9. novembra pēcpusdienā Rīgā, Okupācijas muzejā, tika atklāta karikatūru izstāde «Nezināmais Gunārs Bērziņš. Latviešu karavīrs padomju gūstā».

Neraugoties uz nelabvēlīgo laiku – lietainu darba dienas noslēgumu piektdienā -, izstādes atklāšanā apmeklētāju bija pārpārēm; arī svešās valodās runājošu. Uzmanības centrā – improvizēts lēģera žogs, kura iekšpusē – pazīstamā karikatūrista darbi. Izstādes veidotāji ir gados jauni puiši (izņemot kungu, kurš žogu veidojis), varbūt tāpēc vairāk par mākslinieka dzīvi stāstīja viņa darbi, ne to glabātāji. Īsā ievadrunā izstādes kurators Ojārs Stepens pastāstīja, ka G. Bērziņš pazīstams kā karikatūrists, kurš zīmējis gan padomju laikā, gan arī vēlākos gados. Savos zīmējumos viņš allaž atspoguļojis to, kas bijis nepareizs – tieši tas bijis mākslinieka ieguldījums labākas kopīgās nākotnes vārdā.
O. Stepens:
– Šī izstāde ir stāsts par to, kā sākās viņa aizraušanās ar karikatūru zīmēšanu. Apskatāmas pirmās karikatūras, kas tapušas 1945. un 1946. gadam. 1945. gada 2. maijā Berlīnē jaunais latviešu leģionārs G. Bērziņš krita gūstā un pēc tam atradās dažādās padomju filtrācijas nometnēs Vācijā, Polijā, Padomju Savienības teritorijā, bet 1946. gadā arī Rīgā. Ņemot vērā viņa mākslinieka dotības, nometņu administrācija deva iespēju zīmēt sienas avīzi. Viņš to izmantoja, lai iegūtu papīru un darbarīkus un zīmētu to, ko pašam gribējās – nometņu ikdienas dzīvi (turklāt tā nav zīmēta drūma un traģiska, bet tiešām gaiši un ar humoru). Vēlāk šos zīmējumus glabāja viņa sieviņa Biruta, un nu tie nonākuši Okupācijas muzejā. Tie nekur agrāk nav publicēti, tāpēc izstāde tapa ar pārliecību, ka zīmējumi jāredz tautai. Turklāt šogad G. Bērziņam būtu 80 gadu dzimšanas diena… (Vien jāpiebilst, – izstādes rīkotājs palaidis garām faktu, ka šie zīmējumi un karikatūrista stāsts par dzīvi izsūtījumā bija lasāms mūsu laikraksta 2000. gada 13. jūnija numurā. – Red.)
Par vēsturisku un simbolisku skatījumu aizdomāties mudināja vēstures profesors Henrihs Strods:
– Pašreiz visā pasaulē vēstures pētniecībā izplatās biogrāfiskā metode – tautas vēstures un dažādu notikumu izpratne caur atsevišķu cilvēku biogrāfiju. Man šķiet, ka Bērziņa izstāde palīdz saprast Latvijas vēsturi. Darbu tematiku var iedalīt trijos posmos: pirmais ir cīņu posms, otrs – ieslodzījumu, tālāk – okupācija un neatkarība. Bērziņa zīmējumi par to stāsta ļoti pārliecinoši. Pirmkārt, tie ir vēstures avoti, otrkārt, Bērziņa biogrāfijas liecība un, treškārt, tiem ir simboliska nozīme, jo ne tikai ieslodzījumā, bet arī padomju laikā viņš runāja par lietām, ko cenzūra nevarēja saprast. Piemēram, visos viņa zīmējumos redzams melns kaķis. Ko tas nozīmēja? Daži saka, ka tā autors attēlojis sevi, citi – ka padomju varu. Kas lai zina, ko patiesībā, bet uzskatu, ka arī Bērziņš ar saviem zīmējumiem piedalījies pretošanās kustībā, kas sagrāva padomju varu.
***
Jau pie vīna glāzes privātā sarunā uzzinājām, ka mākslinieka sieva Biruta esot slima – slikti ar kājām, vēl rokas noplaucējusi un viena laikam arī lauzta… Savu dzīvokli Tukumā novēlējusi radiniecei, bet tā dzīvokli pārdevusi, un nu jābaidās, ka var palikt uz ielas, tālab jau gadu Bērziņa kundze dzīvokli nepamet un svešiem durvis vaļā neverot…