Aizvien biežāk gan Valdis Dombrovskis, gan Solvita Āboltiņa norāda, ka atsākas ekonomikas izaugsme. Viedokļi šajā jautājumā var atšķirties, taču izaugsmes vislabākais izvērtētājs ir vienkāršais iedzīvotājs. Ieteiktu augstāk minētajām personām ieklausīties lauku iedzīvotāju domās, pirms izsaka kādus abstraktus apgalvojumus.

Dzīvoju laukos, un manā pagastā joprojām viss ir pa vecam. Darbu pazaudēju iepriekšējā gada sākumā, un tā arī kārtīgu darbu nav izdevies atrast. Jā, biju nodarbināts simtlatnieku programmā, bet šis darbs ir jau beidzies. Vispār tā simtlatnieku programma ir krīzes menedžements – nekas vairāk. Šī programma nerada jaunas darba vietas, bet kalpo tikai kā ielāps uz sasāpējušām iedzīvotāju problēmām.
Audzinu trīs bērnus. Kā kārtīgā latviešu ģimenē pieklājas. Pa radio dzirdēju, ka plānots samazināt pabalstus. Nesaprotu – kāpēc jāsamazina pabalsti? Tie taču šajā grūtajā brīdī atbalsta tieši vismazāk nodrošinātos Latvijas iedzīvotājus. Ja vēl tiks samazināti pabalsti, tad vairs neredzu iespēju, kā varēšu turpināt audzināt savus bērnus.
Tie rādītāji par nodarbinātības palielināšanos mani vienkārši tracina. Vairums cilvēku darbspējīgā vecumā jau ir aizbraukuši uz citām Eiropas zemēm strādāt. Lauki ir palikuši tukši – retumis tikai lauku viensētās palikuši kādi sirmgalvji. Un ne jau tāpēc, ka būtu īpaši daudz vietu kurās laukos strādāt.
Tās runas par ekonomikas atgūšanos un vispārēju valsts augšupeju izklausās pilnīgi tukšas, pat populistiskas. Tā arī novados nav redzami reāli uzlabojumi nevienā no nozarēm. Joprojām dominējošā reģionos ir bezcerības sajūta.