11. novembrī Smārdes pagastā pie tēlnieka Kārļa Zāles veidotā pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem bija atnācis neierasti daudz cilvēku – ar lāpām, svecēm un ziediem.

Atcerēties, ar klusuma brīdi pieminēt, dzīvi pārdomāt, – tā atzina ļaudis, vaicāti, kāpēc vēsajā svētdienas pievakarē nākuši pie pieminekļa. Svinīgajā brīdī katrs domās varēja izdzīvot savu stāstu par Latviju, par savu valsti, – vai nu ar lepnumu, mīlestību un savas identitātes apzināšanos, kā uzrunā aicināja Smārdes pašvaldības vadītājs Gundars Važa; ar cieņu un pienākumu, ticību un cerību, kā dzejas rindās un dziesmās pauda Smārdes pamatskolas skolēni. Vai arī, domājot par savējiem – vecākiem, ģimeni, draugiem, kas veido katra piederības un pleca sajūtu savai zemei.
Zīmīgi, ka uz pasākumu daudzi bija nākuši ar bērniem; zinātāji stāstīja par latviešu karavīru cīņām Pirmā pasaules kara laikā Smārdes pievārtē un uzvaru pār bermontiešiem – tās vēlāk palīdzēja dzimt Latvijas valstij. Kāds mudināja nolikt ziedus vectētiņam un aizdegt sveces…
Un, lai arī neviens nerunāja par patriotismu, baidoties klusumu šķelt ar skaļiem vārdiem, katrs sevī tā jutās noteikti.