1949.

gada 25. martā staļiniskais totalitārais režīms īstenoja vislielāko slepeno operāciju Baltijas valstīs, kas ieguva kodētu nosaukumu “Krasta banga”. Uz Sibīrijas tālēm no visiem Latvijas novadiem un pilsētām aizveda vairāk nekā 44 tūkstošus iedzīvotājus, ieskaitot bērnus un vecus vai darba nespējīgus cilvēkus.

Pieminot šo notikumu, izstādei no Tukuma muzeja krājuma izraudzīti priekšmeti, kuri liecina par izsūtīšanas brīdi. Matildes Frišfeldes (1922–1998) atmiņu pierakstā atspoguļota deportācijas norise Sēmes pagastā, Ērika Apaļā (1919–1980) dienasgrāmata dokumentē braucienu no Anneniekiem līdz nometinājuma vietai Omskas apgabalā un dzīves skarbumu.

Tukuma Pils torņa vadītājs Alfrēds Moseičuks par izstādi stāsta: “Deportētajiem bija atļauts ņemt līdzi personīgās mantas (līdz 1500 kg uz vienu ģimeni). Īsajā laika sprīdī, kas viņiem bija dots mantu sapakošanai, bija teju neiespējami izdarīt tālredzīgu izvēli. Anna Šēniņa (1885) bija paņēmusi pašas darinātos rokdarbus, ko lietoja nometinājumā Omskas apgabala Uļjanovskas rajonā. Četru mazu bērnu māte Anna Menģele (1909) uztraukumā bija piemirsusi paņemt pārtiku. Izstādē apskatāma bļoda, kuru pilnu ar ēdienu Meņģeļu ģimenei iedeva kāda nepazīstama sieviete 25. martā stacijā Tukums II, sniedzot nenovērtējamu atbalstu.”

Šo noziegumu realizēja Latvijas PSR Valsts drošības ministrija (VDM) PSRS VDM vadībā. Dažas dienas pirms 25. marta Latvijā bija noorganizētas 55 dzelzceļa jeb “iekraušanas” stacijas, kur bija 33 ešeloni – pavisam 1974 vagoni. Stacijā Tukums II stāvēja ešelons Nr. 97333. Transportēšanu līdz stacijai veica operatīvās grupas, kurās bija  operpilnvarotais, VDM karavīrs un daži vietējā iznīcinātāju bataljona kaujinieki. No Tukuma apriņķa uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem deportēja 1660 iedzīvotājus (no tagadēja Tukuma novada – 1701). Represēto vidū bija arī 15 ģimenes no Tukuma.