Pagājušajā vasarā, kad Jaunsātu pagasta svētkos čaklākie un talantīgākie vietējie iedzīvotāji bija sanesuši savus darbus kopīgai izstādei, publika visilgāk uzkavējās pie Viestura Jēkabsona piedāvātās ekspozīcijas – paša kaltajām seno latviešu rotām.

Nebūdams īpaši runīgs, V. Jēkabsons tomēr pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz visiem apmeklētāju un žurnālistu jautājumiem:
– Rotu kalšanu apguvu pašmācības ceļā. Savulaik mācījos Rīgas tehniskajā ģimnāzijā – Kalēju un restauratoru nodaļā. Senlietas pamazām kļuva par aizraušanos, manās rokās nonāca grāmata par rotu kalšanu, un tā tas viss sākās – pirms pieciem gadiem… Sākumā kalu tikai seno latgaļu rotas, tagad… senās rotas man ir ne vien aizraušanās un mīlestība, bet arī – visa dzīve!
Izstādē redzamas saktas, piespraudes. Arī daudziem labi pazīstamā pūces sakta, kas patiesībā ir vīriešu tērpa rota – ar tādām mūsu senči greznojās svētkos. Arī ar kaltajām jostām… Ikdienā saktas lietoja pogu vietā – kā saspraudes.
Patlaban darinu galvenokārt seno zemgaļu rotas. Lielākā daļa metālkalumu redzama Tērvetē, Senvēstures muzejā – kā seno latviešu metālkalumu pastāvīgā ekspozīcija.
Sadarbojoties ar Tērvetes muzeja vadītāju Normundu Jērumu, kā arī ar citiem Latvijas muzejiem, tapuši arī kaujas naži, zobeni – ieroču un rotu atdarinājumi ekspozīcijām. Daļa rotu redzama un nopērkama Tautas tērpu centrā «Senā klēts», kas atrodas Rīgā, Latviešu biedrības namā. Tur ir saktas, aproces, gredzentiņi…
Esmu apkalis vairākus folkloras ansambļus. Patlaban, piemēram, darinu nažu makstis Dobeles folkloras kopai «Puduris». Darināti arī ieroči – cīņas klubiem, kur cilvēku vaļasprieks ir seno kauju un ieroču izpēte un pielietojums, dažādi cīņu uzvedumi, ko demonstrē plašākai publikai.
Aplam domā tie, kas uzskata: mūsdienu jaunatni vēsture neinteresē. Tā nav! Jaunieši interesējas par Latvijas senvēsturi, par seno latviešu sadzīvi, ar metālkalumu un rotu palīdzību iepazīst un pēta arī savas tautas garīgo mantojumu! Ir tādi, kuri vēlas piekopt seno dzīves stilu…
Materiāls, no kā darinātas šīs lietiņas, patiesībā ir… zaļvarš. Arheologi gan to sauc par bronzu, taču bronza nav kaļama, bronza ir lejama. Šis materiāls varētu būt tuvāks misiņam, kas ir vara, cinka un alvas sakausējums. Lietuvieši to sauc “zaļvaris”… Un latviešu tautasdziesmās arī sastopama “zaļa vara pavadiņa”…
***
Izstādes apmeklētāji vēl ilgi turpināja pētīt saktas, pielaikot aproces, svārstīja rokās smagās metāla jostas. Savukārt, Jaunsātu pagasta padomes priekšsēdētāja Daiga Reča ne bez lepnuma rādīja rotkaļa dāvinājumu pagastam – savdabīgu pildspalvu, ar kuru jaunlaulātie svinīgās ceremonijas laikā parakstās Laulību reģistrācijas grāmatā. V. Jēkabsons turpināja atbildēt uz jautājumiem, rādīt un stāstīt, līdz mums bija skaidrs: “zaļa vara pavadiņā” ir viņa sirds un mīlestība, jo metālkalšanai tiek atdots viss laiks, un reizēm darba dienai jāpieķer klāt arī ne viena vien nakts stunda… Ko Mīlestībai padarīsi?!