Kristiešiem Ziemassvētku eglītes tradīcija saistās ar Bībeles leģendu par svēto Francisku, kurš Ziemassvētku naktī tikko piedzimušā Jēzus bērna silītes tuvumā mežā eglēs ielicis aizdegtas svecītes – kā ceļa rādītājus uz Lielā Brīnuma vietu. Eglītes mūžīgais zaļums simbolizē Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvei, savukārt, svecītes – Viņa atnesto gaismu pasaules tumsā.

Arī tie, kas neko nav dzirdējuši par svēto Francisku, nav lasījuši Bībeles stāstus, pirms Ziemassvētkiem nes mājās eglīti, izpušķo to… Kādēļ ļaudis tā rīkojas? Par bērniem it tā būtu skaidrs, – zem eglītes noteikti kāds Rūķis paslepus saliks dāvaniņas… Bet kāpēc to dara pieaugušie? Kas šajā zaļajā, durstīgajā kociņā ir tāds, kas mūs visus piesaista?
No decembra vidus līdz janvāra vidum Zeme atrodas vistālākajā punktā no Saules, šajā laikā palēninās arī tās griešanās ātrums, mainās mūsu planētas gravitācija, magnētisko lauku stāvoklis. Tas atstāj neredzamu, taču noteiktu iespaidu uz visiem objektiem, pirmkārt – uz bioloģiskajiem, pie kuriem pieskatāms arī cilvēks. Daudziem saasinās jutīgums, pastiprinās intuīcija, jo ne jau velti katrs otrais apgalvo vai piekrīt apgalvojumam, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks!
Eglei ir konusveida forma un, atrodoties Zemes magnētiskajā laukā, tā ir ideāla antena, caur kuru transformējas informācija no Kosmosa. Tātad – jo zariņu vairāk, jo galotnīte slaidāka, jo antena spēcīgāka! Ja nu, ienesot mājās, eglīte izrādījusies par garu vai griesti par zemiem, tad nekādā gadījumā nedrīkst saīsināt galotni, jo tā mēs “sabojājam antenu" (Pastāv ticējums, ka līdz ar to mājās ienesam sēras…).
Atšķirībā no citiem kokiem, kam ziemā ir miera periods, egle joprojām paliek nomodā, ir bioloģiski īpaši aktīva un var palīdzēt cilvēkam. Dažādu pārdzīvojumu, satraukumu un pārpūles nogurdinātam prātam egle dod apskaidrību un mieru. Skuju smaržas aromāts uzmundrina, bet aizdedzināta egles zariņa dūmiem piemīt baktericīdas īpašības, ar tiem var kvēpināt telpas ne tikai Ziemassvētkos, bet arī infekcijas slimību vai epidēmiju gadījumos (Šajā ziņa par egli enerģētiski spēcīgāks ir vienīgi kadiķis).
Egle ir sievišķības un līdzjūtības koks, kas sargā pasauli no sliktajām enerģijām, tāpēc tai nepatīk nemiers un negatīvie trokšņi, tai pa prātam ir nopietni un mierīgi ļaudis, arī patīkami jautri un sirsnīgi cilvēki, un pateicībā par to nomierinoši zaļais kociņš sniedz tīru, uzmundrinošu enerģiju, palīdz sakārtot domas, dod možumu un veselību.
Veselību un možumu egle palīdz atgūt ne vien mājās, Ziemsvētkos, bet arī mežā, – kā dzīvs, augošs koks, jo tad tās enerģētika ir vēl daudzkārt spēcīgāka! Vispiemērotākais laiks, lai smeltos enerģiju mežā no egles, ir viegli apmākusies ziemas diena, kad mazliet snieg un ir neliels sals. Pietiks, ja nostāsimies dažu metru atstatumā no izvēlētā koka, fiziski atslābinājušies un apturējuši savu domu skrējienu, brīdi pastāvēsim, palūgsim eglei, lai mierina mūs un dziedē. Ja koks to vēlēsies, mūsu dvēseles tiks atbrīvotas no dažādiem sārņiem, kas nemanot sakrājušies ikdienā. Egle palīdz izturēt grūtības, piešķir pacietību, neatlaidību, nelokāmību. Ja pēc brīža sāk viegli reibt galva, tad tas nozīmē, ka pietiek, ka laiks doties prom.
Atgriežoties pie Ziemsvētku eglītes mūsu mājās, jāpiebilst, ka tai, no meža telpās ienestai, kādu brīdi jāpastāv bez greznojuma, jāiedzīvojas jaunajos apstākļos. Pēc tam egle jānovieto telpā, kur visvairāk apgrozās cilvēki, kur ir visīstākā enerģētiskā krātuve. Vislabāk būs, ja to ievietosim traukā ar ūdeni un uzmanīsim, lai tā nepietrūkst (Pirmajā diennaktī paliela eglīte patērē apmēram četrus līdz piecus litrus ūdens, vēlāk – vairs tikai pusotru līdz divus).
Kad Ziemassvētki beigušies, eglīte kopā ar mums sagaida Jauno gadu, vēl kādu laiku papriecē visus un tad… Zvaigznes dienā (6. janvārī) tai jādodas prom no cilvēku mītnēm. Tad mēs pateicamies par visu, ko tā mums dāvājusi. Vislielākā nepateicība no cilvēku puses šajā reizē ir… egles izmešana atkritumu konteinerā, atstāšana žogmalē. Pateicīgi un saimnieciski cilvēki to sacērt malciņā un sadedzina, praktiskie apdarina, lai vasarā izmantotu par visnotaļ noderīgu un jauku puķuzirņu atbalstu dobē, bet romantiķi Zvaigznes dienā eglīti ved atpakaļ uz mežu, sadedzina to tur, brīdi pasildot rokas liesmu siltumā un padomājot par saviem labajiem darbiem un klusajām vēlmēm, uz kuru piepildīšanos cer jaunajā, tikko iesāktajā gadā. (Starp citu: ja eglītes dūmi gaisā sagriežas riņķīšos, tad gaidāms naudīgs gads!)