koriem… It kā visi sūdzas, ka naktīs nevar pagulēt, bet, ziniet, es mierīgi guļu naktīs, arī uz dušu aizeju kādos 22.00, un neviena cilvēka tur nav. Nevaram pagulēt tad, kad skolā ir koristi. Mums blakus kabinetā ir koris, pa naktīm viņi dzied, koridorā dzied, ārā dzied, jā, tad gan nevaram pagulēt. Tagad dažas dienas koristi bija aizbraukuši uz mājām, viss bija mierīgi un klusi, nekādu problēmu, jo arī tusētāji koristi ir lielāki…

Inga (Tukuma kultūras nama pūtēju orķestris «Tukums»; Tukuma kultūras nama kapela «Danču spēle»):

– Dzīvošana – ideāla, kaimiņi – ideāli, mūs neviens netraucē un mēs nevienu netraucējam. Ēdināšana ir vienkārši perfekta. Viss ir tiešām ideāli, salīdzinot ar citiem gadiem, visi ir apmierināti. Skolā ieradāmies svētdien uz gājienu un beigsim šo padarīšanu piektdien. Šogad ir pirmie Dziesmu svētki, kad pūtēji nepiedalās noslēguma koncertā. Pati Dziesmu svētkos piedalos 4. vai 5. reizi, bail sameloties – gan skolēnu, gan pieaugušo. Mazliet skumdina, ka šogad kaut kā nav tās svētku sajūtas, kaut kā pietrūkst… Citus gadus varbūt mēģinājumu bija vairāk, bija tā kopības sajūta?… Šogad mums izpaliek lielais, galvenais noslēguma koncerts. Rīt skolā notiks diskotēka, lai visi tā kā sadraudzētos un tā, bet mēs jau brauksim mājās…

Bildes skatīt galerijā!