ekrānšāviņš no «LTV» raidījuma

Reiz ar Leonīdu Āriņu sarunājoties…

Dzīves sakritību dēļ man bija iespēja mūsu Atmodas sākumos kādu laiku vadīt pirmo Latvijas televīzijas raidījumu «Likten’s gara svētīts», kurā bija iespēja runāt arī par gara dzīves tematiem. Kādā no raidījumiem bijām arī ciemos pie Tukuma mākslinieka Leonīda Āriņa, kuru pazinu, jo viņš draudzējās ar manu patēvu Ernestu Ābeli, ar kuru kopā viņš, savukārt, bija mācījās Tukumā skolā. Jaunajos laikos dabūju senā raidījuma ierakstu – un bija interesanti ieklausīties mākslinieka teiktajā jau šodienas kontekstā. Ar Leonīdu Āriņu viņa Tukuma mājās sarunājāmies 1990. gadā. Sarunā  viņš pasaka to, ko, iespējams, par mākslinieku jau zināt, taču intervētājs mēģināja izzināt viņa attieksmi arī pret lielajiem dzīves jautājumiem. Varbūt kaut kas no reiz runātā jums kā līdzēs, ejot skatīties šobrīd Tukuma muzejā redzamo Leonīda Āriņa izstādi.

L. Āriņš:

– Savu ceļu mākslā esmu iesācis ar zīmēšanu. Jau bērnībā. Man pirmais zīmējums drukāts 1922. gadā «Jaunības Tekās». (Bērnu un jauniešu auditorijai veltīts žurnāls latviešu valodā, kas iznācis 1910.-1930. gados vienreiz mēnesī, katra mēneša 1. dienā. – Red.) Kā bērna zīmējums. Iemesli interesei par zīmēšanu bija, ka man bija jāpārtrauc mācības. Mans tēvs bija skolotājs četrgadīgā skolā, un, kad es jau biju četras klases nobeidzis, vajadzēja iet tālāk mācīties, bet izrādījās, ka mums nav pa spēkam, lai es varētu dzīvot tuvāk augstākai skolai. Jo tur vajadzēja dzīvokli nomāt, vajadzēja gādāt produktus un tā tālāk. Vienkārši mēs nevarējām to atļauties, un es dzīvoju pa māju. Tā nu biju iesācis zīmēt. Dikti daudz zīmēju. Mūsu ģimenē jau bija mākslinieciska noskaņa, interese par mākslu. Mājās bija grāmatas par mākslu un tā tālāk. Tā kā es jau biju pieradis būt mākslas pasaulē. Iesākumā es kopēju mākslas darbus vai zīmēju pēc saviem iespaidiem, ko biju redzējis. Mana pirmā glezna arī bija pēc Kronenberga zīmējuma – ainava. Vēlāk mēs pārnācām uz pilsētu – Tukumā dzīvot, lai es varētu iet skolā. Tēvs arī Tukumā strādāja par skolotāju. Tad es satikos ar vēl citiem puikām, kam interesēja zīmēšana un gleznošana – ar Ansi Artumu, Kārli Neili… Kopā tad spriedām un zīmējām… Un arī izstādījāmies. 1925. gadā es iestājos Mākslas akadēmijā… Gleznot man patīk, bet galvenais kontakts ar dabu man vienmēr ir palicis zīmējums… Man ir kādi 30 vai vairāki tūkstoši zīmējumu sakrājušies…

Āriņa kungs, kultūras dzīve Latvijā pagājušā gadsimta 30.gados un šobrīd (1990. gadā…), – kāda ir atšķirība?

– Es domāju, ka vienmēr ir bijuši cilvēki, kam tādas lietas kā māksla, kultūra un garīgā dzīve interesē… Bet ir arī tādi, kas par to neinteresējās. Piemēram, muzeju dibināšana. Laikā, kad es Tukumā veidoju muzeju, – vairākus dibināja arī citur. Tepat Tukuma apkārtnē – arī Kaivē nodibināja muzeju. Bet, kad tur vairs nebija cilvēka, kas par viņu stāvēja un krita, tad tas izčibēja. Savā laikā, kad es sāku to muzeja lietu te provincē, Tukumā, tad aizrāvās daudzi vairākās vietās. Gan dibināja, gan gatavojās dibināt, bet gandrīz visur bija kaut kādi šķēršļi, dažādi iemesli, kādēļ tie visi izputēja. Un arī šeit Tukumā… muzeja fondi gan ir lieli, bet neviens jau tos īpaši negrib redzēt. Nevar vienkārši dabūt atbilstošas labi iekārtotas telpas piemērotā apkārtnē, lai cilvēki baudot mākslu varētu just atbilstošu pacilātību, iedvesmu. Lai cilvēks varētu ieiet muzejā un baudīt labu mākslu kā tādu svētumu, kas cilvēku pacilā. Ja tā nav, tad arī ļoti labus mākslas darbus vairs īsti nevar atbilstoši uztvert. Un cilvēkiem ir jāmācās redzēt, ieraudzīt skaistumu… Bet līdzekļu taupīšana mākslai, manuprāt, sagādā lielus zaudējumus… Piemēram, tagad Tukumā būvē daudzas jaunas mājas, daudzas ir uzceltas, bet gandrīz neviena no tām nav glīta. Un es neesmu redzējis nevienu skaistu jauniecelto ēku, kas atstātu harmonisku iespaidu… Ir iztērēti milzīgi līdzekļi, un cilvēki pat ir gribējuši sev greznību, bet nekas no tā nav iznācis.

– Bet tagad, kad runājam par Latvijas neatkarību, varbūt arī tas var mainīties?…

– Ar vienu rāvienu nē. Tas ieaug tikai pamazām.

– Ko jums pašam dod māksla?

Mans darbs, mana glezniecība ir tā, kas man palīdz dzīvot, palīdz izturēt dzīves grūtības. Tas ir tikpat kā ar kādu dalīties, kad gribas pastāstīt savas bēdas. Un es to pastāstu savā darbā, savās gleznās. Dalos, un man paliek vieglāk.

Kā, jūsuprāt, ir ar to Dieva esamību? Un ja nu Viņš ir, tad kāds Viņš ir?

– Pēc mana uzskata Dies ir salīdzināms ar likumību, ar dabas likumību. Tas arī ir tas Dies, kas visu vada. Un mēs visi esam pakļauti dabas likumiem. Un tas arī sakrīt ar to, kā reliģija to izskaidro, ka Dievs ir visur. Dabas likums jau ir visur! Vienmēr akmens kritīs – vai tas būs te vai tur, pēc dabas likumiem… Daudzi tādi izskaidrojumi vai izgreznojumi reliģijā ir arī tāpēc, ka cilvēkiem tādu abstraktu ideju ir grūti stādīties priekšā. Skaidrojot to ietērpj leģendā, un tad iznāk daudzi stāsti, arī leģendas par Kristu… Skaistas, bet tas, manuprāt, ir kā izskaidrojums tam dabas likumam.

– Vai kaut ko šī lielā dabas Likuma mākslinieki spēj pateikt arī krāsās, savos darbos? Jūs jau arī to mēģināt darīt?

– Ārkārtīgi grūti tas ir…(Leonīds Āriņš labvēlīgi smaida…). Vārdu sakot, es domāju, ka neviens tik spēcīgs nav, lai to pateiktu. Tāpēc jau ir tā, ka Atklāsme par Lielo varu, kāda ir pasaulē, – lielāku par mums visiem, nenāk vis tāpat vien prātojot vai kā ikdienišķi, bet tas vienmēr notiek kādos lielos pārdzīvojumos. Lielā priekā un lielās bēdās mēs jau esam kopā ar Dievu.

– Bet kādēļ jums pašam ir nepieciešams gleznot?               

Es savā glezniecībā turos pie tādas atziņas, pie pārliecības, ka es negribu gleznot, lai nopelnītu, dzīvotu, bet dzīvoju, lai gleznotu. Tāpēc pat negribot mani sižeti, tēmas man ir tādas, kas mani paši dziļi satrauc, kas man ļoti daudz ko nozīmē… Piemēram, man ir darbs  «Spirgtā vējā» – tur ir mana māja, bērzi, ko es pats esmu iestādījis, un noskaņā ir Miers, nekas cilvēku nesatrauc. Dzīve ir skaista, un tur, šinī noskaņā, kāda ir gleznā, nekas nedraud… Mēs esam visi kopā, visa ģimene, nedomājam ne par kādām traģēdijām, esam laimīgi… Tad ir arī darbs, kurā esības mieru, laimi izsaka lidojošie ziedi. Nevis nomaitāti un ielikti vāzē, bet, kā es sirdī jūtu, – viņi it kā lido gaisā. Atmiņā man ir dziesma: ”Sirds, saule un meži, viss smaida tik vien, kaut jel arvien tā būtu…”

Darbs – «Skumjā novakarē» – pelēcīga krāsu noskaņa dod skumjo sajūtu, kāda kādreiz ir. Nevis bēdas, izmisums, bet skumja vientulība. Bet mana jaunākā glezna ir par tematu – «Vecais mākslinieks», es tur savu pašportretu esmu zīmējis – kāds nu es tagad esmu – vecs un ar bārdu… Apkārt ir redzams mans darbs – zīmējumi, kādi dabā ir ieraudzīti. Zīmēšana jau man ir bijusi daždažāda… gan es esmu staigājis pa mežiem, laukiem… Stādus un sēnes esmu zīmējis. Gan arī ainavas zīmējis Tukumā un apkārtnē… Gan arī vilcienos sejas esmu zīmējis. Ir tik daudz interesantu seju! Sēdi, skaties un zīmē. Un tik interesanti ir arī koki. Katram kokam taču ir sava biogrāfija! Kā viņš gadu laikā ir lauzīts, kā audzis. Un bieži koki izskatās arī kā cilvēku figūras. Man pat ir viens zīmējums pie E. Birznieka-Upīša mājām – sabraukti koki, ko automašīnas ir sakropļojušas. Tur es arī to sakropļoto koku uzzīmēju un iekrāsoju asiņainu.. Ka tas koks asiņo…

– Bieži jau sastopam arī cilvēkus, kas kaut kādā ziņā asiņo… Kā gan mēs varam līdzcilvēkam palīdzēt, ja redzam, ka viņam dzīvē klājas gana gauži?  

Tas ir bezgala grūts jautājums. Tā pat ir liela māksla, jo bieži vien, gribēdami labu, varam cilvēku arī sarūgtināt vai apvainot. Vajag labdarību darīt tā, ka tas cilvēks, kam palīdz, to gandrīz nemaz nezina, nejūt. Es esmu tā domājis – piemēram, es gribu iepriecināt kādu bērnu, – domāju, – iedošu viņam saldumus, bet viņa mamma saka: ”Nevar tā, samaitās!” Nevar jau tā – darīt visu, ko vien iedomājas…

– Un kā lai to palīdzības māku iemācās?

– (Leonīds Āriņš labvēlīgi smaida) Vot, to es nezinu!

Reiz ar Leonīdu Āriņu viņa mājās pavisam nesen – pirms 32 gadiem – sarunājās Arnis Šablovskis

 

 

 

Komentāri

  1. Dievu ir daudz. Dieviešu ur daudz. Ticība Sentēvu Dieviem – Latvju Dieviem – ir Latvijas glābiņš šajā sarežģītajā globalizācijas laikmetā. Globalizācija ir baisa. Tautas un valodas pazūd. Sveša, vienāda, bezkrāsaina kultūra ienāk iekšā. Pietiek jau ar to, ka Latvija uz 50 gadiem tika okupēta.
    Ar cieņu pret patiesu ticības brīvību, Skolnieciņš
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂

  2. Krievi ir kolektīvais Putins. Putins ir krievu dzimtļaužu iegribu un baudu produkts. Vārdu sakot, Moskaļu Dievība. Tā ir stiprā roka, kas mužikam tik ļoti ir vajadzīga. Bez mazākās cieņas, Skolnieciņš

  3. Tas ir vāks, pat pie mūsu izcilā novadnieka Leonīda Āriņa Skolnieciņš atstājis savus vēmekļus.

      1. Un? Latvieši ir pagāni jeb politeisti jeb daudzdievji. Studē vēsturi un esi gudrs! Tu esi zaudējis saikni ar senajiem Dieviem, tāpēc tu esi tik ļauns un nelaimīgs. Atrodi savu ceļu uz ticības un apziņas brīvību! Veiksmi! Ar cieņu, Tavs Skolnieciņš

    1. Un? Tu vari pielūgt ebrejus. Tā ir tava izvēle. Tik atceries, ka svēto ebreju ģimenīte un ebreju cilts Dieviņš te ieradās līdz ar varmācīgajiem krustnešiem. Iegaumē to! Svētīgi, Skolnieciņš

  4. Ir tāda smeldzīga dziesma krievu valodā “Гойда, орки! Гимн обречённых.”! Bez cieņas, Skolnieciņš

Atbildēt uz Skolnieciņš Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *