Tumes nomalē, vietā, kur miests ar tīrumu satiekas, atrodas Dzirnaviņas. Vēja un ūdens grieztas. Dzirnaviņas – bērnu izklaides vieta, kas gadu gaitā pilnveidojusies, pateicoties pašu pagasta ļaužu – Edvīna Jansona, Antona un Andra Marcinkēviču – darbīgajām rokām.

Dzirnaviņas grāvī

Jansons un Marcinkēviči ir zemes ļaudis. Arīdzan dzelžu veči un sābri. Gruntsgabali līdzās atrodas. Viss sākās tā: E. Jansons patālu no mājām, pļavā, grāvi aizsprostoja un uztaisīja dzirnavratu, ko ūdens griež. Mazbērni starā! Edvīns padomāja, vienojās ar kaimiņiem Marcinkēvičiem un aizsprostoja grāvi, kas tepat piemājas zemes šķir. Ekskavatora kausu ņēma talkā, lai ūdenim rūme, kur uzkrāties. Maz pamazām dzirnavu rats sāka griezties. Tapa lietas, par kurām bērniem nu liela piekrišana un ne tikai no Tumes vien.

Te spokojas

Ūdens dzirnavām ir četri spārni. Četri tāpēc, lai ūdens šļakstās – pļek, pļek! Dienu un nakti. Vasaras sausajā laikā aiztaisa ciet ūdensdzirnavu slūžas. Teju ūdens pietiek strūklakai, kuru puikas nereti pāri varītēm cenšas ar puļķi aizbāzt ciet. E. Jansons strūklenītei vispakārt grāvi padziļināja. Kārtībnieks! Neviens vairs negrib kājas slapināt. Vēja rats ir teicami sabalansēts. Griežas arī bezvējā. Pārīši, kas te piestāj tumsas aizsegā, izbīstas. Nodomā, ka kāds te spokojas.

Ar savu smeķi

Katrs izklaides vietas rīks ir ar savu smeķi, lai bērniem būtu interesanti un droši arī. Ir šūpolēs, kurās var droši, ja vien nav bail, mesties pāri. Kājas, rokas tiek piestiprinātas pie šūpolēm un, ja galva nereibst, lido kā astronauts. Vēl – vecā 200 litrīgā degvielas muca gultņos, pa kuru var skriet, un tad tā zem kājām griežas. Neviens tai īpašu uzmanību nepievērsa. Un tad E. Jansons mucā iebēra akmeņus. Kā apakš pazolēm tie akmeņi grab! Cita lieta, – kaifs! Līkajam baļķim – augšā, lejā – neviens nepievērsa uzmanību līdz tam, kad abos baļķos galos uzradās auto stūres ar firmas zīmēm: Audi, mersis, BMW. Puikas nu stūrē un brauc palēkdamies, kā raļļos. Meitenēm patīk skriet apkārt gruntīgajam stabam trosēs iekārtajās riepās. Ieskienas ar draudzeņu peipalīdzību. Tad skrien. Lido! Spiedz!

Tā vien trūka!

Visu, kas darās Dzinaviņās, jau nemaz nevar aprakstīt. Jābrauc lūkot. Bērni, palūdziet! Tēti, mammas aizvedīs. Arī paši varēs pastaigāt pa līdzsvara baļķi, kas abos galos iekarināts ķēdēs un ir divtik ļodzīgs, bet paiet pa to var un turkāt – ar jautrošanos, smiekliem, kad nokritīs. Un, kur tad vēl kāpšana pa kāpnēm tornī pie troses un braukšana lejā pāri dīķītim! Uhh, brr, bet labais!!

Kārtība te strikta. Pīpēt jāiet pāri ceļam. Daži ieteikušies: "Galdiņa trūkstot." "Tā vien tikai trūka!" tā E. Jansons.

Bez Eiropas fondu atbalsta

No betona izaugušas bekas, šķiet, mušmirveidīgās, izrādās zirneklis. Instalācija tapusi no kloķvārpstas un citām mašīnu detaļām. Kaimiņa gotiņa Roze nereti nāk dzelzs briesmekli apciemot. Nekaitīgs taču. Vien skats – draudīgs. Jansona kunga sētā top mocis ar «Scania» riteņiem, ar kuru vien domās varēs traukties, un vēl sniega motocikls ar brezenta lentām aptītam lielauto kamerām. Ar to gan varēšot pabraukt arī, ja iesiet darbīgajiem vīriem talkā. Viņi visu tā dara bērnu labā un – bez daudzo Eiropas fondu atbalsta.