Skaties, kurā ekrānā gribi, uz kuru pusi gribi – pagaidām pasaulē nekas nav mainījies – trakie pārņēmuši varu un turpina ”izklaidēties” (viss viens – Ukrainā, Tuvajos Austrumos, Kaukāzā, Indijas okeānā, krievijā vai ASV…) Bet tos dažus, kam vēl, kā šķiet, ir gan veselais saprāts, gan godaprāts, ātri vien cenšas, ja ne pa īstam nolinčot, tad ar vārdiem un draudiem gar zemi nolikt gan. Šim pēdējais košākais piemērs noteikti ir Spānijas prezidenta rīcība un tās sekas.  

Klausoties tais suņu murgos, kas atskan gan no austrumu kaimiņu, gan diemžēl arī no mūsu ”stratēģiskā partnera” puses Atlantijas okeāna viņā krastā, brīdi pa brīdim gribas pašai sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka neguļu pilnmēness traumētā miegā. Un arī demences problēmām veltītā konference, kas, gatavojot kārtējo avīzes numuru, fonā ierakstās vienā no redakcijas datoriem, šķiet īsti vietā…– galu galā ir jāzina, ar ko ir un vēl tikai varētu būt darīšana…

Tas tā – pus pa jokam, bet, ja nopietni, tad skaidrs jau, ka tai lielajā bildē mēs maz ko šobrīd varam mainīt, vien apbruņoties ar izturību, pacietību un cerībām…, ka tie trakie ceļā uz elli arī visu pasauli neparauj līdz… 

Lai gan, ticu un arī esmu pārliecinātā, ka stāsts par ūdens pilienu, kas sagrauj klinti, un tauriņa spārna vēdām, kas izraisa lielas vētras, ir balta patiesība. Tieši tāpat kā esmu pavisam droša par to, ka mēs katrs ikvienā lietā un vietā varam būt gan kā dzīvības spēka ūdens malks, gan kā degšķidrums nelietību ugunskurā. Diemžēl, bet arī šos mazos kariņus, tai skaitā pašiem ar sevi un ar dažādu viedierīču starpniecību, mums nākas izcīnīt vai ik dienas. Nu, kaut vai vecāku čatiņa grupā iestājoties par dažu māmiņu pazemoto skolotāju vai jau saknē nocērtot bērnu vēlmi vērsties pret vienaudzi, kas kaut kādu iemeslu dēļ (klusāks, sliktāk ģērbies, nevar palepoties ar vecāku panākumiem?) atšķiras no konkrētā dominējošā vairākuma… Domāju, ka arī karš par Ukrainu tepat, Latvijā, kļūst un arī turpmāk būs aizvien nežēlīgāks – diemžēl krievijas indes stāsti arī pie mums krīt visai auglīgā augsnē. Visi tie čekistu-putleristu sagatavotie stāstiņi par ukraiņiem, kas dzīvo uz mūsu rēķina un mūsu vecajām tantiņām atņem pēdējo maizes kumosu, taču zeļ un plaukst! Tāpat kā ”gudrie” raksti par to, cik ļauni un muļķīgi mēs rīkojamies, ka atbalstām Ukrainu – jo, redz, tā tak mēs barojam kara mašīnu!... Patiesībā šie ir tie maigākie komentāri, ko nākas lasīt zem katra raksta par Ukrainu…Un, lūk, šis ir karš, kas mūsu gadījumā ir visnopietnākais – jo tas notiek mūsu galvās, katra paša prātā un tikai paši esam atbildīgi, kas tur svinēs uzvaru…

Neslēpšu un pat pašai neticami, bet šīs visai globālās pārdomas jau vairāku dienu garumā, ierosināja it kā jau pavisam ikdienišķa lieta. Proti, – Kandavas iedzīvotāju sapulce vai, pareizāk sakot, tās sasaukšanas galvenais iemesls. Un tā šoreiz bijusi vairāk nekā 300 kandavnieku parakstīta vēstule ar aicinājumu novada domei atcelt vietējo pārvaldnieku… It kā jau nekā sevišķa, faktiski pat demokrātiskā sabiedrībā tāda iedzīvotāju aktivitāte tā kā būtu visnotaļ uzteicama, bet… Iepazīstoties ar dažādu sanāksmju laikā izteiktajiem viedokļiem un pārmetumiem, tiešām kaut kā pavisam šķērmi… Viens, ka visa tā parakstu vākšana un iemeslu meklēšana notikusi visai neskaidrā veidā. Bet otrs ir paši pārmetumi – vismaz tie, ko bija iespējams publiski dzirdēt. Lielākoties tās bija problēmas, ar ko kandavnieki saskaras jau gadiem un kurās šodienas pārvaldnieku vainot būtu ja ne gluži bezjēdzīgi, tad netaisnīgi noteikti. Nu, piemēram, par kapu vārtiem un žogu vai naudu, kas Kandavai nu it kā atvēlēta mazākā apmērā nekā iepriekš. Žogs ir vismaz gadus 20 bijušajā Kandavas novadā muļļātais un tā arī neatrisinātais jautājums, un arī par daudzām citām ilgstoši nerisinātām, tai skaitā iespējamai attīstībai traucējošām problēmām ir atbildīga iepriekšējā domes vadība un deputāti. Un tieši tāpēc vēl jo pārsteidzošāk un, piedodiet, arī netīrāk, šķiet tas, ka lielākie šī brīža pārvaldnieka soģi un pārmetumu izteicēji, ir tieši viņi – kādreizējais ilggadējais domes priekšsēdētājs, deputāts Dainis Rozenfelds, kā arī kādreizējie un tagadējie publiskās naudas pārvaldītāji, domes deputāti Inga Priede un Guntars Indriksons… Salīdzinot ar šo tautas priekšstāvju ietekmi un iespējām, tagadējā pārvaldnieka rīcībām, var teikt, ir teju nekas. Ceru, ka to apzinās, arī tie pārējie 297 vēstules rakstītāji un parakstītāji… Un tāpat ceru, ka visiem ir skaidra un godprātības apgaismot pārliecība par to, ka, nodzīvojot šo pārvaldnieku, Kandavā kā uz burvju mājienu dzīve turpmāk tiešām tikai zels un plauks…